pyonpyon un carnival ik pa laikam pievēršas sāpīgajam viduvējību jautājumam. Vairums mēs mājam ar galvām vai paraustam plecus, bet samurajs un galadriela sev vien zināmu apsvērumu dēļ (kā tomēr top vairums cibas rakstu) izvēlējušies savu galvas māšanu padarīt visiem redzamu.

Būt viduvējībai ir droši. Tu katram aizrādītājam vari uzliet spaini ar baļķiem viņa acī, ar pirmo akmeņu metējiem vai ko citu, kas tavuprāt atbilst viduvējam sarunvalodas kultūras līmenim. Un tad, kad pats zini, ka neesi sliktāks par viduvējību, ir tik patīkami iegulties siltā vannā, ar iemīļotāko indi pie labās rokas, un uz brīdi apsvērt savu unikalitāti, to, kas tevi neapšaubāmi atdala no viduvējības, kas padara tevi labāku.

Filmas, kas nekad nesaņems ne Oskarus, ne Zelta avenes - jo ir tik viduvējas, ka tās neviens pat neatceras. Un lai gan man šķiet, ka zinu, kas saņemtu Zelta aveni par šī gada sliktāko romāna adaptāciju ekrānam - pat ja šāda kategorija būtu, to pelnījušās filmas nez vai būtu gana pamanītas, lai izpelnītos pat šo.

Bet kādēļ daži tik sāpīgi uztver jautājumu par viduvējībām?
Vai patiesi baidās, ka pēkšņi kāds pamanīs viņu īpatnības un notiesās viņus, kā sliktākus par viduvējību? (Jo 'viduvējība' - tas nozīmē to pārsniegušo skaits ir vienāds ar to nesasniegušo skaitu).

Nav jau ar mums vēl tik slikti.

It's when you write in your LiveJournal.

About anything.

The music that you're listening to.

The pitch and smell of that fart you just ripped - wasn't it quite woody?

That woody you just got, boys, it's your prick, girls, it's your nipples.

Maybe you'll post some pictures of you at a 60 degree angle.

Probably you'll talk about your parents or your cat or you whatever, you know?

And don't you just hate it.
( Ja nu ir vēlme lasīt tālāk... )

Es nemēdzu staigāt pa tik dzīviem kapiem.

Cita lieta - pa jau aizmirstiem, kur vien šur tur kāda kapakmens lauska liecina par šīs vietas agrāko funkciju - tās ir rāmas, klusas vietas, kur patīkami uzturēties.

Bet ne pa dzīviem kapiem. Kā baznīca, tā ir svēta vieta. Kā baznīcā, tā nav mana vieta.
Un lai kādas būtu manas attiecības ar Dievu, es tomēr ticu krustam.

Un tieši tādēļ tos nenēsāju. Man arī nav neviena - ne lakoniska maza sudraba krustiņa tik pat pieticīgā ķedīte, ne tā greznā stikliem rotātā, kas tik ļoti piesaistīja manu aci pirms pāris ndēļām.

Izvairījos no "katra latvieša pienākuma šajā nedēļas nogalē apmeklēt Siguldu", aizvietojot to ar pie tās pašas upes balojošo Sietiņiezi. Kur augšā lejā izstaigāties tur netrūkst. Gauja ir. Cilvēku maz. Sēņu daudz. Ļoti.
Ar skuju ieskrāpēju savu vārdu baltajās smiltīs zem kājām. Iekasīju, lai tūlīt ar plaukstu aizslaucītu.

Bet vēl pirms tam, devāmies divatā pa mau vecāku pilsētu pastaigāt, māte ieteica aiziet uz kapiem, tur tagad esot skaisti.

