Mans miegs nav kļuvis daudz labāks.

Mani sapņi? Tie kļūst tikai dīvaināki.

Es biju kaķis, kas bēga no dzīvnieku patversmes. Pa balto flīžu grīdu es slēpos aiz sabīdāmo metāla galdu tievajām trubu kājām. Galdu, uz kuriem viens otram līdzās mētājās rožsārti kautķermeņi, ar tumšsarkanu un sniegbaltu miesas un tauku audu rotājumu griezumu vietās.

Es bēgu no sarkanajām peļķēm uz grīdas, no pretīgās dezinfekcijas līdzekļu smakas un suņiem, kas savos pēdējos kaucienos žēlojās, ka ir pelnījuši labāku likteni. Es bēgu no tiem pūkainajiem radījumiem, piedirstajām skaidām klātajos būros, kas teica – no šejienes izbēgt nav iespējams. Tas ir bezjēdzīgi.

Augstie sliekšņi, aukstais sniegs ārā, un bēgšana tikai augšup un augšup pa trepēm – līdz nonācu uz jumta, un apsēdos uz antenas, kas šūpojās vējā. Un tur, starp kaijām un kovārņiem, tur es biju drošībā.

Un tad es atcerējos par sasodītajiem lāzeriem, par kuriem jy.lv biju lasījusi iepriekšējā vakarā. Lai nolādēts komentētājs, kas izteicās ka šādi var putnus no vadiem nodzīt! Man kļuva bail par kaķa likteni, man bija bail par kaķi, kura viens kļūmīgs solis var beigties ar pāris sekundēm, kas šķitīs kā mūžība un beigsies ar izšķīdušām kaķa smadzenēm uz ielas

Un es biju cilvēks, kam kļuva žēl kaķa, kas vēl nesen sēdēja uz antenas. Cilvēks, kas aizgāja uz patversmi un lūdzās, lai piezvana, kad atkal to kaķi te atvedīs (kas noteikti notiks, ātrāk vai vēlāk –un tad, kā jau kaķi, viņu gaidīs vienīgi ātra nāve). Es centos uzrakstīt savu telefonu – un nekādi nespēju to uzrakstīt pareizi. No bailēm par kaķa likteni, cipari plūda un mainījās manu acu priekšā.