Gaišais Rozīrs

Cita Pussala - apmēram pusgadsimtu vēlāk

Mūzas trīcošajos pirkstos mirka cigarete ar vulgāri sarkaniem lūpukrāsas traipiem. Pirkstu kauliņi jau sāpēja no dauzīšanās pret loga restēm, bet bards joprojām likās nedzirdam izmisīgos lūgumus kaut drēbes iedot ar ko, ja ne miesas no ūdens piesegt, tad vismaz godu no nekautriem kaimiņu skatieniem un rupjiem dzērāju uzsaucieniem paslēpt. Lietus šaltis kapāja piebriedušās krūtis un izspīlēto vēdera ādu, zem kuras redzami gatavojās kāda vēstures pētnieka pūļu auglis. Nelāgi, ka tik lietota, bet barda kredītlīnija ņirdza sarkanu skaitļu rūnas par domu vien atļauties jaunavīgi neskartu iedvesmotāju. "Mazliet palietota, bet vēl tīri braucama" - tā bardu bija iedrošinājis netīrais tirgotājs putekļainajā puspagrabā ierīkotajā mākslas piederumu bodītē. "Bet tādam iesācējam kā tev jau pat labāk, ka viņa zinās kas un kā darāms, ne?".

Bards gan sevi par iesācēju neuzskatīja. Viņš lepojās ar runām, ko Adogas mēram sacerēja, deklamācijām, ar ko gadatirgus mēdza atklāt - un arī viņa aģents, tas labi ģērbtais kungs ar veiklo mēli teica, ka bards ir patiesi talantīgs - vien pāris soļi līdz slvai un bagātībai, ja vien viņš pārcelšoties uz galvaspilsētu. Protams, galvaspilsēta viņu negaidīja uzreiz pavērtām durvīm, bija gan patiltē gulēšanas, gan žurku ķeršanas izsalkuma nodzīšanai, bet Adoga bija ieaudzinājusi gana asus elkoņus, biezu ādu un veiklu mēli, lai mazpilsētas puisim izdotos nesabrukt pēc pirmajām neveiksmēm. Un tad - vārds šeit, vārds tur un vēl pirms gada vien nieka saujiņai pazīstamajam dziesminiekam beidzot pavērās katra barda mūža veiksme - pasūtījums no paša Lorda Rozīra galma, sacerēt odu augstā kunga, Gaišā Rozīra dzimšanas dienas svētkiem. Svinīgu dziesmu, kas pienācīgi cildinātu Rozīra diženos Pussalas un visas cilvēces labā paveiktos varoņdabrus, ko skandinātu šogad un ik gadu, vēl gadsimtiem ilgi, kamēr vien pēdējais cilvēks staigātu pa šo zemes virsu. Slava, un bagātība bija garantēta tieši tik pat, cik nāvessods neizpildes gadījumā. Diemžēl iedvesmas bardam nebija, bet šī te mūza, labākā ko viņš bija spējis atļauties, palīdzēt nespēja. Pat mūzas nolietojums te nebija vainīgs, bards savā nezināšanā gluži vienkārši bija kļūdījies tāpat kā ar savām acīm vārnas barojošais vēsturnieks pirms viņa, nolīgdams Melopmenas audzēkni Klio darbam.

Vispirms viņa bardam sniedza iedvesmu apdzejot elfu garajos mūžos iegūto vienaldzību un līdzjūtības trūkumu. Par ciematiem, ko elfi izkāva tikai, lai atstātu vairāk vietas saviem nolāpītajiem mežiem. Par elfiem, kas uzrīdīja cilvēkiem viņu suņus, sanaidoja draugus un lika tēviem pacelt rokas pret savām meitām. Par saindētiem dunčiem naktīs, un slepenām bultām dienās. Par elfiem, kas paverdzināja cilvēkus, centās padarīt tos par darba lopiņiem, kas muguras neatliekuši gādātu elfiem viņu izvirtušās izklaides. Par nabaga zēnu, kura tēvs gāja bojā raktuvēs, rokot elfu magu sakāroto maģisko rūdu. Kura māte sajuka prātā no skumjām un dienas pavadīja vien skaitot rasas lāses zāles stiebros. Par zēnu, kuru par viņa drosmi apšaubīt elfu kundzību paša ciemats atdeva elfiem par peramo zēnu, un tomēr viņš, savu cilvēcīgi īso jaunību upurējis elfu maģijas grāmatu izpētei, spēja lauzt savu likteni, un vest cilvēku cilti izšķirīgajā cīņā pret pretdabiskajiem apspiedējiem, pagriežot nīsto elfu varenākos ieročus pret viņiem pašiem.

Bards nespēja noticēt savam stāstam un viņa dziesma neizdevās. Atstājis savu mūzu laizām jaunrades kaislību plēstās brūces, viņš pagriezās un aizmiga, lai nākamajā dienā mēģinātu vēlreiz.

Otrajā dienā mūza mēģināja dāvināt bardam spēju radīt vēstījumu par cilvēka bērnu, kurā savas cilts nodevējas pašas sev par nelaimi atklāja un uzpūta maģijas liesmu. Par jaunu burvi, kas elfu maģijas varas solījumu savaldzināts, ziedoja dvēseli visdrūmākajām no zintīm, nežēlodams pat sev vistuvāko dzīvības, lai sasniegtu savu iecerēto, baismo mērķi. Par tirānu, kas asinskārē pusdienoa uz mietiem uzdurtu elfu galvu ielenkumā. Par briesmoni, kas savā varenībā pavēlēja elfu mīļotajiem kokiem mainīties un dzīt zarus caur savu aizstāvju miesām, nolemjot tos lēnai, mokpilnai nāvei. Par nežēlīgu apspiedēju, kura valstī neviens nevarēja būt drošs, ka jau nākamajā svētdienā tie nebūs viņi, ko tirgus laukumā pakārs par "Valsts nodevību, sadarbošanos ar ienaidniekiem un noziegumiem pret visu cilvēci". Tā bija dziesma, par izkauto un izsvēpēto reiz lepno elfu cilti, kuras pēdējie pārstāvji nu bija vien āksti lordu un lēdiju galmos, ādu miecētāji un kaprači. Asaras, vaimanas un bailes bija notis kas pārmāca vēstījumu par cilvēku uzvaras prieku un slavu.

