Dzērveņu losjons ar mirdzumiņiem. "Re, lai tev arī āda spīd kā vampīriem".

Vai tiešām nekad no tā zīmoga neatbrīvošos? Bet ko nu tur daudz, ja pirmā atilde, ko spēju izdvest pēc mirkļa apmulsuma bija 'Ou, tu arī jau Twilight noskatījies?'

'Nē, es filmas ar 5.5 reitingu IMDB neskatos'.

Twilight ***

Hmm, nu katram savs. Filmiņa tiešām tādām pirms-studiju un maz-kursnieku vecuma meitenītēm - un tiešām, tīri jauka tāda.
Un var jau būt, ka atmetot gotisko glamūru un pārceļoties uz mūsdienām vampīriskais ļaušanās un atturēšanas spēlītes kā īsti trāpīgs analogs vairs atbilst tikai 'ar seksu pagaidām labāk nogaidīt' ziņas izplatīšanai. (Nē, nemācēšu komentēt kā tieši tas sasaistāms ar autores mormonismu). Šo vienīgo ziņu tad filma arī izspēlē tā tīri jauki. Cik nu varu spriest, mērķauditorija nekādi neesot.

Tā nav šausmu filma. Tā nav īpaši romantiska filma. Un pat ja iekāre un kārdinājums nelielās devās plivinās arī šīs filmas tēmu starpā, ar Interviju to salīdzināt labāk pat nevajag mēģināt. Lai cik ļoti šīs filmas vampīrs-progenitors nebūtu Krūza Lestatam līdzīgi sagrimmēts.

Bet filma jauka tik un tā :)

Blood & Chocolate.

I had the taste of blood and chocolate in my mouth, the one as hateful as the other.
(H.Hesse, Steppenwolf)
***+ - Principā viduvēja, bet ar dažām vērtībām.

Ja lasīsi aprakstus, tad viss ir pavisam vienkārši - filma par vilkačiem austrumeiropā. Ņemot vērā vienu otru pēdējā un ne tik pēdējā laika tendenci filmās - kā reiz augsne šausmu filmām - jo īpaši, ja piemin, ka kā reiz amerikāņu tūristi te arī pamanās iekļūt nāvējošās nepatikšanās. Bet neskatieties uz IMDBa tagiem. Šausmu filma šī pilnīgi noteikti nav, šausmu (vai, principā vispār jebkāda saspringuma vai skatītāju biedēšanas) te ir krietni mazāk nekā zināmajā Intervijā, nesenājā interpretācijā par Drakulu un tā literārajiem laikabiedriem vai, teiksim, pastāstā par ādas korsetē iepakoto Selēni. Blood&Chocolate vistuvāk šausmu filmai nonāk vien pēdējos kadros - ar elegantu atsauci uz "American Werewolf in Paris". (Lai gan kādēļ vēlo 90to Parīzes, nevis kvazikulta statusu ieguvušo 80to Londonas versiju - kas to lai zin.).

Sižets, filosofiskas pārdomas vai vismaz iekšējā konsistence nav šīs filmas stiprās puses. Vai nu par daudz grāmatiņa apdīrāta, vai tajā nekā tāda arī nav bijis - nemācēšu teikt. Bet vismaz tā nav tipiska vilkačfilma par vilkačiem-monstriem. Nosaukums "vilkacis" te ir nejaušs - tik pat labi tā varētu būt vampīrfilma (Baltvilkainā Karnevāla/Asinslīniju zinātāji sapratīs, ja vien atgādināšu - Gangrel) - bet vampīrfilmai pienākas cilāt aizliegtā kārdinājuma tēmu, kas te pat lāga blakus nav stāvējusi. Vārgi tiek paraustīta it kā skaļi postulētā saprāta/instinktu cīņa - bet arī tās apskatīšanā filma nekur tālu netiek. Var jau būt, ka centieni pēc PG13 ir bijuši tie vainīgie, kas zin?

