Mazā māsa gatavojās doties studēt uz Itāliju.
Sēdējām abas viņas istabā uz grīdas un pētījām karti, atzīmējot vietas, ko varēsim apmeklēt, ļaujot kartei sarēķināt laiku ceļam un sameklēt naktsmājas, lai paredzēto budžetu nepārsniegtu - lai cik dāsns, tomēr ne bezgalīgs.

Istabā ienāca mātes māte, sabāra par sēdēšanu uz grīdas (savilks tak no loga), un kā mēs tā, par vecākiem vispār nedomājot. Es negribēju strīdēties, bet arī klausīties pārmetumus nevēlējos, piecēlos un izgāju uz lodžijas, aizverot aiz sevis durvis, atspiedos un vēroju vīnstīgas, smaržoju lietu, ilgojoties lai tas pieskartos sejai un aizskalotu prom kaunu.

"Es tevi redzu, tūlīt nāc atpakaļ" man sauca. Nopūtos un apsēdos zemē. Lai pamēģina vēl teikt, ka redz.

Sēdēt nebija diez ko ērti. Atgūlos - bet arī tā ne pārāk, cieti, un kā tā, zemē gulēt. Lodžijas stūrī mētājās veca, bet mīksta sega. Un netālu no manis - kaķu izdīrātais briežādas gabals, reiz māsas kā suvenīrs no Somijas vests. Gandrīz tikai iedomāties vien pietieka, lai abi būtu aizsniedzamības attālumā. Man bija sega. Man bija spilvens.
"Nosalsi" teica prāts.
"Bet man tepat ir silti" atbildēja sajūtas.
"Muļķības, tev tā tikai liekas, jo aizmiedz.
"Un pat ja arī. Pat ja arī." Aizvainota es biju un ne mans
pienākums bija iet mieru izlīgt.
Aizvainota. Lai redz, cik es aizvainota.

Es gulējū lielā, apaļā gultā. Gulēju viena, un tā nebija gulta, tā bija kapsula - re re, vāciņš jau nost un redzamas zilgazaļā metāla velves. Skanēja mūzika, tik fantastiska un labsajūtā ievelkoša, ka uzspiest savam ķermim demonstrēt jel ko citu bija bezjēdzīgi.
Aizvainota... nu gribēju būt aizvainota, jā, bet tas taču muļķīgi tā...
Eh, nu bet tiešām. Pat aizvainotam cilvēkam justies neļauj. Un nav jau ko vainot - pati, pati izvēlējos gan mūziku kā izsaucēju,
gan labsajūtu kā reakciju. Toreiz. Kaut kad toreiz, sen, sev back-up veidojot. Gribēju nākotnes sev patīkamu piedzīvojumu sagādāt. Uzraugošais speciālists painformēja, ka, viņaprāt, viss esot izdevies veiksmīgi. Ja jūtos labi un esmu gatava iet, divas draudzenes tepat gaidot, esot manas mantas atnesušas - un viņš norādīja uz divām jaunām sievietēm, kuras līdz šim brīdim pat īsti pamanījusi nebiju, pētot savus matus, domājot cik ilgi līdz tie atkal izaugs līdz iepriekšējam garumam un krāsa.. jā, nokrāsot arī vajadzēs drīz. Un teikt visiem, ka nogriezu.

Bet "Draudzenes?" Atmiņu jauno man gandrīz nebija iedevuši, nelieši. Aizmirsuši par regulāro kopiju glabāšanu, nelieši.

Nepazinu es viņas. Nepazinu drēbes viņām rokās. ...un īsākā no viņām - tāda jauka blondīnīte - no tām, pavisam gaišdzeltenajām - jau gandrīz lūpu raustīja, ka pateicībā par sagaidīšanu nemetos viņai ap kaklu un nestāstu kāda viņa jauka... Izlikos. Ļāvos sevi uzaicināt uz pasēdēšanu, tāda svarīga gadījuma nosvinēšanu. Līdz svinēšanai netikām - netālu no viņas dzīvokļa durvīm man beidzās vispārīgās
pareizās atbildes ar ko atbildēt uz viņas vispār jau naivajiem un vispārīgajiem jautājumiem. "Kā es tā uzdrīkstos viņu neatcerēties, viņa tik daudz manā labā darījusi" - un aizskrēja,raudādama, durvis aiz sevis aizcirzdama. Mulķīgi tā, aizvainoto tēlot. Jā, tiešām muļķīgi.

Apsēdos uz trepēm un sāku savu telefonu pētīt. Sveši vārdi, tikai retais no kuriem kādas atmiņas izsauc un pat par tiem kas it kā šķiet manīti un ar kādu cilvēka veidolu atmiņā saistās...kāpēc maz viņi man atmiņā aizķērušies, kad citi pazuduši?
Nezinu.
Bet dažus tomēr atcerēties vieglāk kā pārējos. Bez 'kāpēc'.