The Hyperion Cantos form a tetralogy of science fiction novels by Dan Simmons.

Jā, tas laikam ir kaut kur gaisā šobrīd. Nekad vēl nav bijis tā, ka man lasot kādu grāmatu ik pa brīdim nāktos secināt, ka tieši šobrīd to lasa vēl kāds visplašākajā paziņu lokā. Un vēl kāds. Un vēl. Un vēl.

Nezinu kāpēc tā.
Nezinu kāpēc īsti lasīju pati.
Nezinu kāpēc izlasīju.

Tetroloģija ir episka vistiešākajā vārda nozīmē. Tur ir kaut kas no, šķiet, jebkura iedomājamā sci-fi apakšžanra un kvazi žanra no Lavkrafta līdz Gibsonam.

Milzīgas cilvēces kolonizētas kosmosa platības, mesiānisms, reliģiskā apoloģētika un ceļošana laikā. Citplanētieši, ģenētiski modificēti cilvēki, nanotehnoloģijas, neatkarīga mākslīgā inteliģence, kiborgi un mazsaprātīgi zombij-kloni. Datasfēras un no Civilizācijas atrautas maziņas, par primitīām kļuvušas civilizācijiņas. Kosmiskas batālijas un neveiksmīgas pīļu medības purvā. Mesijas vientulība tuksnesī un primitīva kultūra, kam jāsadzīvo vienotā barības ciklā ar milzīgiem plēsīgiem tārpiem.

Vai jebkas no augstāk minētā Tev ir iemesls, lai paņemtu palasīt grāmatu?

Tad ņem un lasi tur ir viss tas un vēl vairāk. Tās ir labas grāmatas. Hugo un Locus nepiešķir ne par ko. Veiksmīgu piedzīvojumu.

Bet, ja vēlies lasīt tās dēļ iemesliem, dēļ kuriem lasīju es... Varbūt labāk noliec atpakaļ plauktā.
( ... tālāk ... )

Mēs nepazīstam cilvēkus.
Mums ir tikai mūsu idejas par to, kādi tie varētu būt.

Mēs minam motivācijas, no idejām vien balstoties.

Labāk kļūdīties un atklāt, ka bijis pārāks par to, ko domāji? Sāpīgi, apkaunojoši, pazaudēts laiks, ko būtu varēts izmantot aizsniedzoties līdz tam.

Labāk kļūdīties un atklāt, ka bijis sliktāks, par domāto? Mazliet mieļu. Dīvaina pēcgarša. Un, joprojām kaut kā mazliet kauns. Bet laiks... laiks pavadīts mēģinot aizsniezdoties līdz idejai par cilvēku. Pat ja tā bijusi tikai ideja - visas latiņas ir virtuālas.

Mēs pieķeramies lietām.

Tā ir. Nu, neesam mēs budisti - svinam taču ziemassvētkus. Un īdīgais ziemassvētku anti-meinstrīms (šis ir anti laiks, jau sen) - atpazīstams, pēc īpaši šogad virsotnē uzmestā saukļa "Pirktsvētki".

Mākslas uzdevums ir likt aizdomāties.


Tikai bildīte.
Tikai skulptūriņa.

Bet uzzinot, ka tā ir gatavota rūpīgi ieģipsējot spēļu lācīti un pēc tam ieliekot visu apdedzināties - sadedzinot lācīti, atstājot tikai trauslu, cietu čaumalu...
Pirmā reakcija - kaut kas briesmīgs, kaut kādas apokaliptiskas noskaņas. Par Pompejām, kur cilvēki sadega, bet nospiedums pelnos palika. Nez kāpēc par Hirosimu - lai gan tur jau sadrupa arī čaulas.
Otrā - pirmā ir pārspīlēta. Tā ir tikai rotaļlieta. Tā nav dzīva. Nekas briesmīgs nav noticis.

Bet rotaļlieta ir spēcīgs simbols. Pat nezinu, vai vairāk aiz kaut kādām kopapziņas rūpēm par sugas turpināšanos, vai drīzāk aiz tieksmes identificēties un pievienot objektam personīgo skopumu. Visi taču kādreiz bijām bērni. Es negribētu, lai manu lācīti (labi, mana mīļā rotaļlieta bija sunītis, bet ne jau tam šeit ir nozīme) sadedzina un pārvērš trauslā uz kamīna novietojamā čaumaliņā. Tas tomēr ir briesmīgi. Pieņemu, ne tikai aiz personīgajām bērnības bailēm no kremēšanas.