Par aktieriem? Ko nu tur daudz - ja vienīgi piemest, ka mazliet jau bija režisore pāršāvusi pār svītru - mefistofeliskais pavedinātājs ir ir jauki klišejisks vīrieša tēls.. Brīvais, nesavaldītais gars uz motocikla arī ir jauks, tāpat kā stiprais barvedis, uz kuru visi paļaujas un kurš nekavējoties atriebs jebkuru nodarījumu savējiem... Bet tā visa summa vienā tēlā, bez papildu materiāla vienkaŗši robežojas ar smieklīgumu. Lai gan izskatīgs viņš tiešām ir, nav vārdam vietas. Vēl sliktāku šo ziņu padara fakts, ka visi pārējie tēli, abus galvenākos ieskaitot, atmiņā (ne)paliek ar vēl mazāk satvara un tik sasodīti izteiksmīga paskata personāžs otrā plāna lomā tos pārējos padara tikai par vēl nemanāmākiem un neizportamākiem.

Tad kāpēc tomēr dažas vērtības? Ja jau laicīgi noskaņojies, ka 'sižets būs pinlīgs BS' - tad paliek laiks pabaudīt noskaņu - un tieši baltā vilka Tumsas pasaulei pielīdzināmas noskaņas radīšanā šī filma viennozīmīgi ir viena no, ja ne vis-veiksmīgākā pēdējā laikā. Ar dažiem teatrāliem akcentiem, bet kopumā - nepārspīlēts vēstījums par pasauli mums līdzās. Ne tik fantastisks, kā Dozori. Ne tik cilvēku līdzāseksistenci ignorējošs kā Underworld. Viņi ir. Kaut kur tepat līdzās. Nekādas lielās daļas mums gar viņiem nav - bet viņiem gar mums gan.

Verdikts: Nesarežģīts skatāmgabals brīžiem, kad īsti ko darīt nav. Kā pavadījumu aromātiskam, bet neekskluzīvam sarkanvīnam.Nē. Ne obligāti austrālijas ražojuma.

Nākamreiz, kad mēģiniet atcerēties, kāpēc gotus sauc par gotiem - Operas spoks ir viens no iemesliem. Lai gan viens no vēlīnākajiem, bet tomēr viens no populārākajiem žanra pārstāvjiem - līdzās Džekilam un Haidam, Drakulam, Frankenšteinam un Dorianam Grejam.

Ja ir vēlme izlasīt grāmatu - par laimi, autors jau pietiekami sen atdusas kapsētā, lai šī teksta ieguve internetā nesagādātu problēmas.http://www.gutenberg.org/etext/175
Ko vēl tā īsi par autoru pastāstīt? Žurnālists un teātra kritiķis, kas jau gandrīz 40 gadu vecumā sāka rakstīt detektīvromānus - un tieši detektīvs, nevis gotika ir viņa pamatžanrs. (Lai gan vispār jau Po vēl krietnu laiku pirms tam uzskatāmi demonstrēja, cik "tālu" viens no otra šie žanri dzīvo.. Un, ja tā godīgi, vispār jau arī Konans Doils demonstrē līdzīgu tendenci - lai minam kaut veco labo Bāskervilu rējēju)
Operas spoks nav ne pirmais, ne pēdējais Leruā darbs, bet... Operas spoku zina gandrīz visi. Bet Dzeltenās istabas mistēriju?

( Burkšķēšana par izrādi )

Jā! Tieši šādiem citātiem ieviesu šo avataru!

Bet ir taču dažiem cilvēkiem grūta dzīve, ko. (Kamēr viņi nedzir, mēs taču varam viņus par cilvēkiem saukt, pareizi?)
(norāde no somethingawful.com)

CRAzy Vampire Hunters

Is it just me, or does the word vampire
 pull wacko's with pointy sticks faster than honey and insects?
 i mean serisouly. ive been a vampires( awoken) 
for all of 8 months. and already there is some guy
 who beleive its his sacred dutyto hunt me. and when
 i confronted him, he got all scareed and backed down,
 then pulled out a cross, so i ate it( it was a lil
 cross, so i put it in my mouth, under my tongue :evil
 lol) and he freaked and ran. what is with the world today?
 its proof that buffy and blade, Vanhelsing and Underworld
( i think thats what its called) and all those other movies 
arent healthy. hwats with that??? 

comments apreciated. if you have any experiences 
like that, do tell. lol

Sincearly Yours;

Vlair Drasan

( Re: CRAzy Vampire Hunters )

Terry Pratchet, Discworld, Moving Pictures: grāmata, kurai noteikti vajadzētu būt jautrai un izklaidējošai - tik daudz humora, tik daudz parodiju par ko vien sirds kāro. Pat pa kādai apdomājamai idejai izteikts - kaut vai tā pati jau nolietotā, bet man tomēr mīļā

What was it they said about gods? They wouldn't exist if there weren't people to believe in them? And that applied to everything. Reality was what went on inside people's heads.

