Furious sleep

Furious sleep

of colourless green ideas

of colourless green ideas

Jaunākais 

Uguns vienaldzība.

crescendo (crescendo)
Es pārāk vēlu atgriezos mājās - tajā melnajā laikā, kad visi gudri cilvēki jau guļ, bet veikalu skatlogus pirmajos stāvos aizslēguši biezi slēģi.
Neizskatos pietiekami neuzrunājama kādam nervozam un steidzīgam garāmgājējam. Tā nu ācās nervozo bēdu uzklausīt - visi logus durvis aizslēguši, guļot, neliekoties ne zinis par to, ka viena māja deg, viņu mājas arī var aizdegties. Un arī degošajā neviens iekšā tikt nevar un nodzēst, to pašu atslēgu dēļ. Pieklājības pēc padauzīju dažus slēģus, nervozi pavēroju, cik tālu tālāk tad mana māja -un palēnām, palēnām jau ļaudis gana bija ielās saskrējuši.

Bērni ar sērkociņem esot spēlējušies. Kas tie par bezatbildīgiem vecākiem, kas trīsgadīgus bērnus atstāj mājās vienus, ar sērkociņiem? Aiznes mazu rociņu ar panēsātu plastmasas pērlīšu aproci. Mazu kājiņu apdegušā zeķītē. Briesmīgi. Laikam vajadzētu šausmināties, bet.. vienalga. Man patiešām ir vienalga, es gribu atpakaļ mājās, savā istabā ar jumta logiem, kur naktīs dzert dzērveņu sulu ar medu, pilnmēnesī skatoties.

No rīta man atkal nelika mieru )

Muļķīgi tēlot aizvainojumu. Pat sapnī.

crescendo (crescendo)
Mazā māsa gatavojās doties studēt uz Itāliju.
Sēdējām abas viņas istabā uz grīdas un pētījām karti, atzīmējot vietas, ko varēsim apmeklēt, ļaujot kartei sarēķināt laiku ceļam un sameklēt naktsmājas, lai paredzēto budžetu nepārsniegtu - lai cik dāsns, tomēr ne bezgalīgs.

Istabā ienāca mātes māte, sabāra par sēdēšanu uz grīdas (savilks tak no loga), un kā mēs tā, par vecākiem vispār nedomājot. Es negribēju strīdēties, bet arī klausīties pārmetumus nevēlējos, piecēlos un izgāju uz lodžijas, aizverot aiz sevis durvis, atspiedos un vēroju vīnstīgas, smaržoju lietu, ilgojoties lai tas pieskartos sejai un aizskalotu prom kaunu.

"Es tevi redzu, tūlīt nāc atpakaļ" man sauca. Nopūtos un apsēdos zemē. Lai pamēģina... )

Grūta nakts.

crescendo (crescendo)

***

Akmens galds, grebumiem noklāts un raupjš, mugurai nepatīkams. Neērta kailuma sajūta tā guļot - tā kailuma sajūtā, no kuras apģērbs neglābj, tāda ievainojamība, pārlieka redzamība. Es gribēju piesegties ar rokām, aizsargāties, bet nedrīkstēja, tas traucētu, traucētu tam, kam pati biju piekritusi. Garu saukšanas paspēlēšanai. Nekam nopietnam, tikai spēlei par to. Lai gan, ja tai bija jābūt tikai spēlei, kas piedzemdēja to baiļu sajūtu?

Sasilusi akmens plāksne - ne tik karsta lai būtu dedzinoša, bet tieši silta, ļoti nepatīkami silta. Tāpat kā gaiss visapkārt, tāda uguns atblāzmas sajūta, pārkarsētas pirts - spiedošās, ne dedzinošās.

Meklējot uguns skaņu gaisā es nepamanīju, kurā brīdī tomēr neesmu paklausījusi pati sev, esmu rokas sakrustojusi uz vēdera. Slikti. tā nedrīkstēja. Be varbūt neviens nepamanīs?
Pamanīja.

