Izvairījos no "katra latvieša pienākuma šajā nedēļas nogalē apmeklēt Siguldu", aizvietojot to ar pie tās pašas upes balojošo Sietiņiezi. Kur augšā lejā izstaigāties tur netrūkst. Gauja ir. Cilvēku maz. Sēņu daudz. Ļoti.
Ar skuju ieskrāpēju savu vārdu baltajās smiltīs zem kājām. Iekasīju, lai tūlīt ar plaukstu aizslaucītu.

Bet vēl pirms tam, devāmies divatā pa mau vecāku pilsētu pastaigāt, māte ieteica aiziet uz kapiem, tur tagad esot skaisti.

Pa kuru laiku uzradies piemineklis "svešatnē mirušajiem"? Kopš kura laika aicinājums "laicīgi pieteikties laicīgi pavadīto tuvinieku kapu kopiņu iesvētīšanai"?
Daudz sveču - tikai pāris stundu pēc svecīšu vakara.
Uzmanīgi liku pēdas - ne tik daudz aiz pietātes pret aizgējējim, cik palicējiem, kas pūles veltījuši, ar kasīklīti veidojot rakstus dzeltenajās smiltīs. Atstāju dzeltenu saulespuķi pie vecātēva akmeņa ar iegravēto fotokameru... Kad sāku iet skolā, es ticēju, ka viņš mani pieskata no vēl man veiksmi.
Un arī tagad, Photoshop'a splash screen vērojot atceros to skolas laiku ticību. Par māņticību to saukt tomēr negribu, nav tas vārds īstais. Krieviski nez kāpēc skan precīzāk.