Bards niknumā izdzina mūzu no tumšās īrētās istabas un, ja vien spētu, būtu svina kastē ieslēdzies, lai tikai tālāk no viņas bīstamās ietekmes nonāktu. Par tādu elfu dumpinieku skrejlapu cienīgu pretcilvēku propogandu sita krustā. Tos, kam ļoti, ļoti paveicās. Tos, kam ne... pietika teikt, ka tad, kad gaismas bija izslēgtas un visas durvis noslēgtas, runāja arī par baismīgākiem sodiem. Par sodiem, kas nenogalināja ķermeni, bet kurus pārcietušie pēc tam klīda vien kā čaulas tik tukšas, ka pat vien ieskatīšanās viņu bezdibenīgā izmisuma pilnajās acīs lika naidā novērsties no šīs skaistās pasaules. Ne velti sodītie staigāja ar skanīgiem zvārgulīšiem pie drēbēm - lai godīgi pilsoņi laicīgi zinātu malā paiet un pat ar acs kaktiņu neiskatītos viņu izmisumā. Kā īsti izpaudās šis baismais sods, neviens īsti nezināja - bet runāja, ka Gaišais Rozīrs liekot pārkāpējam ieskatīties gleznā, kas parādot visu labo un skaisto, no kā pārkāpējs savā ķecerībā ir novērsies - un izmisums par dzīvi, kas zaudēta tīši no šīs gaismas novēršoties, esot tas, kas iedzenot sodītos baismajā ārprātā.

Aiz loga atskanēja nepieklājīga kņada. Bija pienākusi stunda, kad likums prasīja izklaižu namiem slēgt savas durvis un apmeklētāji, kas nebija saglabājuši gana daudz sudraba, lai piekukuļotu nama pārvaldnieku likumpārkāpumam, bija izbiruši uz ielas, kur joprojām izmisusi mirka grūsnā mūza. Sēnes bija aptumšojušas viņu prātus, nepiedienīgu piedāvājumu lavīnas drīz vien pārtapa darbos. Bards, kas vēl brīdi apsvēra nepieciešamību aizsargā savas investīcijas, atmeta domai ar roku, kad pirmais nazis izmānīja sārtu asiņu šalti no rudi baltās miesas. Tas nebija to vērts, tāpat viņam bija atlikusi vien viena nakts dziesmas sarakstīšanai, bet šī mūza palīdzēt nespēja. Lai vismaz tiek kāds prieciņš tiem, kas saprot kā tādu lietot. Lietot kaut kam... bardam apmetās šķērmi no šīs domas. Lai gan, kas zi, varbūt patiesais nelabuma lēkmju vaininieks bija tikai pārlieks sēņu uzlējuma daudzums, kas bija vienīgā barda pārtika jau nedēļām ilgi.

Pēkšņi bardu iztraucēja pārlieks klusums aiz loga. Paskatījies, viņš pamanīja, ka reibušos varmākas iztraucējis kāds salīcis vīrs melnā apmetnī ar zvārgulīšiem.
Sodītais. Sodītais, kas redzējis visu labo un skaisto šai pasaulē - bards bija gatavs riskēt ar pašnāvības alkām, lai tikai atlikušajās liktenīgajās stundās pabeigtu solīto poēmu - sekas, kas varēja arī nebūt, tomēr šķita labāk, kā neizbēgams sods.

Bards paaicināja salīkušo veci savā pēc pelējuma un atrīta sēņu uzlējuma smirdošajā istabā. Pacienāja ar labāko alķīmiķu gatavotu graudu raudzējumu, izstāstīja savu bēdu un lūdza palīdzēt. Viņš bijās paskatīties veča sejā, tādēļ neredzēja, ka tas pasmaidīja. "Nebīsties, manu zēn. Uzraksti dziemu par zēnu, kurš ar savu uzticamo balto suni devās Adogas piekrastes klinšu alās pūķulēnus medīt, bēgdams no alķīmijas skolotāja uzdevuma atnest desmito spaini jūras ūdens. Par elfu Ilomi, ar kuru likteņa kaprīzes vēlējās sasiet viņa ceļu, kas viņu no sadegšanas spēkā glāba, kad prasmes neaprēķinādams viņš centās vēstures profesoru Naizilu no drupām glābt. Par Livianu, kas ar viņu kopā svilpītes gatavoja un Elizabeti, kas mācīja rīta rasā skaistumu saskatīt un centās zēnam māti aizvietot." Bards neizpratnē iebilda, ka tā nav dziesma, kuru atcerēsies paaudžu paaudzes.

"Bet vajadzēja". Veča balsī bija dzirdamas klusas skumjas. "Ak, kā vajadzēja. Bet pat vārdu vairs atmiņa pareizi neglabā." Viņš piecēlās un, zvaniņiem skanot, pameta barda mazo istabiņu. Grūsnā mūza uzcēlās no bruģa, un sekoja veča pēdās, dīvainas gaismas apvīta, bet mazākās mazākās vainas rudi baltajā ādā. Vien samirkusi cigarete ar vulgāriem sarkanas lūpukrāsas traipiem liecināja par naktī notikušo, kad Gaišā Rozīra sardze nākamajā dienā ieradās pie aizrestotajiem logiem.