The Hyperion Cantos form a tetralogy of science fiction novels by Dan Simmons.

Jā, tas laikam ir kaut kur gaisā šobrīd. Nekad vēl nav bijis tā, ka man lasot kādu grāmatu ik pa brīdim nāktos secināt, ka tieši šobrīd to lasa vēl kāds visplašākajā paziņu lokā. Un vēl kāds. Un vēl. Un vēl.

Nezinu kāpēc tā.
Nezinu kāpēc īsti lasīju pati.
Nezinu kāpēc izlasīju.

Tetroloģija ir episka vistiešākajā vārda nozīmē. Tur ir kaut kas no, šķiet, jebkura iedomājamā sci-fi apakšžanra un kvazi žanra no Lavkrafta līdz Gibsonam.

Milzīgas cilvēces kolonizētas kosmosa platības, mesiānisms, reliģiskā apoloģētika un ceļošana laikā. Citplanētieši, ģenētiski modificēti cilvēki, nanotehnoloģijas, neatkarīga mākslīgā inteliģence, kiborgi un mazsaprātīgi zombij-kloni. Datasfēras un no Civilizācijas atrautas maziņas, par primitīām kļuvušas civilizācijiņas. Kosmiskas batālijas un neveiksmīgas pīļu medības purvā. Mesijas vientulība tuksnesī un primitīva kultūra, kam jāsadzīvo vienotā barības ciklā ar milzīgiem plēsīgiem tārpiem.

Vai jebkas no augstāk minētā Tev ir iemesls, lai paņemtu palasīt grāmatu?

Tad ņem un lasi tur ir viss tas un vēl vairāk. Tās ir labas grāmatas. Hugo un Locus nepiešķir ne par ko. Veiksmīgu piedzīvojumu.

Bet, ja vēlies lasīt tās dēļ iemesliem, dēļ kuriem lasīju es... Varbūt labāk noliec atpakaļ plauktā.
( ... tālāk ... )

Ils-Them

****

Neprasiet kādēļ filma Fantāzijas Festivālā. Lai gan, iespējams, tieši šāds konteksts tās iedarbību tikai pastiprina.

Filma, kas veidota ne tik daudz ap baiļu radīšanu skatītājā, bet baiļu parādīšanu ekrānā. To baiļu, kad tiek sagrauts pats pamats, atņemtas drošības saites un kapacitāte laimīgu beigu cerībām.Un arī baiļu no nezināmā, bet tas nu reiz jau ir TIK klasiski...

Un tas strādā. Ātrās, brīžiem miglainās kameras kustības, kas Blēras raganai bija 'autentitātes pierādījums' šeit ir nomācošo baiļu radītā uztveres tuneļa vizualizācija. Skaņas, kas bailēs kļūst daudz skaļākas un mīklainākas. Apjukums un maldīšanās pat zināmās vietās... Nav jāredz asiņu jūra ekrānā, lai zinātu, ka ievainojums ir nopietns -tu dzirdi kā asins klusi strūklo. Un ar to arī pietiek. Tīras emocijas ekrānā, un nekā lieka. Bet jā, bez kvalitatīvas apskaņošanas šī filma noteikti zaudē divas trešdaļas savas iedarbības - nav iznācis redzēt citu, kur skaņa būtu izmantota tik precīzi, vienlaikus saglabājot to tikai kā papildinājumu, nevis padarot par pašmērķi.

Daži apskati cītīgi atsaucas uz politiskajām paralēlēm, par Francijas bailēm no jaunās eiropas (Rumānija, Snagova. Jā, pareizi, Tepešs tur netālu pēc leģendas apglabāts). Var jau protams, var - jaunais pāris, kas ar saviem Francijas uzkrājumiem ērti pārvācies uz Rumāniju un dzīvo, it kā Franciju būtu paņēmuši līdz, bet visi pārējie būtu iebraucēji, un jaunā, netīrā, Rumānija, kas ir tik sveša, ka pat tās rotaļas ir sadiska nežēlība. Bet teikt, ka filmas baiļu faktors slēpjas tikai šādos politiskos priekšstatos būtu pārsteidzīgi.