Pa kuru laiku uzradies piemineklis "svešatnē mirušajiem"? Kopš kura laika aicinājums "laicīgi pieteikties laicīgi pavadīto tuvinieku kapu kopiņu iesvētīšanai"?
Daudz sveču - tikai pāris stundu pēc svecīšu vakara.
Uzmanīgi liku pēdas - ne tik daudz aiz pietātes pret aizgējējim, cik palicējiem, kas pūles veltījuši, ar kasīklīti veidojot rakstus dzeltenajās smiltīs. Atstāju dzeltenu saulespuķi pie vecātēva akmeņa ar iegravēto fotokameru... Kad sāku iet skolā, es ticēju, ka viņš mani pieskata no vēl man veiksmi.
Un arī tagad, Photoshop'a splash screen vērojot atceros to skolas laiku ticību. Par māņticību to saukt tomēr negribu, nav tas vārds īstais. Krieviski nez kāpēc skan precīzāk.

starp citu, es neprotu cilvēku valodā runāt. Es vārdiem piešķiru neīstās nozīmes.

"žēlums pret kādu" manā valodā nav "viņš ir nožēlojams,", tas nenozīmē, ka es cilvēku kaut kā vērtēju zemāk..... tas ir ... "man ir žēl, ka cilvējam darīts pāri". Vienkārša, cilvēciska līdzjūtība. Ne jau tāpēc, ka zinu kā jūtas cilvēks.
Bet ir slikti, kad sāp...

Mēs visi ar laiku no tā izaugam. Bet daži turpina nest senās sāpes sevī... un lai cik ļoti tas viņus padarītu par spējīgākiem un lieliskākiem cilvēkiem, man šķiet, reizēm viņiem joprojām sāp.

Create and Destroy. That's what I'm doing. The only thing that drives me.

To destroy.
Myself.

Pirmā iepazīšanās ar šo jocīgo saldumu iznāca vēl, šķiet, sākumskolā mācoties. Bija manai sirdsdraudzenei paveicies ar tādu lietu, kā radiniekiem Kanādā, kas šad un tad šo un to atsūtīja.
Tā nu vienreiz pēc skolas pie viņas ciemojoties, izvilka no skapja paciņu, atplēsa, iedeva man pagaršot - vai es zinot, kas tas ir?

Mana pirmā ideja bija - sapresētas rozīnes. Nezinu pat kāpēc, varbūt nedaudz žāvētos banānus atgādināja, mazliet likās rozīnēm līdzīgs - bet tā kā rozīnes jau ir žāvētas tad žāvētas rozīnes tās tā kā būt nevarēja.

Viņa sajūsma par lakricu drīz vien noplaka. Interesanti jau bija rietumu saldumus pagrauzt - bet viņai negaršoja, tāpat kā lielum lielai manu paziņu aļai.

Man toties lakrica ļoti garšo joprojām..

Starp citu - kas ir ar tiem klepus sīrupiem ar anīsu? Tiek pielikts, lai bērniem iemānītu kā lakricas sīrupu, vai?


Poll #7069 Lakrica
Open to: All, results viewable to: All

Vai tev garšo lakrica?

Bet es to uzzinu tikai no savas friendlistes palasīšanas, jo aizkars vēl nebija atvilkts...

Njaa...дожилась....

sniegs

Patiesībā jaunlaulātajiem (hmm... vai vienkāršī - diviem mīlošiem cilvēkiem)vajadzētu savstarpēji apmainīties nevies ar gredzeneiem, bet ar zārkiem.. Kā zīme - es par tevi rūpēšos, līdz savai kapa malai. Un tev nebūs jāuztraucas, kur atrast man jauku dēļu kastīti, ja nu ar mani pēkšņi kaut kas notiek.
Pie tam, vari būt pārliecināts, ka tas zārks, kurā tevi guldīs, tev pašam iet pie sirds...

Interesanti, cik aptuveni maksā zārki šobrīd?

Un kas ar tiem notiek ilgtermiņā?  Glabājoties pagrabā neapskādēsies tā, ka vairs nebūt lietojami?

Subj.


Yeah, it's a new year. Again.  Not for the first time really.

first test message