Bailes no kremēšanas ir pagātne. Bet lietām pieķeros joprojām.

Un nē. Es tomēr neticēšu, ka tas ir kas slikts. Es neskatīšos uz trauslu baltu čaumaliņu, kas man to visu laiku centīsies atgādināt 'tu dzīvo slikti' ne mazāk uzstājīgi un traucējoši kā muļķīgie PETAs video par rituālu lopiņu kaušanu.

angliski
delfiski
_{(jau iepriekš brīdinu - pārējās saites ved tikai uz rakstiem angliski. Jā, man šķiet pašsaprotami, ka šā vai tā visi, kam tas varētu interesēt, spēj saprast arī tīkla natīvo valodu)}
Raksts, kas pirmajā brīdī šķita tik dīvains, ka noticēt apakšā piemestajam "Wired galvenais redaktors" varēja tikai ar grūtībām, mēģinot pievilkt izskaidrojumus, kā "tas ir tikai fragments" vai "nepareizi iztulkots".
Skaļš, pretenciozs... un patiesības izjūtu aiz sevis neatstājošs pārpsriedums, kuru bez nedaudz sīkākas iedziļināšanas izprast ir grūti.
Kopsavilkums? - Autors paredz, ka pēc rakstītajiem masu mēdijiem un mūzikas tirgoņiem, nākamais interneta upuris būs televīzija&televīzijas reklāmas.
Lai gan par rakstītajiem masu mēdijiem tas šķiet nedaudz pārspīlēti teikts - un es patiešām nestādos priekšā, kāda īsti varētu būt patiesā situācija, tomēr daži atgadījumu saistībā ar populāru autoru populāriem romāniem šķiet teoriju atbalstām, vismaz dažās situācijās. Avīzēm varbūt veicas tādēļ, ka vismaz šejienes pašreizējā interneta paaudze šā vai tā nebūtu avīžu mērķauditorija. Varbūt kļūdos.

Bet, mazliet tālākām pārdomām par tēmu - krietni mazāk atraktīvi, bet vismaz taustāmāk pseidozinātiski par interneta ietekmi var palasīt ekur.


Bet tieši par televīzijas (seriālu) finansējumu attīstību un tā iespējamajām prognozēm - daudz saturīgāk būs šeit Ar saturīgāk domājot - pa pieri iesitošāk.
Paskaties apkārt cibā.
Seriālu skatīšanās tendences ir mainījušās. Mums visiem patīk turēt vadības pulti savās rokās, skatīties to ko gribam, tad kad gribam. Nevarētu teikt, ka mainījusies laika cena - nu nevajag stāstīt, ka izklaidēm tagad tiek tērēts mazāk (cik daudzi no jums spēj iedomāties, kā savā dienas režīmā iekļautu dienišķu kooperatīva dārziņa apkopšanu?).... Bet kaut kas ir mainījies paradumos. Mobilie telefoni. Take-away internets. Tā ir tā pati tendence.

Sapņi ir labs filtrs.
Šonakt tie veselīgie. No vainas apziņas atbrīvojošie. Saprotamā veidā dienas sarunās uzpeldējošos divi un divi saskaitoši.


"House M.D." pievilcība ir ļoti vienkārša - intelekta supremācija (uh, kāds sasodīti pretīgi pārnests vārdiņš. Bet tas šoreiz tīšām, nekāds lokālāks atbilstoši skanošs prātā neienāca).

Solījums, ka prāts ir pārāks par slimībām, nāvi, taisnīgumu, smalkjūtību un manierēm.Dedukcija pār iejūtību. (Orģinālais CSI būtu tuvs otrais, lai gan tā stāstos intelekts reti uzvar taisnīgumu. Sabiedrībā funkcionēt nespējošais robots-Grišoms arī ir galvenais, kas pietrūkst Maiami versijai.)


Un nē, šo domu vakrdienas domu apritē nebūt neiesvieda saruna par to, kāpēc izlasīt "Ender's game" - lai gan tieši tas bija darbs, kas labu laiku atpakaļ pirmais paglaudīja to baļķī acī - nu to, ka saprāts uzvar tikai pasakās. Nē, doma maisījās pa prātu jau visu pēcpusdienu un vienkārši no visiem agrāk radītajiem "Endera" aprakstiem palīdzēja augšpusē ātrāk izbīdīt tieši šo.

