Tas bija aizliegtais auglis un kārdinātājs.
Kafijas atrašanās ekskluzīvi pieaugušo tasītēs padarīja to par kaut ko daudz apbrīnojamāku par šampanieti, vīnu vai balzāmu, ko pamēģināt un noraidīt iespēja tapa dota. Tā bija kafija, kuru dzēru viesojoties pie draudzenes nerātnību velniņam smīnot dzēru līdz nelabumam – ko izraisīja kas? Ticība, ka kafija ir slikta?

Un kapučīno, tas apdzejotais un apdziedātais piena putu mākonis, kas tapa kārots vairāk par īstu karsto šokolādi. Nu tādu īstu, biezu, rūgtu karsto šokolādi, nevis viegli rozā ietonētu pienu ar kakao... Pat nezinu, kā par manu kaislību kļuvusi latte nevis capuccino.

Apsēsties ar kādu pie galdiņa un malkot kafiju. Un atklāt, cik brīnišķīgs skats uz baznīcas skulptūru paveras pa logu.

Sajūta, kas pieprasa atkārtojumu.

Pakliist pa Riigu kaa tuuristam, paveerot eekas, izlasot uz plaaksniiteem, ka kaada te jau no tuukstoshseptinjsimtajiem staav... pasapnjot par to, ko pieredzeejis brugjis zem kaajaam... Cik greznas ir izskatiijushaas koka eekas savos jauniibas laikos...

Lasot Raisu, iemiileeju Njuuorleaanas apbuuvi - to taa iisti pat neredzots; atrodot taas atteelus, iemaaciijos miileet Riigas koka eeku izskatu.

Nee, dziivot es tajaas negribeetu - bet romantiskas sajuusmas paarnjemti veerot - kaadeelj gan nee?

"Miileet" latviski shkjiet paaraak piesaatinaats vaards vajadziigaa aprakstam... anglju valoda likusi pieast pie kaadreiz trauceejoshaa shaada lietojuma.Nemiilu, bet apbriinoju?
Var jau buut... Var jau buut...

Kaads reiz teica, ka shii dziesma taas orgjinaalskaneejumaalabi raksturojot mani. Ne jau vaardi, nee - bet tieshi pati muuzika. Pashreizeejaa dzheziski-saksafoniskaa versija izklausaas visai interesanti... un vaardu te nav vispaar....

Shodiena ir skaista - paaris stundu kliishana caur Riigu, paardomaajot, kaa iekljuut pils daarzaa, lai tiktu pie kaadas no garajaam ziileem, kas tur ozolos aug...

Caur ieeju iemetot aci tajaa viduslaiku krodzinjaa (Rozengraafs? Noteikti kas tamliidziigs) - eekaas iebuuveetas peec skata pamatiigas mucas, kundes sagaida baltu svechu duchu noklaats plaukts... izskatiijaas interesanti...

Dziivaa muuzika Doma laukumaa...Kastanis miiljotaa kabataa... divmetriiga priekapukje-saulespukje...

Sveces uz kamiina, kuraa klusi cepas galja... kakjis, kas laiski vaartaas uz griidas, pagriezis punci pakasiishanai... glaaze laba alus... dzheza skanja gaisaa...

Var jau buut, ka to vareetu nodeeveet par muljkjiigu laika un kas-zin-kaa-veel teereeshanu, bet shaadi vakari ir tie, kurus ir veerts gaidiit atkal un atkal.

Vakar, čāpjot mājup no autobusa mani nepameta deja-vu sajūta. Pie tam, bez paskaidrojuma, kas tieši ir tas, kas jau reiz, pasen ir noticis; kas ir tas līdz serdei pazīstamais iespaids, kuru es jau zinu.

Un tad es sapratu - es sajūtu rudeni. Gaiss smaržo pēc rudens, koki ir nolaiduši savas lapas un zarus rudenim (nekas, ka vēl krāsas nav iedegtas) un arī manas iesnas tagad ir visklasiskākās rudens iesnas, nevis dīvainais vīruss, kas manu imūnsistēmu līdz iesnām-draudzīgam līmenim noveda pagājušajā nedēļā.

Rīga ir rudens pilsēta. Tieši rudenī tā ir skaistāka, nekā jebkurā gada laikā.

Tūve Jānsone reiz rakstīja, ka mīlot augustu, jo tad vasara lēnām kļūst par rudeni. Es nemīlu rudeni, nesapratu, ko var mīlēt augustā... Bet rudens pievārte mīl Rīgu. Pilnīgi noteikti.



Un man vienalga, kad sākas astronomiskais rudens. Mans šī gada rudens sākās vakar, pusčetros pēcpusdienā.

Tas pat nebija šodien. Un es tev to jau teicu. Bet es gribu ielikt konservu burkā gabaliņu tās sajūtas, lai būtu ko uzziest uz sāpēm nākamreiz, kad vajadzēs. Ja nu izdodas.

