Murgi.

Sen sapnis nebija mani nobiedējis.

Es kavēju tango nodarbību, kuras vadītājs reiz esot bijis karate-do treneris.
Plašs foajē un gaiteņi uz abām pusēm, sienas klātas ar zaļganiem spoguļiem, pusmetru platiem, no grīdas līdz griestiem augstiem.

Es apstājos, lai saķemmētos.

Pāršķīru celiņu, pārcēlu matus... Un atklājās briesmīgais skats, kuru līdz tam visai veiksmīgi sedza pārķemmētās šķipsnas.. Te un tur, tad vēl te un vēl tur – plašas baltas rētas, kurās mati neaug nemaz. Tām pa vidu-plaukstas lieluma laukums kur klāj vēl svaigi atauguši – ne vairs cieti, bet pat centimetra garumu nepārsniedzoši matiņi. Es zināju par rētām, bet nezināju, ka tās ir tik plašas.... Es ar šausmām domāju, vai varbūt labāk nav visus matus nogriezt tik pat īsus kā tie, ataugušie – nu jā, bet tās rētas?

Es atcerējos, kā esmu reiz stāvējusi cita spoguļa priekšā, ar pirkstiem ķemmējot matus, velkot ārā tos, kas izbiruši, līdz sāku tos raut, raut kopā ar asiņainām ādas strēmelēm – tās bija tieši kā atmiņas, sapnis nepārplūda uz tām, kā reizēm mēdz gadīties ar sapņu atmiņu ainām sapņos.

Kāds sapņu tulks nevēlas šo te izskaidrot? Banālo ‘un ko par to teiktu Freids’ pat nepieminēšu. Man nav ne vismazākās nojausmas - so feel free to amuse me.

Kļūdu labojums: Es rakstu ‘pāķert” kad gribu rakstīt „pārcelt”. Es rakstu „siksnas” „šķipsnu”vietā. Un nez ko vēl esmu te sarakstījusi....