Un par spīti tam, nē. Tā nepiesaista, tā neievelk sevī, nepieciešamība to atlikt malā nesaskaras ar jebkādu pretestību. Un tā nav nespēja ielasīties grāmatā vai paciest obligāto ievadu - grāmata ir jau pāri pusei.

Varbūt vainīgs tulkojums? Varbūt vainīga pēdējā izlasītā grāmata? (Laurell K.Hamilton "Seduced by the Moonlight" - ļoti personisks stāstījums pirmajā personā. Daudz spraigāks, lai gan it kā taču gandrīz nekas nenotiek, visi būtiskie sižeta notikumi būtu satilpināmi vienu rindkopu grā pārstāstā. Tik daudz tēlu, ka tajos varētu apjukt - un tomēr, vismaz vienas grāmatas robežās to atšķiršana problēmas nesagādāja, grūti pateikt, kā būtu ar visu sēriju..... Jā, daudz erotikas un vardarbības; vairāk nekā Raisai (un iemeslu salīdzināt tieši šīs divas autores patiešām netrūkst) - bet par spīti visam, Hamiltones pasaule šķiet daudz gaišāka, optimistiskāka un, hm... labsirdīgāka? (kas pierāda vienīgi to, ka pasaules labsirdīgums ir ļoooti relatīvs jēdziens.) Bet nebūtu taču tā, ka literatūra bez erotikas un vardarbības man būs sākusi šķist garlaicīga? Laikam jau jāpalasa Anitas Bleikas sērijas iesākums, kur tā visa esot mazāk, bet visu citu Hamiltones tekstu pozitīvo īpašību - vairāk. Raisas nemīlētājiem - atmetot drūmi depresīvo noskaņu un brīžiem ļoti izteikto homoerotisko ievirzi, citas Raisas darbu nevēlamās īpašības būs arī šeit. Ieskaitot nemirstīgus varoņus (gan ne galvenos varoņus. Vismaz ne abu apskatāmo sēriju pirmajās grāmatās galvenās varones ir visnotaļ mirstīgas.) Ieskaitot varoņu izskata apjūsmināšanu. Ieskaitot varoņus, kuru sākotnējais apraksts šķiet ļoti interesants, bet kas savas interesantās īpašības nebūt negatavojas izrādīt romāna gaitā. Ieskaitot kaudzi ar varoņiem, kuru sākotnējais apraksts ir ļoti interesants, bet kas savas interesantās īpašības nebūt netaisās izrādīt romāna gaitā. Pagaidām gan bez varoņiem, kas iegūtu neievainojamības un neaizskaramības statusu (ko Lestats pamanījās jau 3. no 10. grāmatām) un bez centrāliem tēliem, attieksme pret kuriem kardināli mainītos sēriju laikā, padarot tos no interesantiem antivaroņiem par neinteresantiem varoņiem.(

Reiz sen senos laikos dzīvoja grāfiene Ersbeta (reizēm dēvēta par Elizabeti) Batorija. Ir, kas ar pirkstu velk cauri viņas radurakstiem, tajos, cita starpā atrodot Stokera par šīs tēmas supernovas spožuma zvaigzni padarīto Valahijas Vladu II Tepešu Drakulu - lai gan asinsradniecību starp abiem atrast grūti, lai kā vēlētos pierādīt, ka nežēlība tiek pārmantota, un mainījusies tikai tik daudz, cik tai mainīties licis dzimums.