Auksti pirksti uz pleciem, nosaluši. Ne tik vēsi, lai veldzētu no tveices, tikai tik, lai būtu nesajaucami atšķirami. Uz brīdi kā no malas skatoties ieraugu pirkstus, vēl zilganākus kā glabājās atmiņā.
"Tu man neuzticies? Viss taču kārtībā. Es pat neskatos uz tevi." Pārliecinoša balss. Pat pārāk.
No vienas puses, tā it kā bija labāk. Tā vairs rokas nejauši neizkustināt un neiztraucēt.. Bet no otras puses...nē, tā bija vēl sliktāk. Tik fiziski sajūtams atgādinājums par apņemšanos lika justies vēl neaizsargātākai.

Kaut kur apziņas malā aizvien ātrāk rībēja bungas. Atvēru acis un izbrīnījos - es biju gaidījusi nakti visapkārt, nakts ir laiks, kad es ar ko tādu spēlētos bet te bija diena. Ne mans laiks. Pārāk gaišs. Tā bija tikai spēle, tikai spēle, es sev centos atkārtot. Bet ja jau tikai spēle tad, sasodīts, kāpēc man bija tik ļoti bail?
Kādai balsij kaut kur aizvien tālāk runājot vārdus, es noslīku baltā gaismā, tā arī neatguvusi elpu no spiedīgās tveices.
Pamostos vēsā tumsā. Savās mājās, savā gultā. Nekādu spēļu. Viss kārtībā. Nevajag baidīties. Tikai kāpēc acis slapjas? Vai raudāju bailēs?

***

Es atgriezos mājās no nezkurienes. Vecāku mājās - te man vēl nebija pat 17, es vēl nezinu neko par kādām citām mājām un vēlāk, prātā pazīstamos cilvēkus pārcilājot, kam palīdzību varētu lūgt, neviens no vēlāk iepazītajiem pat domās neataust. Bet aizkavējusies tai nezkurienē es gana ilgi biju. Nē, ne ik ilgi, lai sētnieki jau pagalmus tīrītu, bet pietiekami ilgi, lai jau būtu pilnīgi gaišs.

Kāpņu telpas durvis bija viegli pavērtas - un skaņa aiz tām mani apstādināja. Tā regulārā čaboņa, čāpstināšana, spļaudiens. Tur kāds ēda pistācijas vai saulespuķu sēklas, un meta čaumalas zemē. Kāds tur stāvēja un gaidīja. Gaidīja un nedomāja neko labu.

Bailēs es bēgu uz blakus kāpnēm, pie sevis cerot, ka izdosies atcerēties, aiz kurām durvīm kāda no draudzenēm dzīvoja, ka varbūt izdosies kādu pamodināt. Ka varbūt izdosies vismaz tik tālu aizskriet.

Mani panāca jau otrajā stāvā. Nez kāpēc, tur durvis tikai vienas, ar uzrakstu '14' - un mirusi zvanu poga. Arī viņš netuvojās - apstājās uzreiz otrā kāpņu laukuma malā, netuvojās, vienīgi runāja. Noturot uz vietas ar balsi - pat neskaot neko draudīgu, varbūt viegli izsmējīgu - nu ko es tā ar to pogu spēlējos, vai tad bēgu vai. Kad atbildu, ka es te tikai tā, pie draudzenes ciemos, atgādina, ka agrs vēl. Tik agri neviens neciemojas. Vārdos nav draudu, bet es skaidri zinu, ka pietiek spert soli augšup, lai situācija mainītos. Lai beigtos nogaidīšana. Neskaidra seja. Un balss... balss skaņa atmiņā nav palikusi. Atceros bailes, ne subjektu pret ko tās vērstas.

