Brokoļeksperimentu epopeju turpinot, secinājums sekojošs: brokolis nebija vainīgs. Vainīga bija tekstūra.

Jau tad, kad sākām beibei dot pagaršot no pirkstgala visādas lietas, smējos, ka gurmāns aug. Jo... interesantas lietas, kas bija 'oh, dod vēl pagaršot, šito vēl neizpētīju', bet ikdienišķās 'šito dod visiem bēbīšiem' imaginārā atbilde bija 'nu tad arī dodiet tiem visiem citiem bēbīšiem'.

Izskatās, ka ar brokoli ir kaut kas no šīs sērijas. Ec, brokolis, 25min tvaicēts un caur sietiņu izberzts ir fuipē. Bet brokolis, 7min tvaicēts (un tad turpat slapjos tvaikos dzesēts), ar visu kātu un krikumiņiem (vai krikumiņiem attiecīgi karotē) - jap, tā ir manta. Joprojām manta kuras liela daļa nonāk uz krekliņa, pazodē, aiz ausīm utml, bet nu progress nenoliedzams. (Lūk.. puķkāpostu es varu pataupīt sev. Topinambūru bija interesanti palaizīt beeeeet topinambūrs mīksts nepaliek, ja? kraukšķīgs, kad novāra? Es nezinu, pirmo reizi dzīvē ar tādu virtuvē dabrojos)


Pie viena - mazule pirmo reizi dabūja pagaršot ūdeni. (ē.. vanna neskaitās, mkey). Lielā meitene ieraudzīja uz galda nolikto, pa sastāvdaļām izjaukto mīkstā caurspīdīgā snīpja pudelīti (jā jā, baidamies no Ļaunā Melnā Pelējuma, tāpēc snīpi tikai caurspīdīgu). Saskrūvēja un paziņoja, ka došot māsai sipot. (Tulka piezīme: lielā meitene nedzer viņa sipo. Nenoteiksme 'sipt'). Jautrība un prieks abām - lai gan neesmu droša, vai mazā ko no pudeles izdzēra un tad sajūsmināti sprauslāja ūdeni, vai vienkārši siekalzaķojās.

Pēdējo nedēļu valodas eksplozija man ik pa brīdim liek sist plaukstiņas un spiegt 'how cute!!!!'. Vakar svarīga diena, meitene pirmo reizi iepirkās veikalā. Vēl jau ne pati samaksāt :D bet pateikt 'Gribu gaļu' un parādīt 'šinī te' un pastāstīt ka tēti klausa.
Grūti pat pateikt, kas tieši ir mainījies, viņa runājot nedara neko tādu, ko nedarīja jau iepriekšējo pusgadu, vienkārši pēkšņi ir sākusi visu to darīt vairāk.

Mazais bērns tikmēr ir ideālais kafejnīcas kompanjons. Mierīgi pasēdēs, kamēr telefonu bakstīsi, sajūsmināsies par klātbūtni, tikko pievērsīsies, priecāsies, ka ar viņu parunājies.. jā es esmu traka un kafejnīcās runājos ar mazu bērnu un viņam pat dziedu. Bet tas ir tiiiik forši.
Man te pastaigbiedrene viena apvaicājās, vai tieku izrauties, redz, priecājas, ka reizi nedēļā tiek viena uz kafejnīcu aiziet... ņea, es pagaidām izbaudu to vecumu, kad varam aiziet divatā. Ja vēl tās foršās kafejnīcas tuvāk būtu, vispār apresnētu.
Ar mazo arī uz kino noteikti joprojām ir forši. Ja tik tie kino nebūtu Yamahu dienās.

[Beibei] nav dzeltenas ogas! Pazuda dzeltenas ogas!
-Tu gribi dzeltenās avenes?
-Avenes nē, dzeltenas avenes zaļas. Ēst dzeltenas ogas!


Secinājums - meitene iemācījusies gana labi valodu lietot, lai (dārziņā?) pastāstītu, ka mājās ēdusi dzeltenas avenes. Un lai taptu izglītota, ka gatavas avenes ir sarkanas, dzeltenas avenes ir zaļas un negaršīgas. Dzeltenās ogas mājās ir garšīgas, ergo tās nav avenes. Gaidam vasaru, kad viņu izglītos 'dzelteni ķirši nav un vispār ķirši vēl nav gatavi'.... Cik bezatbildīgi būs uz dārziņu iedot grozu ar ķiršiem. Dzelteniem?

Ak mēs ļaunie cilvēki ar gēnu inžinieriju, pavisam todleriem galvas sajaucam :)


Reizēm man iestājas krājēja gēns arī uz pārtiku un gribas stipri lielāku saldētavu.