Vlada nežēlību attaisno laiks kurā viņš dzīvoja. Varam strīdēties, vai mērķis spēj attaisnot līdzekļus - bet šajā gadījumā visai sabiedrībai nepieciešams mērķis patiešām tapa sasniegts, un no tā ieguva pat tie, kurus izmantotie līdzekļi neskāra pat attāli. Lai gan ciniski un nežēlīgi tie patiešām bija.

Pavisam cits stāsts ir par Ersbetu. Leģenda vēsta, ka viņa mīlēja, ja apkārtējie viņu uzskatīja par lielisku un skaistu. Un vairāk par visu pasaulē baidījās, ka viņa vai kāds cits ieraudzīs, ka viņu piemeklē neizbēgamais liktenis - viņa sāk novecot.

Reiz, kārtējo reizi iesitot kādai kalponei tik spēcīgi, ka izsprāga asinis, Ersbeta paskatījās uz savu asinīm apšļakstīto roku un pēkšņi viņai šķita, ka viņas roka tapusi jaunāka.

Un viņa nebūt neatturējās arī turpmāk sist nepaklausīgās kalpones - ar savu nepaklausību viņas taču pašas uz to uzprasījās. Un justies aizvien jaunāka un jaunāka.

Leģenda vēsta, ka ilgam laikam ar šo drastisko līdzekli nepietika, drīz jau viņa peldējās jaunavu asiņu vannās, ieturēja zīdaiņu asiņu diētu un citus brīnumainus skaistumkopšanas paņēmienus - bet tas bija vēlāk un visticamāk ir leģendas radīts pārspīlējums. Un tomēr, vismaz šīs leģendas sākumā noteikti ir savs grauds patiesības. Spēja nodarīt sāpes rada varas apziņu. Varas apziņa ļauj kaut uz brīdi izvairīties no savām bailēm. Sirdsapziņai vienmēr var iebarot 'viņš pats uzprasījās un bija to pelnījis'. Doriana portretu uz laiku var paslēpt.

Bet kurš no viņiem nosodomāks? Vlads vai Ersbeta?
Un ko citreiz izdaram mēs paši, bēgot no savām bailēm?

Psychological use of this mythic figure as an analogy to explain human interactions. For the vampire in Romanticism had a more profound use than making the reader's skin crawl or showing how daring the artist could be. Admittedly, writing chauerromans exploiting gothic sensibility was fashinable, and, admittedly, the vampire story was an aberration of Romantic eroticism, but the myth was also often used in serious attempts to express various human relationships, that the artist himself had with family, friends, lovers or even art itself. Coleridge, Byron, Shelley, Keats, Brontes, Stokers, Wilde, Poe- vampire was variously used to personify the forces of maternal attraction/repulsion (Coleridge's Christabel), incest (Byrons Manfred), oppresive paternalism (Shelley's Cenci), adolescent love (Keat's Porphyro), avaricious love (Poe's Morella and Berenice), struggle for power (E.Bronte- Heathcliff), sexual supresion (Bronte - Bertha Rochester), homosexual attraction (Le Fanu's Carmilla), repressed sexuality (Stoker's Dracula), female domination (D.H. Lawrence - Brangwen women) and most romantic of all - artist himself, exchanging energy with aspects of his art (Coleridge's Ancient Mariner, Poe "Oval Portrait', Wordsworth "Leech Gatherer" Wilde's Dorian Gray and the narrator of James Sacred Fount)

Outside current cinema, comics and cheap novels, vampire myth is rarely used twice for the same purpose. Definitions are problematic, for the artist freely altered the myth to support asrtistic ends.


James B Twitchell "The Living Dead: A Study of the Vampire in Romantic literature"

Un pat neceriet, ka aprobežošos ar Raisu. Joprojām nesaprotu, kā stāstīt par vienu vienīgu autoru - ja neskaita sižeta pārstāstīšanu un interesantu trivia faktu padošanu.

Saistībā ar zināmu pasākumu , kura ietvaros man jāpastāsta par Raisas vampīriem ..

Ja Tu esi lasījis kaut ko no Raisas vampīrstāstiem, vai redzējis Interviju ar vampīru (vai lasījis kaut ko un redzējis Queen of the Damned) – es būtu ļoti pateicīga, ja Tu man tagad te komentāros pastāstītu, kas Tevi šajos darbos piesaistīja, kas patika.

