Furious sleep
Furious sleep
of colourless green ideas
of colourless green ideas
Jaunākais
Par Hiperionu. Par sāpēm.
- 7.-Dec-2008 07:06 pm
- Tēmas:
- cruelty, horror, literature, philosophy, sci-fi
- Skaņa:
- Collide: Feed Me to the Lions
The Hyperion Cantos form a tetralogy of science fiction novels by Dan Simmons.
Jā, tas laikam ir kaut kur gaisā šobrīd. Nekad vēl nav bijis tā, ka man lasot kādu grāmatu ik pa brīdim nāktos secināt, ka tieši šobrīd to lasa vēl kāds visplašākajā paziņu lokā. Un vēl kāds. Un vēl. Un vēl.
Nezinu kāpēc tā.
Nezinu kāpēc īsti lasīju pati.
Nezinu kāpēc izlasīju.
Tetroloģija ir episka vistiešākajā vārda nozīmē. Tur ir kaut kas no, šķiet, jebkura iedomājamā sci-fi apakšžanra un kvazi žanra no Lavkrafta līdz Gibsonam.
Milzīgas cilvēces kolonizētas kosmosa platības, mesiānisms, reliģiskā apoloģētika un ceļošana laikā. Citplanētieši, ģenētiski modificēti cilvēki, nanotehnoloģijas, neatkarīga mākslīgā inteliģence, kiborgi un mazsaprātīgi zombij-kloni. Datasfēras un no Civilizācijas atrautas maziņas, par primitīām kļuvušas civilizācijiņas. Kosmiskas batālijas un neveiksmīgas pīļu medības purvā. Mesijas vientulība tuksnesī un primitīva kultūra, kam jāsadzīvo vienotā barības ciklā ar milzīgiem plēsīgiem tārpiem.
Vai jebkas no augstāk minētā Tev ir iemesls, lai paņemtu palasīt grāmatu?
Tad ņem un lasi tur ir viss tas un vēl vairāk. Tās ir labas grāmatas. Hugo un Locus nepiešķir ne par ko. Veiksmīgu piedzīvojumu.
Bet, ja vēlies lasīt tās dēļ iemesliem, dēļ kuriem lasīju es... Varbūt labāk noliec atpakaļ plauktā.
( ... tālāk ... )
Mazcirslisms.
- 2.-Okt-2007 03:12 pm
- Tēmas:
- cruelty
Nē, jūs tādu spēlīti noteikti neziniet. Nepieciehsama divstāvīga gulta, ar gana zemu otro stāvu, lai augšā gulētājs varētu iekost lejā gulētāja pastieptajā pirkstā un otrādi. Kurš pirmais pirkstu mēģina izraut vai iekliedzas, ir zaudētājs.
Un zaudētājs kaut vai tādēļ, ka audzinātājas mēdza sodīt trokšņošanu pusdienlaikos, liekot atlikušo guļamlaiku pavadīt kājiņās stāvot guļamtelpas vidū, tai pašā veļiņā, kurā zem segas negribēji godīgi gulēt, reizēm papildināta ar opciju - ja norādīsi kādu citu, kas neguļ, viņš nāks tavā vietā, bet tu tiksi atpakaļ gultiņā.
Nekādu asiņu, tikai spēle par pacietību un paļaušanās, ka otra to pēkšņi nepārtrauks ar skaļu palīgā saucienu.
Vai pirkstiņspēles noteikumu pārkāpums tam bij par iemeslu, vai kas cits - bet kādā dienā viņa mani pārliecināja, ka nākamreiz, kad es jebkur uzdrīsktēšoties aizmigt, viņa atnākšot un ar milzīgu nazi nogriezīšot man galvu. Apgalvojums, ka nez vai nu tā cilvēks cilvēkam ātri paspēs ar nazi galvu nogriezt tika noraidīts ar paziņojumu, ka viņa esot ragana, un raganas varot gan.
Vecāki, uz 'un kāpēc gan tu ar viņu vairs negribi spēlēties' saņēmuši tik lielisku atbildi centās mierināt savu mazšizmuļķīti dzelžaini loģiskā garā - nu ja jau viņa ragana, lai liekot eglēs uzziedēt rozēm.
