Pēdējo nedēļu valodas eksplozija man ik pa brīdim liek sist plaukstiņas un spiegt 'how cute!!!!'. Vakar svarīga diena, meitene pirmo reizi iepirkās veikalā. Vēl jau ne pati samaksāt :D bet pateikt 'Gribu gaļu' un parādīt 'šinī te' un pastāstīt ka tēti klausa.
Grūti pat pateikt, kas tieši ir mainījies, viņa runājot nedara neko tādu, ko nedarīja jau iepriekšējo pusgadu, vienkārši pēkšņi ir sākusi visu to darīt vairāk.

Mazais bērns tikmēr ir ideālais kafejnīcas kompanjons. Mierīgi pasēdēs, kamēr telefonu bakstīsi, sajūsmināsies par klātbūtni, tikko pievērsīsies, priecāsies, ka ar viņu parunājies.. jā es esmu traka un kafejnīcās runājos ar mazu bērnu un viņam pat dziedu. Bet tas ir tiiiik forši.
Man te pastaigbiedrene viena apvaicājās, vai tieku izrauties, redz, priecājas, ka reizi nedēļā tiek viena uz kafejnīcu aiziet... ņea, es pagaidām izbaudu to vecumu, kad varam aiziet divatā. Ja vēl tās foršās kafejnīcas tuvāk būtu, vispār apresnētu.
Ar mazo arī uz kino noteikti joprojām ir forši. Ja tik tie kino nebūtu Yamahu dienās.