Papēdīšu klikstoņa ziņoja, ka kāpņu telpā ienācis vēl kāds. Re, glābēja. Tas nekas, ka es viņu nepazinu - nonākot kāpņu laukumiņā viņa izjauca līdzsvaru un es viņai sekoju 9 pakāpienus tālāk, lūdzoties, lai ielaiž savā dzīvoklī, 15.tajā. Un viņa ielaida, un aizvēra durvis pirms pa tām ienāca sekotājs. Tikai tas nepalīdzēja pret bailēm, es joprojām zināju, ka viņš tur ir, to varēja sajust, varēja gandrīz redzēt pat caur durvīm. Un es zināju, ka arī viņš mani redz, lai aiz cik durvīm milzīgajā dzīvoklī es slēptos. Sieviete paskatījās uz mani un devās uz virtuvi, vecā svilpjošā elektriskajā tējkannā kafiju uzvārīt. Viņa šeit būšot tikai īsu laiku. Dēls esot slimnīcā nokļuvis, pie tā jābrauc. Es lūdzu lai neatstāj mani vienu, lai pagaida, es tēvam piezvanīšu, lai atnāk man pakaļ. Policijai.

Viņa pārmet, ka policijai jau nu gan zvanīt nevajagot, kam man tas, nekas tāds taču neesot noticis. Bet es neklausīju. 911 telefona ekrānā. un "Vote" vai " Cancel" ekrāna malā. Vote... sasodīts, telefonbalsošanas nolādētās, man telefonu lietošanai, ne izklaidēm vajag. Neveikli cenšoties atcelt, izdzēšu kādu vārdu telefongrāmatā. Nē, 911 nav pareizi, ne šajā valstī, par daudz filmu. 119? Pirksti stīvi, 118 ekrānā un 'nepareizi sastādīts numurs' skaļrunī. Nu ja... 112 vajadzēja. Bet viņa jau vilka kurpes kājās, meklēja mētelīti skapī. Beidzot kāds pacēla klausuli - bet mans žoklis ar katru brīdi aizvien stīvāks. Ja ar sievieti runājot vēl brīžiem izdevās piespiest sevi kādu vārdu izteikt skaidrāk, tad telefonā vien murmināšana sanāk. Saspiests žoklis. Stīvs un nekustīgs. Atlika vien cerēt, ka varbūt mani tomēr saprata... lai gan neatbildēja jau neko, nekā neapstiprināja.


Zvanīju tēvam - un atkal stīvais žoklis negribēja klausīt, negribēja ļaut vārdus skaidri izrunāt.
Tikmēr sienas jau bija kļuvušas pavisam caurspīdīgas. Sievieti vairs nemanīju, nejutu tuvumā, nedzirdēju viņas soļus un elpu. Tā vietā kaut kur tālu tālu, dzīvokļa otrā galā pie durvīm atskanēja signalizācija. Es paskatījos turp un - nu jā, durvis bija pusvirus. Tikai sajūta, ka sekotājs ir tepat, dzīvoklī. Kādā skapī, zem kāda galda, vai varbūt jau tieši līdzās, man aiz muguras, es vienīgi neredzu Un vēl īsti nejūtu.

Es pamodos. Tāla signalizācijas skanēja joprojām... Es zināju, ka tā neskan mūsējā, mūsējā ir skaļa un daudz, daudz tuvāka. Vien daudzas ieelpas vēlāk es sapratu, ka tas, ko sapņa iztēle bija pārvērtusi par tālas, zemas signalizācijas skaņām, patiesībā bija vien mana vīra elpa. Nē, viņš nešņāc, nekrāc... Tur daudz iztēles vajadzēja, lai to par signalizācijas dūkoņu pārvērstu - bet pēcmurga dezorientācija ir tāda dīvaina lieta. Nu jau viss bija kārtībā. Es biju pamodusies. Tas bija tikai sapnis. Neviens mani nevajā. Es esmu mājās. Drošībā.

Katedrāle.

crescendo (crescendo)
Pirms pusotra tūkstoša gadu, vien pusgadsimtu atņemot, iebruga Haga Sofia jumts.

Es pamodos katedrālē, izstiepusies pār ledainiem grīdas akmeņiem, kas mana ķermeņa siltumu atteicās atzīt par savējo.
Pamodos un raudāju ar to izmisīgo aizrautību, kas iespējama vienīgi sapņos, kad sāpi var izraudāt nenoslīkstot savās asarās, nenosmokot savās elsās, kad sūrstošas acis un sāpoša rīkle neliek apstāties, pirms asaras nav aizskalojušas sāpi.