Tā bija sanācis, ka tas bija kā reiz tas gada laiks, kad eglēm zaru galos gaišzaļi jaunie dzinumi redzami - nekad agrām tiem uzmanību nebiju pievērsusi. Lai pārliecinātu sevi, ka vispār jau tie ir gana līdzīgi rozēm, lai nosacījums būtu izpildīts, man citu palīdzība pat nebija vajadzīga. Un kam tad vēl prasīt - vecākiem, kas atsakās noticēt pavisam nopietnām un pamatotām bažām?
Ils-Them
Ils-Them
****
Neprasiet kādēļ filma Fantāzijas Festivālā. Lai gan, iespējams, tieši šāds konteksts tās iedarbību tikai pastiprina.
Filma, kas veidota ne tik daudz ap baiļu radīšanu skatītājā, bet baiļu parādīšanu ekrānā. To baiļu, kad tiek sagrauts pats pamats, atņemtas drošības saites un kapacitāte laimīgu beigu cerībām.Un arī baiļu no nezināmā, bet tas nu reiz jau ir TIK klasiski...
Un tas strādā. Ātrās, brīžiem miglainās kameras kustības, kas Blēras raganai bija 'autentitātes pierādījums' šeit ir nomācošo baiļu radītā uztveres tuneļa vizualizācija. Skaņas, kas bailēs kļūst daudz skaļākas un mīklainākas. Apjukums un maldīšanās pat zināmās vietās... Nav jāredz asiņu jūra ekrānā, lai zinātu, ka ievainojums ir nopietns -tu dzirdi kā asins klusi strūklo. Un ar to arī pietiek. Tīras emocijas ekrānā, un nekā lieka. Bet jā, bez kvalitatīvas apskaņošanas šī filma noteikti zaudē divas trešdaļas savas iedarbības - nav iznācis redzēt citu, kur skaņa būtu izmantota tik precīzi, vienlaikus saglabājot to tikai kā papildinājumu, nevis padarot par pašmērķi.
Daži apskati cītīgi atsaucas uz politiskajām paralēlēm, par Francijas bailēm no jaunās eiropas (Rumānija, Snagova. Jā, pareizi, Tepešs tur netālu pēc leģendas apglabāts). Var jau protams, var - jaunais pāris, kas ar saviem Francijas uzkrājumiem ērti pārvācies uz Rumāniju un dzīvo, it kā Franciju būtu paņēmuši līdz, bet visi pārējie būtu iebraucēji, un jaunā, netīrā, Rumānija, kas ir tik sveša, ka pat tās rotaļas ir sadiska nežēlība. Bet teikt, ka filmas baiļu faktors slēpjas tikai šādos politiskos priekšstatos būtu pārsteidzīgi.
Dīvaini to teikt par filmu, kas pieder pie žanra kam parasti raksturīga tendence uzjundīt kādas dziļākās bailes un, veiksmes gadījumā, atstāt skatītāju vēl dienām ilgi uzmanīgi pa stūriem skatoties - bet šī nu reiz lieliski palīdz prāta sakārtošanai un lieku emociju atmešanai. Tā nepaliek. Lai gan filmām būtu labi atstāt pēcgaršu, šīs gadījumā, teiktu, tā ir pat labāk... Radīt skatītājam iespaidu par izpratni, empatizēšanu ar ekrāna tēlu sajūtām, nespēlējoties tikai ar līdzīgu baiļu radīšanu pašā skatītājā - tā tomēr ir klase.
Gaišais Rozīrs
- 7.-Feb-2007 09:03 am
- Tēmas:
- cruelty, literature, pasaciņas
Gaišais Rozīrs
Cita Pussala - apmēram pusgadsimtu vēlāk
Gads cietumā par spēlēšanu?
- 9.-Jan-2007 01:54 pm
- Tēmas:
- cruelty
"Wer Computerspiele, die es den Spielern als Haupt- oder Nebenzweck ermöglichen, eine grausame oder die Menschenwürde verletzende Gewalttätigkeit gegen Menschen oder menschenähnliche Wesen auszuüben, verbreitet, [...] herstellt, bezieht, liefert [...], wird mit Freiheitsstrafe bis zu einem Jahr oder Geldstrafe bestraft."
Likumprojekts nu jau vairs nav pavisam svaigs - bet nu ir jau ziņas, kas izplatās lēnāk.
