Mēs domājam vienādi.


Pamanīju cibā juror priecīgo ierakstu par oriģinālo tarhūnu stikla pudelē.



Atveru komentārus... a tur vīrs jau apjautājies. Tieši tāpat, kā es to gribēju darīt - ar vienu vārdu. "Kur?"


Divi mēneši. Un tikai tagad pirksts ir sapratis, ka nekur neliksies un beidzis sust. Kas teica, ka pirkstu nospiedumi nemainās? Pirksta locījuma līnija ir pārvietojusies par kārtīgu puscentimetru.

Es rakstu kā iemīlējusies. Laikam jau tā arī ir.

Liepāja.

Rokmūzikas pilsēta.

Pilsēta kurā piedzimstot vējš.


Patiesībā vējš tiek dzemdēts zaļām svītrām klātu milzu stabu galos vietā pavisam netālu no Grobiņas, ar izteiksmīgo nosaukumu "Rolava".
Ieklausies vārdā. Kā neveiklā letiņa izrunāts un latvisko "a" galotni piekabinot transkiribēts "Rollover". Rollover. Rollovera. Rolavera. Rolava. Nē, rotveilera neviena.

Kamēr vēl neesmu piemirsusi, man noteikti bija jāpastāsta, ka, ka ap tiem milzīgajiem bālzaļi krāsotajiem (nu laikam jau lai, eh, ainavā iekļautos. Kāpēc rudenī nepārkrāso?) stabiem ganās tās Īstās Mēnessgovis. Jūrasgovis. Zilās govis, Latvijas Zilās.

Pat mašīnu apturējām, grūti apdzenamajai mājai uz riteņiem ļāvām vēlreiz garām pabraukt, lai tās uz digitālās fotofilmiņas noķertu. (Digitālās filmiņas ir labi. Var bildēt pa 10 reizēm vienu govi, cerot, ka iznāks kaut viena. Bet līkas rociņas jau arī 10 reiž bildēšana neglābs - pa tālu tie ragulopi ganījās, pa tālu... )

Zilajiem teliņiem tuvumā vilna tik mīksta izskatījās - gandrīz vai paglaudīt. Tik teliņi bija aiz virvju žogam apskatei zoo filiālē izlikti, kur neviens neaizraujas ar plāksnīšu atjaunošanu pie voljēriem. Nu un, ka starp melnajiem un baltajiem stārķiem ieklīdusi laimīga pāvu ģimenīte? Nu un, ka tur pat arī stirnēni skraida. Rakstīts stārķi. Tad arī skaties uz stārķiem). Zilie teļi paliek zilie teļi, īstās šova zvaigznes bija vilku bars.


Bet par to pilsētu, kurā vējš piedzimstot, par to pašpasludināto roka pilsētu, kurā visiem mati uz nullīti nodzīti. Bailēs no vēja?
Pilsēta, kurā ērtākais ceļš uz jūru izrādījās caur morga pļaviņu kātojot. Piekritīsi taču - ir sava romantika caur pļavu brist un pie jautājuma 'kas tas tāds, morgs vai' saņemt norādi pacelt galvu uz augšu, sasprindzināt redzi un izlasīt uzrakstiņu uz sienas (Morgs, strādā 24 h diennaktī).
Romantiska pilsēta, jo karstā šokolāde ēdienkārtē pārsteidzošā kārtā uz galda uzbur nevis krūzi ar piena un kako pulvera maisījumu, bet gan biezu, tumšu kausētai šokolādei līdzīgu maisījumu ar mazu putukrējuma cepurīti. Un viesmīli, kas atvainojas, ka vafeles palikušas vairs tik pusotra porcija un tad smaidīga attipina paziņot, ka tomēr būšot veselas divas.

Romantiska pilsēta, kur no vēl brīvajiem pēc bildītes ātri izvēlētais numura iekārtojums izrādījies Ņūorleānas džezam veltīts, kur divi mazi kaķēni sēž uz viesnīcas sliekšņa un nemaz neuztraucas par pāri kāpējiem (un pavisam drosmīgi ieņem mūsu šūpuļkrēslu uz lieveņa nākamajā dienā). (un eh, neprasiet, kāpēc man Ņūorleāna=romantika. Pārāk sarežģīti).


Liepājas jūra viļņojas un puto, atdodama vējam rudenīgos kaitsērfotājus un kaitboardotājus. Liepājas jūras vējš ir apdullinoši skaļš.

Tumsa Liepājā nepiezogas klusītiņām un pamazītēm, kā citās pilsētās. Tā uzklūp, kamēr tu saulrieta gaismas šovu noskatījies dodies pilsētas virzienā.

Kleita ir. Atšķirībā no ribām priekšpusē (pirmajā mērīšanā pēc to iešūšanas, kleitā knapi varēja tikt iekšā, ribas aizmugurē kleitu padarīja ērtāku.

Galds būs. Svinību vieta būs.