Tomēr acis izraudāt sausas var pat sapņos. Kad asaras atteicās paklausīt, es ļāvu raudāt savām rokām, un tās paklausīja, guldzošām sarkanām straumēm, vien neskaidrā atmiņā par skalpeļa šaurāko virsmu. Īstajam aparātiņam pietiek ar astoņām, komats, sešām sekundēm, saki? Nebaidies, dzīvē laika ir vairāk. Un Sapnī? Sapnī tu kļūsti par avotu upei, un pat tad nekas nemainās. Tīras asaras, biezas asinis, ķīseļa upes piena krastos?

Katedrāle iezvanīja savu rītu, un spokaini stāvi sāka aizpildīt tās arkainās tukšaines.
"Tu taču neesi no ticīgajiem?" jautāja viltus priesteris. "Vai kaut ko vēlējies?" piebilda aizgriežoties atbildi nepagaidījis.

Es reti mēdzu teikt, ko tiešām vēlos.
Vēl retāk vēlos, ko pasaku.

Piecēlos un devos prom. "Drēbes varbūt? Tev drēbes nevajadzēja?" Es skumji pasmaidīju, aizmirstot, ka smaids nespēj ļaut saprast: "Ne jau tur, kur es dodos". Un kā paskaidrot, ka drēbes nēsāju vien, lai viņiem ļautu ērtāk justies un ne līdz viņu ērtībām man šobrīd?

Es ielecu savā siltajā upē un vēlēju tai nest mani prom, ja reiz šķīstītavā vien ticīgajiem vieta, kas nekautrējas spēlēt derības ar pašuzskatītajiem visvarenajiem. Pagriesties un aiziet esmu apguvusi labi.

Pirms pusotra tūkstoša gadu, vien pusgadsimtu atmetot, iebruka Haga Sofia jumts. Runā, ka zemestrīce un pārlieka steiga Justiniāna imērpijas kroņa dārgumu pabeidzot vainojamas.

Murgi

crescendo (crescendo)
Murgi.

Sen sapnis nebija mani nobiedējis.

Es kavēju tango nodarbību, kuras vadītājs reiz esot bijis karate-do treneris.
Plašs foajē un gaiteņi uz abām pusēm, sienas klātas ar zaļganiem spoguļiem, pusmetru platiem, no grīdas līdz griestiem augstiem.

Es apstājos, lai saķemmētos.

Pāršķīru celiņu, pārcēlu matus... Un atklājās briesmīgais skats, kuru līdz tam visai veiksmīgi sedza pārķemmētās šķipsnas.. Te un tur, tad vēl te un vēl tur – plašas baltas rētas, kurās mati neaug nemaz. Tām pa vidu-plaukstas lieluma laukums kur klāj vēl svaigi atauguši – ne vairs cieti, bet pat centimetra garumu nepārsniedzoši matiņi. Es zināju par rētām, bet nezināju, ka tās ir tik plašas.... Es ar šausmām domāju, vai varbūt labāk nav visus matus nogriezt tik pat īsus kā tie, ataugušie – nu jā, bet tās rētas?

Es atcerējos, kā esmu reiz stāvējusi cita spoguļa priekšā, ar pirkstiem ķemmējot matus, velkot ārā tos, kas izbiruši, līdz sāku tos raut, raut kopā ar asiņainām ādas strēmelēm – tās bija tieši kā atmiņas, sapnis nepārplūda uz tām, kā reizēm mēdz gadīties ar sapņu atmiņu ainām sapņos.

Kāds sapņu tulks nevēlas šo te izskaidrot? Banālo ‘un ko par to teiktu Freids’ pat nepieminēšu. Man nav ne vismazākās nojausmas - so feel free to amuse me.

Kļūdu labojums: Es rakstu ‘pāķert” kad gribu rakstīt „pārcelt”. Es rakstu „siksnas” „šķipsnu”vietā. Un nez ko vēl esmu te sarakstījusi....