Neieslīgstot kārtējo reizi diskusijās par ļaunajām datorspēlēm - kas Vācijā ir ne mazāk sāpīga kā ASV - ir arī viņiem savs Erfurtes nevaronis, ko vaino CounterStrike pārliekā spēlēšanā (lai gan pavisam oficiālās un likumīgās nodarbības šaušanas klubā jau nu slepkavību paveikšanai pilnīgi noteikti palīdzēja daudz vairāk, kā datorspēlīte). Un ir jau arī nesenāks nevaronis, par kuru vēl ziņu kaut kā mazāk. Bet tā tēma jau ir nodrāzta.
Daudz interesantāks ir cits aspekts - tas, kā šis atspoguļo politkorektuma/demokrātijas attīstības virzienu.
No vienas puses - jā, mēs esam brīvi darīt to, ko gribam. Ar piebildi - kamēr netraucējam citiem.'
Un tā 'traucēšana' - tas nu reiz ir tas vārīgais punkts. Kurā brīdī vienas personas individuāla rīcība sāk kļūt sabiedrībai traucējoša?
Sākotnēji paskatoties šāds vardarbīgo spēļu, cita starpā, arī spēlēšanas aizliegums šķiet gandrīz šokējošs.
Bet jāatslēdz emocijas. Jāpaskatās uz to aukstāk. Un jāpaskatās uz šo rīcību kontekstā.
Ir arī citas aizliegtas lietas. Sākotnēji aizliegtas, lai nekaitētu īpaši aizsargājamām interesēm, kas neizbēgami taptu pārkāptas produktu ražošanas gaitā. Tad aizliegta to patērēšana, lai nomāktu pieprasījumu, kas rada nevēlamo piedāvājumu. Un tad aizliegtas arī līdzīgās lietas, kuru tapšanā jau nevienam pāri nav nodarīts - bet tās ir līdzīgas. Pietiekami līdzīgas, lai mudinātu nevēlamas intereses, kas varētu radīt nevēlamu pieprasījumu, kas radītu nevēlamu piedāvājumu, kas novestu pie īpaši aizsargājamo interešu aizskāršanas. Pedofīlija ir aizliegta. Ir aizliegta bērnu pornogrāfija. Tai skaitā zīmēta. Ir aizliegts nogalināt. Ir aizliegts snuff(kā gan tas saskan ar Huseina nogalināšanas video? Jebšu tajos visos tā Galvenā daļa bija paslēpta?). Šis likumprojekts ir tikai vienu soli tālāk pa vardarbīas demonstrēšanas trepīti. Jā, tas šķiet dīvaini un, ļoti iespējams, šajā brīdī to nepieņems. Bet jau tā oficiāla izvirzīšana ir zināma zīme.
Starp citu, šur tur ziņa nepareizi atreferēta, sakot, ka sods pienāktos par šādu spēļu spēlēšanu, vai vēl vairāk, spēļu spēlēšanu nodarot nežēlīgu vardarbību cilvēkiem vai tiem līdzīgiem tēliem (kas, ja tā godīgi, būtu jāattiecina uz tik ļoti it kā miermīlīgu spēli, kā Simi.). Tā gluži nav.</br>
Disturbing?
- 21.-Dec-2006 10:10 am
- Tēmas:
- beautiful, cruelty, philosophy
Tā ir. Nu, neesam mēs budisti - svinam taču ziemassvētkus. Un īdīgais ziemassvētku anti-meinstrīms (šis ir anti laiks, jau sen) - atpazīstams, pēc īpaši šogad virsotnē uzmestā saukļa "Pirktsvētki".
Mākslas uzdevums ir likt aizdomāties.
Tikai bildīte.
Tikai skulptūriņa.
Bet uzzinot, ka tā ir gatavota rūpīgi ieģipsējot spēļu lācīti un pēc tam ieliekot visu apdedzināties - sadedzinot lācīti, atstājot tikai trauslu, cietu čaumalu...
Pirmā reakcija - kaut kas briesmīgs, kaut kādas apokaliptiskas noskaņas. Par Pompejām, kur cilvēki sadega, bet nospiedums pelnos palika. Nez kāpēc par Hirosimu - lai gan tur jau sadrupa arī čaulas.
