I had the taste of blood and chocolate in my mouth, the one as hateful as the other.
Ja lasīsi aprakstus, tad viss ir pavisam vienkārši - filma par vilkačiem austrumeiropā. Ņemot vērā vienu otru pēdējā un ne tik pēdējā laika tendenci filmās - kā reiz augsne šausmu filmām - jo īpaši, ja piemin, ka kā reiz amerikāņu tūristi te arī pamanās iekļūt nāvējošās nepatikšanās. Bet neskatieties uz IMDBa tagiem. Šausmu filma šī pilnīgi noteikti nav, šausmu (vai, principā vispār jebkāda saspringuma vai skatītāju biedēšanas) te ir krietni mazāk nekā zināmajā Intervijā, nesenājā interpretācijā par Drakulu un tā literārajiem laikabiedriem vai, teiksim, pastāstā par ādas korsetē iepakoto Selēni. Blood&Chocolate vistuvāk šausmu filmai nonāk vien pēdējos kadros - ar elegantu atsauci uz "American Werewolf in Paris". (Lai gan kādēļ vēlo 90to Parīzes, nevis kvazikulta statusu ieguvušo 80to Londonas versiju - kas to lai zin.).
Sižets, filosofiskas pārdomas vai vismaz iekšējā konsistence nav šīs filmas stiprās puses. Vai nu par daudz grāmatiņa apdīrāta, vai tajā nekā tāda arī nav bijis - nemācēšu teikt. Bet vismaz tā nav tipiska vilkačfilma par vilkačiem-monstriem. Nosaukums "vilkacis" te ir nejaušs - tik pat labi tā varētu būt vampīrfilma (Baltvilkainā Karnevāla/Asinslīniju zinātāji sapratīs, ja vien atgādināšu - Gangrel) - bet vampīrfilmai pienākas cilāt aizliegtā kārdinājuma tēmu, kas te pat lāga blakus nav stāvējusi. Vārgi tiek paraustīta it kā skaļi postulētā saprāta/instinktu cīņa - bet arī tās apskatīšanā filma nekur tālu netiek. Var jau būt, ka centieni pēc PG13 ir bijuši tie vainīgie, kas zin?
Par aktieriem? Ko nu tur daudz - ja vienīgi piemest, ka mazliet jau bija režisore pāršāvusi pār svītru - mefistofeliskais pavedinātājs ir ir jauki klišejisks vīrieša tēls.. Brīvais, nesavaldītais gars uz motocikla arī ir jauks, tāpat kā stiprais barvedis, uz kuru visi paļaujas un kurš nekavējoties atriebs jebkuru nodarījumu savējiem... Bet tā visa summa vienā tēlā, bez papildu materiāla vienkaŗši robežojas ar smieklīgumu. Lai gan izskatīgs viņš tiešām ir, nav vārdam vietas. Vēl sliktāku šo ziņu padara fakts, ka visi pārējie tēli, abus galvenākos ieskaitot, atmiņā (ne)paliek ar vēl mazāk satvara un tik sasodīti izteiksmīga paskata personāžs otrā plāna lomā tos pārējos padara tikai par vēl nemanāmākiem un neizportamākiem.
Tad kāpēc tomēr dažas vērtības? Ja jau laicīgi noskaņojies, ka 'sižets būs pinlīgs BS' - tad paliek laiks pabaudīt noskaņu - un tieši baltā vilka Tumsas pasaulei pielīdzināmas noskaņas radīšanā šī filma viennozīmīgi ir viena no, ja ne vis-veiksmīgākā pēdējā laikā. Ar dažiem teatrāliem akcentiem, bet kopumā - nepārspīlēts vēstījums par pasauli mums līdzās. Ne tik fantastisks, kā Dozori. Ne tik cilvēku līdzāseksistenci ignorējošs kā Underworld. Viņi ir. Kaut kur tepat līdzās. Nekādas lielās daļas mums gar viņiem nav - bet viņiem gar mums gan.
Verdikts: Nesarežģīts skatāmgabals brīžiem, kad īsti ko darīt nav. Kā pavadījumu aromātiskam, bet neekskluzīvam sarkanvīnam.Nē. Ne obligāti austrālijas ražojuma.CRAzy Vampire Hunters
Is it just me, or does the word vampire pull wacko's with pointy sticks faster than honey and insects? i mean serisouly. ive been a vampires( awoken) for all of 8 months. and already there is some guy who beleive its his sacred dutyto hunt me. and when i confronted him, he got all scareed and backed down, then pulled out a cross, so i ate it( it was a lil cross, so i put it in my mouth, under my tongue :evil lol) and he freaked and ran. what is with the world today? its proof that buffy and blade, Vanhelsing and Underworld ( i think thats what its called) and all those other movies arent healthy. hwats with that??? comments apreciated. if you have any experiences like that, do tell. lol
Sincearly Yours;
Vlair Drasan( Re: CRAzy Vampire Hunters )
What was it they said about gods? They wouldn't exist if there weren't people to believe in them? And that applied to everything. Reality was what went on inside people's heads.Un par spīti tam, nē. Tā nepiesaista, tā neievelk sevī, nepieciešamība to atlikt malā nesaskaras ar jebkādu pretestību. Un tā nav nespēja ielasīties grāmatā vai paciest obligāto ievadu - grāmata ir jau pāri pusei.