Kaķa bailes

crescendo (crescendo)

Mans miegs nav kļuvis daudz labāks.

Mani sapņi? Tie kļūst tikai dīvaināki.

Es biju kaķis, kas bēga no dzīvnieku patversmes. Pa balto flīžu grīdu es slēpos aiz sabīdāmo metāla galdu tievajām trubu kājām. Galdu, uz kuriem viens otram līdzās mētājās rožsārti kautķermeņi, ar tumšsarkanu un sniegbaltu miesas un tauku audu rotājumu griezumu vietās.

Es bēgu no sarkanajām peļķēm uz grīdas, no pretīgās dezinfekcijas līdzekļu smakas un suņiem, kas savos pēdējos kaucienos žēlojās, ka ir pelnījuši labāku likteni. Es bēgu no tiem pūkainajiem radījumiem, piedirstajām skaidām klātajos būros, kas teica – no šejienes izbēgt nav iespējams. Tas ir bezjēdzīgi.

Augstie sliekšņi, aukstais sniegs ārā, un bēgšana tikai augšup un augšup pa trepēm – līdz nonācu uz jumta, un apsēdos uz antenas, kas šūpojās vējā. Un tur, starp kaijām un kovārņiem, tur es biju drošībā.

Un tad es atcerējos par sasodītajiem lāzeriem, par kuriem jy.lv biju lasījusi iepriekšējā vakarā. Lai nolādēts komentētājs, kas izteicās ka šādi var putnus no vadiem nodzīt! Man kļuva bail par kaķa likteni, man bija bail par kaķi, kura viens kļūmīgs solis var beigties ar pāris sekundēm, kas šķitīs kā mūžība un beigsies ar izšķīdušām kaķa smadzenēm uz ielas

Un es biju cilvēks, kam kļuva žēl kaķa, kas vēl nesen sēdēja uz antenas. Cilvēks, kas aizgāja uz patversmi un lūdzās, lai piezvana, kad atkal to kaķi te atvedīs (kas noteikti notiks, ātrāk vai vēlāk –un tad, kā jau kaķi, viņu gaidīs vienīgi ātra nāve). Es centos uzrakstīt savu telefonu – un nekādi nespēju to uzrakstīt pareizi. No bailēm par kaķa likteni, cipari plūda un mainījās manu acu priekšā.

Sapnis.

crescendo (crescendo)
Viss ko atceros no šīs nakts sapņa ir viena frāze -

"You were the egg impregnated by semen of darkness. The shell is yet to be broken."

Un joprojām par to pašu

crescendo (crescendo)
Komentāru sakarā sāku domāt...
Ne par to sapni, bet citiem, agrākiem.
Protams, ar literatūru, kuru lasu, iztēli, par kuras dzīvīgumu sūdzēties nevarētu (bet veselīgums gan varētu būt apspriežams) - tas vien, ka pa vidu visam pārējam tēlu haosam, kādā sapnī apzinos, ka to, kas esmu, sauc "vampīrs" - tas tiešām nav nekāds pārsteigums. Protams, ka bijuši arī tādi sapņi.

Bet patiesībā - tas ir bijis tikai nosaukums.
Būtne, kas izmisīgi meklē dzīvu siltumu un slēpjas tumsā, nespēdama nonākt gaismā. Un nebūt ne agresīvais pavedinātājs, kuram pieder mūžība, nakts un nāve.

"Too much fiction is bad for your dreams"

crescendo (crescendo)
Pie mums pienāca kāda sieviete. Ne vairs tā jaunākā, vēl ne sirma.
Viņas vīrs esot nomiris. Sen jau, sen.
Bet tad viņš atkal esot uzradies, izskatījies tieši tāds pats, kā toreiz - jauns un tā. Viss bijis jauki, bet tad viņš atkal pazudis.
Vai mēs varam palīdzēt?

Pirmā doma...ehh, zinam, kas viņš bija. Un zinam, kāpēc viņš ir pazudis, parūpējāmies jau par viņu, kopā ar pārējiem tādiem...
"Visticamāk viņš jau ir, nu, ē... atkal miris, jā." - nu ko mēs sīkāk sievietei skaidrosim, vieglāk izmantot to, kam viņa jau ir noticējusi. Puspatiesības.