Otrā - pirmā ir pārspīlēta. Tā ir tikai rotaļlieta. Tā nav dzīva. Nekas briesmīgs nav noticis.
Bet rotaļlieta ir spēcīgs simbols. Pat nezinu, vai vairāk aiz kaut kādām kopapziņas rūpēm par sugas turpināšanos, vai drīzāk aiz tieksmes identificēties un pievienot objektam personīgo skopumu. Visi taču kādreiz bijām bērni. Es negribētu, lai manu lācīti (labi, mana mīļā rotaļlieta bija sunītis, bet ne jau tam šeit ir nozīme) sadedzina un pārvērš trauslā uz kamīna novietojamā čaumaliņā. Tas tomēr ir briesmīgi. Pieņemu, ne tikai aiz personīgajām bērnības bailēm no kremēšanas.
Bailes no kremēšanas ir pagātne. Bet lietām pieķeros joprojām.
Un nē. Es tomēr neticēšu, ka tas ir kas slikts. Es neskatīšos uz trauslu baltu čaumaliņu, kas man to visu laiku centīsies atgādināt 'tu dzīvo slikti' ne mazāk uzstājīgi un traucējoši kā muļķīgie PETAs video par rituālu lopiņu kaušanu.
Masters of Horror XIII. Imprint. Takashi Miike
Tu esi sajūsmā par japāņu kultūru.*
Geišas atmiņas un Pēdējo samuraju esi ar mieru skatīties ašpadsmit reizes, tikai lai izbaudītu smalko orientālo pieskārienu. Un zini, ka kaut kā mazliet pietrūkst - vajag tomēr, lai režisors un visi galvenie aktieri tiešām būtu Japāņi. Un kaut kā ne tik pielaizīti to visu, ne tik cukursaldi. Un noteikti ar Varonim tipiskajām simboliskajām krāsu ainām. (nepievērsīsim uzmanību tam, ka Varonis ir par Ķīnu. Āzija paliek Āzija. viņu pašu viedokli ignorēsim).
Tu esi pārliecināts, ka spēsi novērtēt sīkās detaļas - tādas kā melninātos zobus skaistulēm un obi sējumu, kas skaidri parāda prostitūtas un geišas atšķirību.
Un vēl, tev ļoti patīk šausmu filmas. It īpaši tās - Ring, Grudge - nu tādas, pēc iespējas japāniskākas.
Kaut gan arī tad, ja tev gluži vienkārši visas Japāņu filmas asociējas ar "Anime", kuru galvenā pazīme, kā zināms, ir asinis, plikumi un nedabīgu krāsu mati uz ekrāna - arī tad šī filma derēs tev.
----------------------------------------
Pornogrāfija no erotikas laikam jau atšķiras ar to, cik daudz kura atstāj tavai iztēlei. Šādā ziņā varētu teikt, ka vardarbības attainojums šajā filmā jau ir visnotaļ pornogrāfisks. Nez vai kas tāds, ko tu vēlētos skatīties kompānijā - citādi, kā mazos gadiņos, ar vecākiem kopā kādu erotiskāku skatu televīzijā ieraugot, sāksi domāt - kā pareizi reaģēt, lai pārējie par tevi nepadomātu ko nepareizu?
Pateicoties košajām krāsām, paejot laikam filma atmiņā paliek gandrīz kā 'skaista'. Par spīti tam, ka to skatoties, palūdzi patīt uz priekšu - jo patiesībā jau īsti ne vēlmes, ne iemesla, kaut no filmas sižeta izzināšanas viedokļa skatīties spīdzināšanu un abortu ainas.
Nezinu. Laikam jau tik daudz un tik neslēptas vardarbības uz ekrāna ir par daudz arī man. Pat ne tādēļ, ka biedētu... vienkārši - 'un kam man tas'? Filma patiešām izskatās, kā radīta ar mērķi pateikt 'ak tad japāņu šausmu filmu gribēji? Še! Rij, kamēr aizrijies!' Varbūt ka vaina vienīgi pilnīgi nepareizejā mēģinājumā skatīties to kompānijā. Tad, ja ekrāns liek pārbaudīt personīgos dēmonus un robežas, citi skatītāji traucē.