Tu atsūtīji man ziņu, ka mīlot mani tādu, kāda esmu.
Tik vienkārši vārdi.
Bet man acīs saskrēja asaras. Tik ļoti tie bija īstie vārdi īstajā brīdī.

Tāpēc es tevi mīlu, mans dārgais.
Es mīlu vakarā vienkārši paskatīties ar tevi filmiņu par Vinniju Pūku, un nevienam nestāstīt, kādu filmu esmu skatījusies.

Es mīlu tevi, kad atgādini man par filmiņu, spēlējoties ar vienu no maniem vārdiem - no tiem, no tiem, kurus tu pats man izdomāji.


Es patiešām mīlu tevi...

Žēl, kā vienmēr redzot interesantākos mirkļus, fotoaparāta tuvumā nav.

Zaļā plavā starp baltiem bērziņiem, pie pelēkās mājas sienas stāvēja balta kaija, šķirojamo atkritumu stikla kastes dzeltenu knābi. Ik pa brīdim kaut ko ieķērcās, ik pa brīdim paskatījās uz augšu, bet probm lidot netaisījās.

Blakus kaijai zālītē sēdēja nedaudz mazāks kaķis, tāds rūsgans.

Un tā viņi tur abi sēdēja. Kaķis un putns. Un gaidīja zivi.

Otrs kaķis, lielāks, brīdi apsvēra medīt kaiju (jeb varbūt vārnu, kas tur apkārt visu laiku skraidīja?), bet, kā izskatījās, ātri vien atmeta šo domu.


Un šorīt, uz gājēju pārējas pie Brīvības pieminekļa, uz baltās līnijas - zvirbulis bez galvas. Gaiši sarkanas, šķidras asinis izšļakstījušās apkārt. Un visi iet garām, bez maz vai kāpj virsū. Es jau arī.. Es jau arī nepaņēmu, neaiznesu līķīti tālāk.

Filmās un fotogrāfijās asinis nekad tā neizskatās. Ne tik košas. Ne tik dzīvas.

Nebūtu ticējusi, ka tik vienkāršas lietas var dot pat tik fizisku baudas sajūtu...

Skatos pa logu, kā man garām pabrauc koši dzeltenā zāle, ar koši zilajām ezeru kaskādēm... un katrā ezerā pa baltam putnam.
Brūnie lauki - tik daudzkrāsaini joslaini brūni, ka rodas vēlme tajā krāsā iegrimt ar abām rokām un seju, lai to spētu izjust pilnīgāk..
koši zaļās skujas... un koši oranžās nokaltušās..
baltās vizbulītes piekalnītēs..
Un violetie bērzi
un izmisīgās papeles
un. un un.....

Un pēc tam mūzika ausīs - tāda, kas vienkārši pārņem visu tavu būtību, un liek aizmirst par apkārt notiekošo.
Tu tikai sēdi un klausies, un ļauj mūzikai sakāpināt un noplacināt emocijas sevī...

Ja to sajūtu varētu iepakot burciņā un dalīties... kaut vai ne to laimes sajūtu - bet to, kas ļauj mūzikai un dabai tevi tā ietekmēt...

Nezinu.. šķiet, pasaule būtu labāka.

Kādreiz, nu jau  pasen atpakaļ es jutos tieši pretēji.

Es gulēju dīvānā, skatījos griestos un ar visu savu būtību sajutu, ka es gribu nomirt. Tieši tajā brīdī un tieši tā. 
Tam nebija nekāda sakara ar pašnāvnieciskām domām vai pašiznīcināšanās tieksmēm... vienkārši tā apziņa - ka tieši šeit, tieši šajā brīdī vajadzētu pienākt beigām. Tas saistījās ar tik neaprakstāmu laimes izjūtu....


Tajā vakarā es, šķiet, pārstāju ticēt Dievam.

Šodien es gribu dzīvot.
Un justies patiešām dzīva.

Viņam bija taisns, raupja auduma mētelis garumā zem ceļiem.
Nevērīgi pār kaklu pārkārta šalle.
Kupli, vilņaini, tumši brūnpelēki mati, šur un tur, vienmērīgi pa visu galvu pa kādam sirmam.(neviens taču tā nenosirmo?).
Neiespējami garas skropstas. Tik biezas, ka pat no divu metru attāluma var redzēt, kā skropsta sašaurinās tuvojoties tās galam.

Viņš nebija ņēmis vienu no tiem zilajiem plastmasas groziņiem, bet tāpat aiz aukliņas turēja nelielu taisnstūrveida tortes kārbu, ar tās pašas rokas elkoni pie sāna piespiežot zilu paciņu kafijas (no tām "atrodi 500 īsta zelta ķēdītes un kulonus") .

Pie kases neteicis ne vārda, izņēma no kabatas riekšavu monētu (dažas baltas, saujiņa dzelteno, trīs sarkanās), nobēra uz letes un aizgāja, kamēr meitene pie kases aparāta tās vēl vairākas reizes pārskaitīja, it kā nebūdama par kaut ko pārliecināta.