"ak tā.."viņa pagriezās, gāja prom. Un tad viens no mums iedomājās pajautāt, vai viņai nav kāda fotogrāfija - tad taču mēs tiešām zināsim, vai esam viņu satikuši vai ne.
Fotogrāfijas viņai līdz bija. Pat divas. Un to gan mēs negaidījām.

Abās bildes [info]nui savos garajos sarkanajos svārkos, melnajā krekliņā ar sakrustotajām lencītēm un oranžo vīto krustu kaklā. Skatās tieši obektīvā un smaida - kā jau parasti. Uzņemts Rīgas zoo leduslāču skata platformā. Fotografēta, pēc visa spriežot tieši viņa. Un viņa, protams, nav "vīrs".

Bet par pārsteigumu - bilžu malās, mazliet nefokusā - [info]inx. Jā jā, viņš tas esot. Bildes esot nesenas, no marta.

Tātad [info]inx. Kāpēc izkrāp naudu pusmūža sievietēm izliekoties par viņu sen mirušajiem vīriem, ko? Un tad pamanoties "nomirt" vēlreiz? :P

P.S.un neprasiet, ko nozīmēja "Parūpējamies jau par viņu, kopā ar pārējiem tādiem...". Tā sapņa daļa tiešām bija... "bad influence of fiction"
P.P.S. Nosapņot, ka pamosties, aizej izmazgā matus, ielien atpakaļ zem segas, un turpini sapņot - tikai nu jau nevis skatoties filmu, bet jau kļūstot par nosapņotās filmas dalībnieku ir jāprot. Pārsteigums, atklājot, ka mati ne tikai nav slapji, bet joprojām ir netīri, ir nepatīkams.

Murgs

crescendo (crescendo)
Es dzīvoju 16. stāvu mājas pēdējā stāvā. Trepes - salīdzinoši šauras, un ne jau vairs tās jaunākās. Arī attālumi starp vienu posmu un nākamo - nu tie sāniskie - vairāk līdzinās 5stāvu māju prjektam - plaši... gana plaši, lai pa vidu varētu izkrist.
Bet no 15. un 16. stāvu tās restītes kāds sen jau ir nolauzis un aizstiepis.

Man vienmēr bail iet tur garām..

Un pilnai laimei - vēl panelis, kas kalpo par starpstāvu platformu, nav cieši pie sienas - arī tur ir centimetru 30 atstarpe (vienmēr tur tādas.. ventilācijai vai gaismai vai kam tamlīdzīgam).

Tā nu es stāvu uz starpstāvu plaformas, tiko uzkāpusi... un man ir tik sasodīti bail iet tai pāri.
Ik pa brīdim apsveru domu nomesties rāpus un tā šķērsot bailīgo vietu - bet bail, ka nogāzīšos tik un tā... tieši pietupjoties zaudēšu līdzsvaru..

Un tā riebīgā kaimiņu tante. Kas tieši šo brīdi izlēmusi par īsto, lai stāstītu man, kā pareizi trepes jāmazgā, cik bieži tas darāms... un tagad jau vēl vienu kaimiņieni sadabūjusi - stāv abas un apspriež mani, uz mani ik pa brīdim paskatoties, kaut ko gaidot.

bet es pat atbildēt vairs negribu. Tikai stāvu un bezspēkā raudu - jo es nevaru pāriet. man ir bail.

un gaidu, kad mans mīļais pārradīsies mājās, iedos man roku un uzvedīs mani augšā, tos pēdējos 9 pakāpienus līdz mājas durvīm. Bet līdz tam vēl stundas trīs.

Es stāvu un man līst asaras...

Mani murgi.

crescendo (crescendo)
Noskatījos War of the Worlds.

Negribēju es to filmu skatīties patiesībā.. Tāpat kā I, Robot negribēju skatīties ne pirms filmas skatīšanās, ne skatīšanās laikā, ne pēc.


