Apglabāšanas tradīcijas.
Mēs esam senie ēģiptieši.
Mūsdienu ritmam un attieksmei pret nāvi tikai loģisks iznākums ir mirušo mumificēšana, cerībā, ka ja vien ķermenis tiks saglabāts pietiekami ilgi, tajā atgriezīsies, tas spēs augšāmcelties.
Prakse, kas pieejama vien izredzētajiem - ņemot vērā tās izmaksas. Greznus sarkofāgus, kurus rotā prasmīgāko mākslinieku roku darba rezultāti aizvietojuši sarkofāgi, ko dekorē pēdējie inžiniertehnoloģijas sasniegumu. Bailēs no globālās sasilšanas mēs savus mirušos mumificējam šķidrajā slāpeklī, ticot, ka saglabājot ķermeni, kādu dienu tajā būs iespējams atgriezt dvēseli.
Vai domas, kas norisinās ārstu galvā, sagatavojot ķermeni anabiozei atšķiras no senās ēģiptes mumificētājiem?
Atļaujos apšaubīt. Fiziski cilvēki nav evolucionējuši, mums nav pamata domāt, ka seni ēģiptieši domāja būtiski atšķirīgi no mums. Arī tā bija neparasti augsti attīstīta civilizācija, kas lielījās ar brīnumainiem sasniegumiem visdažādākajās zinātnes jomās..
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur nāve un sekss kā ikdienas domu tabū tēmas ir mainījušās vietām. Atzīt, ka visi esam mirstīgi nozīmē atzīties sev, ka esam tikai cilvēki. Ne īpaši unikāli, pilnīgi noteikti ne-neievainojami, un arī pasauli gluži ar savu gribu vien kontrolēt nespējīgi. Visi var nomir
Bet vispār jau apiešanās ar kādreiz domājošas būtnes mirstīgajām atliekām ir īpašas sarunas cienīga.
Mēs savus mirušos vispirms ļaujam izgraizīt, tad sašujam, safrizējam, uzkrāsojam, ieliekam zārkā, ieliekam smilšu bedrē tumšā, drūmā parkā, kas jau ir kapiņu pārapdzīvots vairākos slāņos. Mūsu mirušie ir aizmiguši, mēs viņus noliekam gulēt, apsedzot ar biezu zemes segu. Sauja zemes pēc saujas ļauj aizmest savas atmiņas.
Izvadīšanas rituālu pavada 'profesionālas' (profesionāls=kaut kas, ka tiek darīts, jo par to maksā naudu) no iepriekšējiem datiem sagatavotas runas ar pseidokristīgu ievirzi, pastāstot cik labs šis cilvēks bijis dzīvē - protams, pēc izvadītāja interpretācijas. Mūzikas pavadījuma tradīcijas pēdējā laikā mēdz aizstāt sintizatora paplikšķināšana. (Lūdzu, nekādus sintizatorus manās bērēs. Ja gribat instrumentālo pavadījumu - čells būs labāk. Tiešām.). Rietumos izpaliek arī aprakšana. Noliekam gulēt, un pēc tam viņu kaut kur aizved. Gan jau atnāks atpakaļ.
Nākamā populārākā - kremēšana.
Kremēšanas attieksme pret mirstīgajām atliekām jau ir krietni reālistiskāka. Ķermenim vairs nav nozīmes, un tas, lai lieki neaizņemtu telpu, tiek samazināts līdz mazākajam pieejamajam apjomam.
Tradīcijas gan līdzīgas. Vienīgi zemes sauju vietā - vērošana, kā zārks tiek aizripināts/aizslidināts uz sadedzināšanas telpu... Ak jā, un piebilde 'tikai bez stieplēm puķu pušķos un vainagos'. Īpašas prasības.
Kā uz dīvainām un barbariskām mēs skatamies uz citos spirāles posmos esošo attieksmi pret mirušajiem. Uz Tibetiešu budistu debesu bērēm, piemēram, kad mirstīgās atliekas tiek piedāvātas par barību klinšu putniem (Tibetiešu attieksme pret maitēdājiem būtiski atšķiras no Eiropeiskās. Maitēdājs pats nenogalina - atturēšanās no vardarbības. Maitēdājs pieņem un izmanto to, ko liktenis viņam piespēlē. Un, galu galā ķermenim vairs nav nozīmes, tā ir tikai gaļa. Tās ir barības vielas, kuras vēl kādam var būt noderīgas.) Uz 'iezemiešu ciltīm' dienvidu puslodē, kas savus mirušos sasmalcina un apēd pēdējā maltītē - tādejādi nostiprinot viņa palikšanu visā ciltī un, galu galā - arī nelaižot postā barības vielas... Jā jā, protams, tas ir 'pretdabiski' un par to viņi 'tapa dabas sodīti' ar Kreicfelda-Jakoba slimībai līdzīgiem simptomiem. Nu protams, arī AIDS sākumā bija GRIDS, un ar sifilisu tapa sodīti tikai izlaidīgie.