Īstās vainīgās bija pārdomas par vēstuli par nepamanītu netaktiskumu - un vēlme norādīt, ka tas dēļ cilvēku dalīšanās intelektuāļos un empātos, vairumam spektrā neatrodoties tik tuvu galēji kreisajai pusei.
Dabā jau tomēr uzvar labā. Kreisā - tikai fikcijā.

Apglabāšanas tradīcijas.

Mēs esam senie ēģiptieši.


Mūsdienu ritmam un attieksmei pret nāvi tikai loģisks iznākums ir mirušo mumificēšana, cerībā, ka ja vien ķermenis tiks saglabāts pietiekami ilgi, tajā atgriezīsies, tas spēs augšāmcelties.
Prakse, kas pieejama vien izredzētajiem - ņemot vērā tās izmaksas. Greznus sarkofāgus, kurus rotā prasmīgāko mākslinieku roku darba rezultāti aizvietojuši sarkofāgi, ko dekorē pēdējie inžiniertehnoloģijas sasniegumu. Bailēs no globālās sasilšanas mēs savus mirušos mumificējam šķidrajā slāpeklī, ticot, ka saglabājot ķermeni, kādu dienu tajā būs iespējams atgriezt dvēseli.
Vai domas, kas norisinās ārstu galvā, sagatavojot ķermeni anabiozei atšķiras no senās ēģiptes mumificētājiem?
Atļaujos apšaubīt. Fiziski cilvēki nav evolucionējuši, mums nav pamata domāt, ka seni ēģiptieši domāja būtiski atšķirīgi no mums. Arī tā bija neparasti augsti attīstīta civilizācija, kas lielījās ar brīnumainiem sasniegumiem visdažādākajās zinātnes jomās..

( Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur nāve un sekss kā ikdienas domu tabū tēmas ir mainījušās vietām. Atzīt, ka visi esam mirstīgi nozīmē atzīties sev, ka esam tikai cilvēki. Ne īpaši unikāli, pilnīgi noteikti ne-neievainojami, un arī pasauli gluži ar savu gribu vien kontrolēt nespējīgi. Visi var nomirt. )

Viņa gribēja zīlēt tējas biezumos, bet kā parasti lietoja tējas maisiņus. Visas pērles palika apslēptas sakuras zaros.

Es nevaru pat aprakstīt visas tās malas, stīgas un vietas manī, kurās šis atbalsojas.

Reizēm tā notiek. Pat viens vienīgs teikums, viens vienīgs attēls pēkšņi uz mirkli padara caurspīdīgu to aizkaru starp mums zināmo, un mums nezināmo.

Un tu nekad nezini kāpēc.

Orģināls

Un jaa piedereet peleekajai masai nav negods. Tas ir normaali. Ja kaunies no peleekaas masas, tas nozimee, ka kaunies ka esi cilveeks, kaunies, ka apkaart ir tik daudz tev liidziigo

Ietetovējiet to sev uz pieres, lūdzu.

Man atkal jāiemācās dzīvot kā trusītim cilindrā.

Un nebāzt neko ārā.

Mēs visi sapņojam sapņus, kuros lai gan kautrējamies atzīties, tomēr dalamies biežāk, nekā pašas apzināmies.
Tik bieži sastopamais, par bruņinieku spožās bruņās un baltā zirgā, kas mūs nozags, aizvedīs uz savu karaļvalst, un nodrošinās mūžību absolūtā komfortā visās šī vārda jomā. Dekorācijas varat mainīt pēc savas gaumes, realitātes izjūtas un iecienītās sabiedrības. Pat nezinu, vai fantastiskās dekorācijas šeit nebūs veselīgākas par to sapni, kurš padevās labi ja Robertsai kā pretty woman

Bet tas nav bijis mans sapnis. Manus sapņus banāli nohipnotizēja pirmā matrica, pasakot, ka var sapņot arī par virtuālu eksistenci. Es pēkšņi iemīlēju veselu žanru, lai gan, redzot kaudzē filosofijas guru, zūd vēlme minēt tā iespējamo nosaukumu.

Kā tas mēdz būt ar sapņiem, tiem ir tendence piepildīties. Ne tā, kā esi to vēlējies, bet piepildīties. Un sagādāt pārsteigumus - tādus kā ziņu : "izrādās, mums ir kopīga paziņa. Un tad atklājās, ka es pat nezinu, kā tu izskaties".
Es padomāju. Padomāju vēlreiz. Un patiešām, lai cik ļoti šķita, ka tā taču nevar būt - nu jā, kā tu to varētu zināt... Ir kaudze cilvēku, kas ir satikuši mūs abas, bet mēs tiešām nekad neesam tikušās.