Nē, nē.. War of the Worlds ir labāka, par I, Robot, tur nestrīdēšos.

Bet galvenie secinājumi par manas uztveres traucējumiem:

1) Maza meitene ekrānā. Bļauj. Mana reakcija "Nogaliniet taču viņu kāds beidzot. Cik vēl aizies viņas dēļ bojā? [i]Un varam tikai minēt, vai šī reakcija ir joprojām nepārgājušas [i]Grave of the Fireflies[/i] sekas, vai arī [i]Grave of the Fireflies[/i] vienkārši bija pirmā filma, kad šī novirze tik spilgti parādījās? Katrā ziņā viens ir skaidrs - es nespēju skatīties filmas ar mazām stulbām meitenītēm, kas ik pa brīdim iracionāli bļaustās un traucē dzīvi visiem citiem. It īpaši, ja filmas vide ir dzīvību apdraudoša.

2) Lielie trīskājainie staigājošie monstri. Un mazie suņveidīgie pēc tam.
Kāds ir nozadziz manu bērnības murgu sajūtas un iestādījis tās filmā. Nē nē, sapnī tie bija suņi, dobermaņi, ja būsim precīzi.. bet vienalga. Tas nav godīgi.
Pārāk precīzi tas iedarbojas... Un man ir sasodīti bail. Nedrīkst zagt manu sapņus, un likt man tos skatīties vēlreiz.

Bet filma neslikta.... Lielākās cilvēku briesmas ir paši cilvēki, krituši panikā, zaudējuši spēju normāli domāt. Viss pārējais ir pakārtots. Par spīti specefektiem -tas ir parādīts precīzi... un tāpēc filma ir laba.


Ak jā...
Happy ends ir muļķīgs. Ļoti muļķīgs. Un ļoti acīmredzami happy-end.

Neko sev..

crescendo (crescendo)
No rīta pamostos... un vēl pusmiegā ar pārsteigumu pamanu silto muguru, kurai esmu pieglaudusies.

Ir rīts. Tātad visa nakts tā ir nogulēta?
Un kāpēc viņš te ir?
---

Dīvainais jau tas, ka patiesībā situācija pilnīgi normāla. Tāpat kā vakar, aizvakar un katru rītu pēdējos dažus gadus. Bet sapnis apziņu atbrīvo lēnām.

Ar to jau viss vēl nebeidzās... Vēl nezin kā pamanījos iekāpt pavisam nepareizajā autobusā, pavisam uz citu pusi... Pilnīgā pārliecībā, ka redzēju taču ciparu pie durvīm. Un cipars bija īstais.

Ech...

sapņoju..

crescendo (crescendo)
Ehh.. tā, tagad arī man sanācis sapnī redzēt cibiņu, kuru dzīvē vismaz apzināti satikt nav nācies. Pat īpaši ierakstiem uzmanību labu laiku nebija sanācis pievērst - jā jā, tā paša "nav ko teikt" dēļ.

Viena no tām dīvainajām sarunām, kad bariņš cilvēku vienā telpā spriež par absolūti mazsvarīgām lietām. Daži savstarpēji pazīstami, bet neviens visus citus nepazīst.
Un pēkšņi kaut kas viena pateiktajā šķiet pazīstams - vai idejā, vai runasstilā... tagad pat vairs nepateikšu, kas tieši. Tāda atpazīšana iespējama tikai un vienīgi sapnī - bet tad es biju pilnīgi pārliecināta, ka tam noteikti jābūt tieši tam. Pēc laika piegāju, apjautājos - tu neesi sviesta cibas [info]lestat?

Sapnis bez vizuālajiem tēliem. Atceros tumši zaļās, ar biezo, lupināmo krāsu pārklātās solu virsas. Nolupušās palodzes. Lielos logus. Aizkarus, ieplīsušus, ar lielām rūtīm, ne gluži svaigi mazgātus.

Un nevienu seju. Nevienu izskatu.
This page was loaded Nov 21. 2024, 5:26 pm GMT.
hackers counter system TunT counter v=0.09