Es pārāk vēlu atgriezos mājās - tajā melnajā laikā, kad visi gudri cilvēki jau guļ, bet veikalu skatlogus pirmajos stāvos aizslēguši biezi slēģi.
Neizskatos pietiekami neuzrunājama kādam nervozam un steidzīgam garāmgājējam. Tā nu ācās nervozo bēdu uzklausīt - visi logus durvis aizslēguši, guļot, neliekoties ne zinis par to, ka viena māja deg, viņu mājas arī var aizdegties. Un arī degošajā neviens iekšā tikt nevar un nodzēst, to pašu atslēgu dēļ. Pieklājības pēc padauzīju dažus slēģus, nervozi pavēroju, cik tālu tālāk tad mana māja -un palēnām, palēnām jau ļaudis gana bija ielās saskrējuši.

Bērni ar sērkociņem esot spēlējušies. Kas tie par bezatbildīgiem vecākiem, kas trīsgadīgus bērnus atstāj mājās vienus, ar sērkociņiem? Aiznes mazu rociņu ar panēsātu plastmasas pērlīšu aproci. Mazu kājiņu apdegušā zeķītē. Briesmīgi. Laikam vajadzētu šausmināties, bet.. vienalga. Man patiešām ir vienalga, es gribu atpakaļ mājās, savā istabā ar jumta logiem, kur naktīs dzert dzērveņu sulu ar medu, pilnmēnesī skatoties.

No rīta man atkal nelika mieru. Ne īsti dzīru galds, ne sēru, ne tiesas spriešanas.-"Aizver acis un pasaki, tu taču redzi atšķirību starp ēdienu un ēdēju". Redzēju, protams, - citas krāsas, citi raksti, ritmi un tekstūras. Bet nemāku to nezinātājam izskaidrot. Arī negribēju. "Paskaties un izstāsti, kas vakar notika" - tas pats, kurš par bērnu nepieskatīšanu vakar sūdzējās. Paskatījos. Izstāstīju. Kā viņš cirkam neļāva pilsētā uzstāties, atņēma klaunam bumbiņas un atstāja savu trīsgadīgo meitu ar bumbiņām spēlējamies. Sprāgstošām. Māju nodedzinošām. Tā viņa tur spēlējās ar cirka akrobātiem. Un nobeigumu par mazo kājiņu un rociņu taču atkārtot nevajag. Man pārmeta, ka runāju pārāk vienaldzīgi, bet man arī ir vienalga, ja nelielu riebumu pret kunga liekulību neskaita. Bet viņam gan, kā izskatās, nebija vienalga.

Ragana. Lai būtu ragana, ja viņiem no tā labāk.
Dzelzceļa sliedes, kas sarkankvēli uzsilst un kļūs tikai neizturami sviliošākas. Reiz jau tas ir bijis, ar nespēcīgu atziņu, ka lai cik tālu no sāpēm spētu aiziet, tās turpināsies, līdz atraus atpakaļ, pārņems visu un sadedzinās. Atceros to izmisīgo bezspēcību, ka rezultāts ir neizbēgams.
Bet šoreiz man ir vienalga. Ja neizbēgams, tad var jau izbeigt arī tūlīt. Nekas jau nemainīsies.