Reiz sen senos laikos dzīvoja grāfiene Ersbeta (reizēm dēvēta par Elizabeti) Batorija. Ir, kas ar pirkstu velk cauri viņas radurakstiem, tajos, cita starpā atrodot Stokera par šīs tēmas supernovas spožuma zvaigzni padarīto Valahijas Vladu II Tepešu Drakulu - lai gan asinsradniecību starp abiem atrast grūti, lai kā vēlētos pierādīt, ka nežēlība tiek pārmantota, un mainījusies tikai tik daudz, cik tai mainīties licis dzimums.
Vlada nežēlību attaisno laiks kurā viņš dzīvoja. Varam strīdēties, vai mērķis spēj attaisnot līdzekļus - bet šajā gadījumā visai sabiedrībai nepieciešams mērķis patiešām tapa sasniegts, un no tā ieguva pat tie, kurus izmantotie līdzekļi neskāra pat attāli. Lai gan ciniski un nežēlīgi tie patiešām bija.
Pavisam cits stāsts ir par Ersbetu. Leģenda vēsta, ka viņa mīlēja, ja apkārtējie viņu uzskatīja par lielisku un skaistu. Un vairāk par visu pasaulē baidījās, ka viņa vai kāds cits ieraudzīs, ka viņu piemeklē neizbēgamais liktenis - viņa sāk novecot.
Reiz, kārtējo reizi iesitot kādai kalponei tik spēcīgi, ka izsprāga asinis, Ersbeta paskatījās uz savu asinīm apšļakstīto roku un pēkšņi viņai šķita, ka viņas roka tapusi jaunāka.
Un viņa nebūt neatturējās arī turpmāk sist nepaklausīgās kalpones - ar savu nepaklausību viņas taču pašas uz to uzprasījās. Un justies aizvien jaunāka un jaunāka.
Leģenda vēsta, ka ilgam laikam ar šo drastisko līdzekli nepietika, drīz jau viņa peldējās jaunavu asiņu vannās, ieturēja zīdaiņu asiņu diētu un citus brīnumainus skaistumkopšanas paņēmienus - bet tas bija vēlāk un visticamāk ir leģendas radīts pārspīlējums. Un tomēr, vismaz šīs leģendas sākumā noteikti ir savs grauds patiesības. Spēja nodarīt sāpes rada varas apziņu. Varas apziņa ļauj kaut uz brīdi izvairīties no savām bailēm. Sirdsapziņai vienmēr var iebarot 'viņš pats uzprasījās un bija to pelnījis'. Doriana portretu uz laiku var paslēpt.
Bet kurš no viņiem nosodomāks? Vlads vai Ersbeta?
Un ko citreiz izdaram mēs paši, bēgot no savām bailēm?
Psychological use of this mythic figure as an analogy to explain human interactions. For the vampire in Romanticism had a more profound use than making the reader's skin crawl or showing how daring the artist could be. Admittedly, writing chauerromans exploiting gothic sensibility was fashinable, and, admittedly, the vampire story was an aberration of Romantic eroticism, but the myth was also often used in serious attempts to express various human relationships, that the artist himself had with family, friends, lovers or even art itself. Coleridge, Byron, Shelley, Keats, Brontes, Stokers, Wilde, Poe- vampire was variously used to personify the forces of maternal attraction/repulsion (Coleridge's Christabel), incest (Byrons Manfred), oppresive paternalism (Shelley's Cenci), adolescent love (Keat's Porphyro), avaricious love (Poe's Morella and Berenice), struggle for power (E.Bronte- Heathcliff), sexual supresion (Bronte - Bertha Rochester), homosexual attraction (Le Fanu's Carmilla), repressed sexuality (Stoker's Dracula), female domination (D.H. Lawrence - Brangwen women) and most romantic of all - artist himself, exchanging energy with aspects of his art (Coleridge's Ancient Mariner, Poe "Oval Portrait', Wordsworth "Leech Gatherer" Wilde's Dorian Gray and the narrator of James Sacred Fount)
Outside current cinema, comics and cheap novels, vampire myth is rarely used twice for the same purpose. Definitions are problematic, for the artist freely altered the myth to support asrtistic ends.
James B Twitchell "The Living Dead: A Study of the Vampire in Romantic literature"