Vakar, čāpjot mājup no autobusa mani nepameta deja-vu sajūta. Pie tam, bez paskaidrojuma, kas tieši ir tas, kas jau reiz, pasen ir noticis; kas ir tas līdz serdei pazīstamais iespaids, kuru es jau zinu.

Un tad es sapratu - es sajūtu rudeni. Gaiss smaržo pēc rudens, koki ir nolaiduši savas lapas un zarus rudenim (nekas, ka vēl krāsas nav iedegtas) un arī manas iesnas tagad ir visklasiskākās rudens iesnas, nevis dīvainais vīruss, kas manu imūnsistēmu līdz iesnām-draudzīgam līmenim noveda pagājušajā nedēļā.

Rīga ir rudens pilsēta. Tieši rudenī tā ir skaistāka, nekā jebkurā gada laikā.

Tūve Jānsone reiz rakstīja, ka mīlot augustu, jo tad vasara lēnām kļūst par rudeni. Es nemīlu rudeni, nesapratu, ko var mīlēt augustā... Bet rudens pievārte mīl Rīgu. Pilnīgi noteikti.



Un man vienalga, kad sākas astronomiskais rudens. Mans šī gada rudens sākās vakar, pusčetros pēcpusdienā.