Dīvaini to teikt par filmu, kas pieder pie žanra kam parasti raksturīga tendence uzjundīt kādas dziļākās bailes un, veiksmes gadījumā, atstāt skatītāju vēl dienām ilgi uzmanīgi pa stūriem skatoties - bet šī nu reiz lieliski palīdz prāta sakārtošanai un lieku emociju atmešanai. Tā nepaliek. Lai gan filmām būtu labi atstāt pēcgaršu, šīs gadījumā, teiktu, tā ir pat labāk... Radīt skatītājam iespaidu par izpratni, empatizēšanu ar ekrāna tēlu sajūtām, nespēlējoties tikai ar līdzīgu baiļu radīšanu pašā skatītājā - tā tomēr ir klase.

Šī filma ir domāta tev ja:

Tu esi sajūsmā par japāņu kultūru.*
Geišas atmiņas un Pēdējo samuraju esi ar mieru skatīties ašpadsmit reizes, tikai lai izbaudītu smalko orientālo pieskārienu. Un zini, ka kaut kā mazliet pietrūkst - vajag tomēr, lai režisors un visi galvenie aktieri tiešām būtu Japāņi. Un kaut kā ne tik pielaizīti to visu, ne tik cukursaldi. Un noteikti ar Varonim tipiskajām simboliskajām krāsu ainām. (nepievērsīsim uzmanību tam, ka Varonis ir par Ķīnu. Āzija paliek Āzija. viņu pašu viedokli ignorēsim).
Tu esi pārliecināts, ka spēsi novērtēt sīkās detaļas - tādas kā melninātos zobus skaistulēm un obi sējumu, kas skaidri parāda prostitūtas un geišas atšķirību.
Un vēl, tev ļoti patīk šausmu filmas. It īpaši tās - Ring, Grudge - nu tādas, pēc iespējas japāniskākas.

Kaut gan arī tad, ja tev gluži vienkārši visas Japāņu filmas asociējas ar "Anime", kuru galvenā pazīme, kā zināms, ir asinis, plikumi un nedabīgu krāsu mati uz ekrāna - arī tad šī filma derēs tev.
----------------------------------------------------------

Pornogrāfija no erotikas laikam jau atšķiras ar to, cik daudz kura atstāj tavai iztēlei. Šādā ziņā varētu teikt, ka vardarbības attainojums šajā filmā jau ir visnotaļ pornogrāfisks. Nez vai kas tāds, ko tu vēlētos skatīties kompānijā - citādi, kā mazos gadiņos, ar vecākiem kopā kādu erotiskāku skatu televīzijā ieraugot, sāksi domāt - kā pareizi reaģēt, lai pārējie par tevi nepadomātu ko nepareizu?

Pateicoties košajām krāsām, paejot laikam filma atmiņā paliek gandrīz kā 'skaista'. Par spīti tam, ka to skatoties, palūdzi patīt uz priekšu - jo patiesībā jau īsti ne vēlmes, ne iemesla, kaut no filmas sižeta izzināšanas viedokļa skatīties spīdzināšanu un abortu ainas.

Nezinu. Laikam jau tik daudz un tik neslēptas vardarbības uz ekrāna ir par daudz arī man. Pat ne tādēļ, ka biedētu... vienkārši - 'un kam man tas'? Filma patiešām izskatās, kā radīta ar mērķi pateikt 'ak tad japāņu šausmu filmu gribēji? Še! Rij, kamēr aizrijies!' Varbūt ka vaina vienīgi pilnīgi nepareizejā mēģinājumā skatīties to kompānijā. Tad, ja ekrāns liek pārbaudīt personīgos dēmonus un robežas, citi skatītāji traucē.

Filmas būtiskākais sasniegums - kabeļtelevīzija, kuras programmai filma bija uzņemta, tā arī nesaņēmās to demonstrēt, saceļot baumas, ka šī filma amerikā esot 'banned'.

Ne nu vairāk 'banned' kā Battle Royale. Pat mazāk - DVD sāka izplatīt krietni ātrāk.


Starp citu, nez kādēļ šķiet, ka šī paša režisora "Audition" ir rādīta arī šeit. Vai nu televīzijā (par ko gan šaubos) vai kāda festivāla ietvaros. Esot līdzības starp Audition un Imprint. Galvenais pēdējās trūkums - iztrūkst mierīga filmas ievada - tas tādeļ, ka filma īsāka. Tikai 1 stunda.
Un ne jau uz vardarbības ainām ietaupot, šis īsais laiks iegūts.