Matu puķes jau stāv uz galda stūrīšan.
Vakar kosmetaloģes uzpūstais iedegums - pilnīgi normāls. Pat knapi pamanāms, ja nevar brūnās un nebrūnās vietas salīdzināt toties kleita uzreiz izskatās jūtami labāk.


Vakar pirms aizmigšanas pēkšņi sāku domāt - Ko mēs esam sadarījusī! Āpāc, man takš būs kāzas!

Kāzas ir sestdien, 13.00.


Kleita vēl nav gatava - un nez kāpēc solījums 'un tad vēl korsetei mugurpusē būs ribas' man uzdzen murgu par nespēju to korseti vairs uzvilkt. Uz auguma, zinieties, un ja 'gatavu' sola piektdien 3os-4os, bet 7os ir kosmetalogs pēc kura vairs neko mērīt nevarēs pilnīgi noteikti (ak, nu ja tik kleita būs gatava, vilkšu balta, gan jau kaut kā... bet vienalga, pretīga sajūta).

Galda saimniece zvana, ka 12Ls ar mūsu izvēlēto ēdienkarti neiekļaušoties. Un piedevām vēl viņa esot slima.

Svinamvietas saimniece pati uz vietas nebūšot, būšot kolēģe. Otrdien solīja atsūtīt epastu ar kolēģes telefonu, galdu plānu un vakara laika plānu apstiprināšanai. Guess what, epastā ir?


Un tas neskaitot tos kreņķus, kurus ar zvanīšanu jau izdevies atrisināt. Un uz fona - pavisam mazsvarīgo uztraukumu, vai kaut kas nesaies grīstē ar mākslīgo iedegumu

Un galu galā - kur dabūt piegrieznīti līgavas somiņai? Nu tai, kurā krītu kleitas netīrumiem, lūpukrāsu sejai, krēmu no uztraukuma sapampušiem pirkstiem un kabatlakatiņu paciņu katram gadījumam glabāt. Šobrīd izskatās, ka griezīšu kā sanāks.

Un nedrīkst ēst bumbierus. Tad neiekļūšana kleitā garantēta.


Pamācība no šīs fabulas? Kāzu cenas ir neparedzamas un eskalējas. Ieplānojiet apmēram divreiz vairāk līdzekļus katrai pozīcijai, kuru paredzat. Un tad vēl rezervi tām, kuras neparedzat.

(Ja uzklikšķināsi, būs lielāka bildīte citā leņķī.)

Oi, kā man sāk apnikt frāze "kāzas taču svin ar domu, ka tās ir tikai vienreiz mūžā, tāpēc noteikti vajag ko tādu, kas īpaši paliktu atmiņā". Jo īpaši kombinācijā ar "Tā, kā gribēs paši, jaunais pāris varēs darīt visu atlikušo laiku, bet kāzu dienā vajag tā, kā pieklājas".

Un par to 'kā pieklājas' nez kādēļ visiem ir plašas idejas.

Piemēram par to, ka pieklājas laulāties baznīcā.
Paradokss, protams, amizants - izrādās, ka es ar savu agnostismu pārāk ļoti ticu kristīgajai ticībai. Jo man šķiet absolūti nepareizi laulāties baznīcā, ja patiešām netici tam, ko sludina attiecīgo baznīcu ieņēmusī konfesija. Un man ir vienalga, cik pāri laulājas baznīcā, nebūdami kristieši - es to nevēlos darīt aiz cieņas pret tiem, kas to tomēr dara ticot. Lai cik maz tādu arī nebūtu.
Vecāku iepazīšanās (hm, secinājām, ka visu šo gadu laikā mūsu vecāki ir tikušies tieši vienreiz) pasākuma laikā pēkšņi uzzinājām, ka līgavainim kāzu dienā nepieklājas braukt ar mašīnu. Un tas, pēc skaļā bļāviena 'melnā? vai tad kāzās jaunajam pārim nav jābrauc baltā mašīnā?"


Līdz trešdienas vakaram jāatrodas mežģīnes, kas vienlaicīgi atbilst diviem parametriem: 1) man patīk 2) ir pieejamā cenā.
Pašlaik labākais kandidāts diemžēl izrādījās mazliet virs 130Ls metrā. Nē, komatiņu ielikt neaizmirsu. Un nē, par pieņemamu cenu to neuzskatu.

Šuvējs apgalvo, vajagot silti baltu, izskatīšoties pie neiedegošās ādas labāk. Es it kā gribu gaiši zilu. Pamataudums dabūnams abās krāsās, bet ar gaiši zilām mežģīnām problēmas vēl nežēlīgākas, kā ar baltām. Lai gan, pagaidām jau abas ir neatrastas vienādā apmērā. Mjā.


To be continued.
UPD: Beidzot izdevās atrast pēdējo izsniegtā saraksta veikalu - gan citu tā fililāli, bet tomēr. Jautājums - vai šuvējs mežģīņu vietā akceptēs izšūtu tillu? Kaut gan, arī ja ne - vismaz jauku mežģīņu izvēle tur arī bija. Kad otra puse akceptēs, būs jāuzzvana.