Vai tieši otrādi – kas Tev nepatika.

Vai, ja ir kāds noderīgs links, kuru man noteikti vajadzētu paskatīties – nu iemet.

Man bail kaut ko būtisku palaist garām.

komentāri (izņemot manus komentārus par komentāriem, protams) šim rakstam pagaidām paslēpti

Pašķirstīju šodien pieturā iegūstamo makulatūru, un manu uzmanību piesaistīja "dienas grāmata" reklāmas laukums priekšpēdējā lappusē.

Re, kļūdījos. Tomēr Jumava Kostovas "Vēsturniekus" (cheers tulkotājam, kas problēmu ar virsraksta dzimumu atrisinājis šādā elegantā veidā) neizdos - Diena pasteigusies pirmā.

Nav ne jausmas par tulkojuma kvalitāti vai par cenu, Vlads Tepešs Iesmotājs arī izklausās visai ... teiksim tā - dīvaini. Bet fakts paliek - grāmata ir izdota. Atliek nu gaidīt lokālās atsauksmes.


Iepriekšējie mani klabējumi par šo tēmu,.
1
2
3
Aprakstiņš citur par grāmatu te

Ir parādījies jauns jēdziens, kura izmantošana ļauj pateikt, ka 'nepatīk, bet nav ne mazākās vēlēšanās skaidrot kāpēc'. Atkarībā no konteksta, var iemantot arī nozīmi 'tas ir mēsls, un katrs tā pieminētājs ir idiots'.
Pokemoniski

Citās ziņās... apsēstība iesākusi nākamo apli, sāku apgādāties ar grāmatām arī papīra formātā. Šoreiz - Blood&Gold, dzimšanas dienas dāvanas statusā (hmm, pilnai laimei vēl pietrūkst Vampire Lestat - lai nu būtu visas trīs viena stāsta versijas)

Lielākais šķērslis grāmatas nopirkšanai man, kā izrādās, ir tās teksta esamība latviski.
Pārāk ļoti sirdsapziņa sāk grauzt un likt domāt, vai tiešām man šo grāmatu vajag. Daudz vairāk, nekā apsverot tās pašas grāmatas iegādi angliski vai krieviski..
Something's obiously wrong there.

Mēģinājums paskatīties "vēl kau ko jauku" pēc ļoti siltām un jaukām rekomendācijām.
Ko lai saka... laikam paies kāds laiks, kamēr saņemšos atkal pieķerties kādam seriālam.


Plusi:
Norises laiks - kādu brīdi pēc apokalipses. Par vampīriem.
Sagūglētie skrīnšoti arī izskatījās visai daudzsološi.

Mīnusi:
Par spīti it kā daudzsološajai tēmai un settingam - vismaz subjektīvi šķita visai neinteresanta.
Par maz notikumu? Pārāk lēna?
Grūti pateikt. Bet vairāk par trīs sērijām tā arī nenoskatījos.

Rekomendācijas : Try at your own risk


Vai frāze 'system activated at 40%" ir mēģinājums pārkopēt vēl kaut ko no Hellsinga ('zīmogi noņemti līdz 3. līmenim'. Nē, nē, visādi citādi Hellsings ir ļoti jauks seriāls), ne tikai ieviešot galveno varoni, kura raksturojumā ievilkt ķeksīšus ailītēs 'vampīrs' 'medī citus vampīrus' 'dara tos pēc kādas kādā organizācijā augstu stāvošas sievietes rīkojumiem', vai tas ir vienkārši kaut kas anime ļoti raksturīgs?

Pastāsts par vēsturisko Vladu Drakulu.
Nu ja, to pašu, jā.


Ne nu gluži krieviski, bet apmēram (tb - ja ar manām krievu valodas zināšanām pietiek, lai pamokoties tomēr pie skaidrības varētu tikt, tad lai tā arī būtu. Neesmu filologs, tiešām).

Datēts it kā ar ~15. gadsimta pašām beigām. Visnotaļ beigām, ņemot vērā, ka aprakstītie notikumi jau arī 15.gadsimta pēdējā trešdaļā vien norisinājās.

( Teksts )