_{*Vari man nenorādīt uz kļūdām. Pamēģini saskatīt sarkasmu.}

Masters of Horror I

_{Īsa uzziņa - Masters of Horror ir projekts 'šausmu filmas televīzijai' - Šobrīd 13 dažādas šausmu filmas, kam kopīgs producents un formāts - 1 stunda, mērķauditorija: maksas kabeļtelevīzija. Reklamēts 'viena nepārtraukta stunda' - bet nu, šķiet, ir tur pa vidu arī pārtraukums reklāmai.}

Incident on and off a Mountain Road
(Don Coscarelli)

** - kā šausmu filmai.
****1/2 - kā filmai par šausmu filmām.

Šī nav šausmu filma, kas mēģinātu skatītāju nobaidīt. - kuru gan vēl uztrauc kliedzieni mežā lejpus pa krauju, pēc tam kad trauslā galvenā varone ir avarējusi uz ceļa?

Šī ir 'šausmu filma', kas nedidaktiski, bet vienota stāstījuma veidā gluži vienkārši stāsta par šausmu filmām kā tādām. Pie tam, lielāko stāsta daļu rada nevis dialogs vai konkrēta darbība uz ekrāna, bet tikai līdzības audiālajos un vizuālajos enkuros, gan ar citām filmām, gan starp abām sižeta līnijām ( 'tagadne' - avārija un neizbēgamā sastapšanās ar maniaku un 'pagātne' - paziņa->draugs->vīrs, kas varonei mācījis, kā izdzīvot nepatīkamās situācijās. Nu piemēram, ja tev pakaļ dzenas maniaks.)

Sižets ir līdz banālumam vienkārss. Te nav mēģinājumu skatītāju šokēt vai pārsteigt (vienīgi ķeksītis 'un tad šādas filmas mēģina skatītāju šokēt. To var darīt, piemēram, šādi.)
Tā ir filma, kuras veidotājs ir stāvējis ar garu sarakstu, un vilcis ķeksīšus, izpildot kārtējo žanra nosacījumu, rezultātā radot darbs, kas ir krietni gudrāks un prātu barojošāks, nekā neskaitāmās šausmu filmiņas, no kurām tas izstiepis savas saknes. Elegants minimālisms sižetā komplektā ar neskopošanos dekorācijās. Stāsts mums nepastāsta neko lieku, kam nebūtu vistiešākais sakars ar abu līniju sasiešanu vienā, kas nenotiek pirmajā acīmredzamākajā punktā. Un arī otrajā un trešajā ne.

"Iepriekšparedzams" ir šīs filmas otrais vārds - bet šajā gadījumā tas ir kompliments.

Vai tā ir laba? Slikta? Novērtēt grūti - tā ir pavisam pilnīgi nekāda.Par spīti tam, vai vabrūt kā reiz tieši tāpēc, tā gandrīz noteikti ir pelnījusi vietu manu iecienītāko filmu sarakstā. Ne pirmajā trijniekā, droši vien arī ne desmitniekā... bet kaut kur tur, ar ķeksīti 'laba'.

Tiem, kas nogarlaikojušies, skatoties šo filmu bez pārtīšanas iespējām, varu piedāvāt izklaidei saskaitīt atsauces uz citu žanra filmu nosaukumiem. Iesākumam kaut vai tikai nosaukumiem. Motorzāģi un urbi pat var mēģināt uzskatīt par savstarpēji aizvietojamiem. Pēc tam var ķerties pie filmā pamanīto citu filmu reklāmas kadru parodiju (? dīvaini šo vārdu lietot filmā, kurā humora nav principā) skaitīšanas. Šādu lietu te ir pilns maiss.
_{*****+: noskatīšanās un tai sekojoši sajūsmas spiedzieni obligāti. Ja tev tā nepatīk, tā ir TAVA problēma. ***** - man ļoti patika. Ja nav kādu principālu iebildumu pret kādu būtisku sastāvdaļu (tēmu, stilu) - vajadzētu patikt arī citiem. **** - Nav slikti, it nemaz nav slikti. *** - Var skatīties. Var arī neskatīties.** - Vajag?}