Kāds lielisks sauklis laikam, kas gana daudziem, jo īpašu recepšu žurnālu redaktoriem, asociējas vienīgi ar muļķīgu baznīcas aizliegumu ēst gaļu, ko tad var cītīgi apiet gaļas karbonāžu vietā ķeroties pie zivju, seleriju un austersēņu karbonādēm. Manas šīsdienas izlepušās trīs ēdienu pusdienas – laša zupa, cepts lasis, kamambērs desertā un jogurta glāze uzkodām laikam pat glīti atbilst šīm brīnišķīgajām idejām par gavēni... Tikai vai ir kāda reliģiska konfesija, kas mūsdienās gavēni tiešām tulko šādi?

„Tu taču ēd lai dzīvotu, nevis dzīvo lai ēstu” – iesaka atcerēties tiem, kuriem neskādētu ierobežot savus ēšanas paradumus un šķirties no dažām liekām mārciņām, kilogramiem vai vienkārši samazināt Ņūtonu skaitu, ar kuru tie iedarbojas uz savu kurpju pazolēm. Bet cik īsti pamatots ir šāds ieteikums? Galu galā, ir tikai divas ļaužu grupas, kas patiešām dzīvo, lai ēstu.

Viena – ēdiena baudītāji, kas noaudīs gan ķīniešu gaumē dzīvu pagatavotu zivtiņu (spoguļkarpu, tās, šķiet, vienīgās spēja izdzīvot gatavošanas procesu, kas iekļāva gan daļēju sagriešanu gan sekundēs mērāmu iemērkšanu verdošā eļļā), gan līdzīgu zivtiņu, kuras ķermenī pēcnāves procesam dabīgi ļāvuši notikt laipnie Ledus salas iemītnieki.

Otra – svara vērotāji un citi fanātiskie diētiķi, kas ir spējīgi burtiski stundām ilgi runāt par to, kāpēc šī maize ir veselīgāka par to un cik daudz jaunas lieliskas un garšīgas receptes viņi izdomājuši, kas nepārsniedz ēdienreizei atvēlētos 3 punktus (vai, piemēram, 300 kalorijas tiem, kas savam svaram seko līdz citā veidā).

Bet pārējie no mums, vienkāršie cilvēki – mēs dzīvojam citu mērķu labā, mums ir citas apsēstības. Un ēšana - tikai viena no dzīves izpausmēm. Mēs patiešām ēdam tikai tādēļ, lai dzīvotu.

Understand the rules, and know how and why to follow the rules, before you attempt to break them.

Šī ir mana jaunā devīze.

Roger MacBride Allen, Standard Deviations in Writing. Bet pielietojama (un pielietota!) visdažādākajos kontekstos.

"Sargeņģelis stāvēja man klāt" viņš teica, un saprata, ka pirmo reizi dzird ko tādu teiktu visvienkāršākajā un vistiešākajā nozīmē, bez jelkādiem milimetru dziļiem zemtekstiem par briesmām, kas draudējušas bet laimīgi novēstas. Nē, vienīgās briesmas bija zaudēt drosmi droši un pārliecinoši spert soli tālāk.

Viņš teica -Ir tik viegli meklēt citus skaidrojumus. Vispirms vieglā zāles un ziedu smarža noteikti ir klibās meitenes parfīms. Patīkams, jā... bet ne vairāk. Vēlāk, jau citur - tas pats aromāts laikam pievienots klientu labsajūtai... salda zāle, rūgti ziedi - tas tik labi piestāv kompānijas salātzaļajam imidžam. Un baiļu nav, tikai eiforija.
Maldoties ielu labirintos - tās sievietes, kas sarunājas priekšā, arī viņam noteikti iepatikusies šī smarža.

Līdz murgam naktī, kad nezināms smagums bija sagrābis segu gultas otrā pusē.
Līdz murgam naktī, kad dzirdot kādu atveram aizķēdētās durvis pēkšņajā gaismā kliedz 'ne tagad, tagad nē. Ej prom, atstāj mani, es lūdzu'.
Kad pamosties un nezini, vai kliedzi sapnī, vai patiesībā.
Kondicionieris ar salātzaļo uzlīmi smirdēja pēc pārkarsēta gaisa un degušiem putekļiem.

Viņš vaicāja, vai ticu sargeņģeļiem.

Es pasmaidīju. Kaut kur dziļi, zem mūsu segām un lupatām mēs visi tam ticam. Bet tā nav tā svece, kuras gaismu dalīsim pārējim.