Filmas būtiskākais sasniegums - kabeļtelevīzija, kuras programmai filma bija uzņemta, tā arī nesaņēmās to demonstrēt, saceļot baumas, ka šī filma amerikā esot 'banned'.
Ne nu vairāk 'banned' kā Battle Royale. Pat mazāk - DVD sāka izplatīt krietni ātrāk.
Starp citu, nez kādēļ šķiet, ka šī paša režisora "Audition" ir rādīta arī šeit. Vai nu televīzijā (par ko gan šaubos) vai kāda festivāla ietvaros. Esot līdzības starp Audition un Imprint. Galvenais pēdējās trūkums - iztrūkst mierīga filmas ievada - tas tādeļ, ka filma īsāka. Tikai 1 stunda.
Un ne jau uz vardarbības ainām ietaupot, šis īsais laiks iegūts.
*Vari man nenorādīt uz kļūdām. Pamēģini saskatīt sarkasmu.
Mazliet par nežēlību II
- 8.-Feb-2006 02:58 pm
- Tēmas:
- cruelty
Un nav jau svarīgi, vai, ņemot vērā, ka upuris ir tik zemu attīstīts radījums kā zirneklis, to par vardarbību pat īsti dēvēt nevarētu.
Svarīgi vienīgi tas, ka pats varmāka to izjūt kā nežēlību. Nepatīkamu, varbūt pat apkaunojošu - bet bailes ir spēcīgākas. Bailes ir bezjēdzīgas, bet pat šāda apziņa nepalīdz no tā atbrīvoties.
Mazliet par nežēlību
Reiz sen senos laikos dzīvoja grāfiene Ersbeta (reizēm dēvēta par Elizabeti) Batorija. Ir, kas ar pirkstu velk cauri viņas radurakstiem, tajos, cita starpā atrodot Stokera par šīs tēmas supernovas spožuma zvaigzni padarīto Valahijas Vladu II Tepešu Drakulu - lai gan asinsradniecību starp abiem atrast grūti, lai kā vēlētos pierādīt, ka nežēlība tiek pārmantota, un mainījusies tikai tik daudz, cik tai mainīties licis dzimums.
Vlada nežēlību attaisno laiks kurā viņš dzīvoja. Varam strīdēties, vai mērķis spēj attaisnot līdzekļus - bet šajā gadījumā visai sabiedrībai nepieciešams mērķis patiešām tapa sasniegts, un no tā ieguva pat tie, kurus izmantotie līdzekļi neskāra pat attāli. Lai gan ciniski un nežēlīgi tie patiešām bija.
Pavisam cits stāsts ir par Ersbetu. Leģenda vēsta, ka viņa mīlēja, ja apkārtējie viņu uzskatīja par lielisku un skaistu. Un vairāk par visu pasaulē baidījās, ka viņa vai kāds cits ieraudzīs, ka viņu piemeklē neizbēgamais liktenis - viņa sāk novecot.
Reiz, kārtējo reizi iesitot kādai kalponei tik spēcīgi, ka izsprāga asinis, Ersbeta paskatījās uz savu asinīm apšļakstīto roku un pēkšņi viņai šķita, ka viņas roka tapusi jaunāka.
Un viņa nebūt neatturējās arī turpmāk sist nepaklausīgās kalpones - ar savu nepaklausību viņas taču pašas uz to uzprasījās. Un justies aizvien jaunāka un jaunāka.
Leģenda vēsta, ka ilgam laikam ar šo drastisko līdzekli nepietika, drīz jau viņa peldējās jaunavu asiņu vannās, ieturēja zīdaiņu asiņu diētu un citus brīnumainus skaistumkopšanas paņēmienus - bet tas bija vēlāk un visticamāk ir leģendas radīts pārspīlējums. Un tomēr, vismaz šīs leģendas sākumā noteikti ir savs grauds patiesības. Spēja nodarīt sāpes rada varas apziņu. Varas apziņa ļauj kaut uz brīdi izvairīties no savām bailēm. Sirdsapziņai vienmēr var iebarot 'viņš pats uzprasījās un bija to pelnījis'. Doriana portretu uz laiku var paslēpt.
Bet kurš no viņiem nosodomāks? Vlads vai Ersbeta?
Un ko citreiz izdaram mēs paši, bēgot no savām bailēm?