Reiz sen senos laikos dzīvoja grāfiene Ersbeta (reizēm dēvēta par Elizabeti) Batorija. Ir, kas ar pirkstu velk cauri viņas radurakstiem, tajos, cita starpā atrodot Stokera par šīs tēmas supernovas spožuma zvaigzni padarīto Valahijas Vladu II Tepešu Drakulu - lai gan asinsradniecību starp abiem atrast grūti, lai kā vēlētos pierādīt, ka nežēlība tiek pārmantota, un mainījusies tikai tik daudz, cik tai mainīties licis dzimums.

Vlada nežēlību attaisno laiks kurā viņš dzīvoja. Varam strīdēties, vai mērķis spēj attaisnot līdzekļus - bet šajā gadījumā visai sabiedrībai nepieciešams mērķis patiešām tapa sasniegts, un no tā ieguva pat tie, kurus izmantotie līdzekļi neskāra pat attāli. Lai gan ciniski un nežēlīgi tie patiešām bija.

Pavisam cits stāsts ir par Ersbetu. Leģenda vēsta, ka viņa mīlēja, ja apkārtējie viņu uzskatīja par lielisku un skaistu. Un vairāk par visu pasaulē baidījās, ka viņa vai kāds cits ieraudzīs, ka viņu piemeklē neizbēgamais liktenis - viņa sāk novecot.

Reiz, kārtējo reizi iesitot kādai kalponei tik spēcīgi, ka izsprāga asinis, Ersbeta paskatījās uz savu asinīm apšļakstīto roku un pēkšņi viņai šķita, ka viņas roka tapusi jaunāka.

Un viņa nebūt neatturējās arī turpmāk sist nepaklausīgās kalpones - ar savu nepaklausību viņas taču pašas uz to uzprasījās. Un justies aizvien jaunāka un jaunāka.

Leģenda vēsta, ka ilgam laikam ar šo drastisko līdzekli nepietika, drīz jau viņa peldējās jaunavu asiņu vannās, ieturēja zīdaiņu asiņu diētu un citus brīnumainus skaistumkopšanas paņēmienus - bet tas bija vēlāk un visticamāk ir leģendas radīts pārspīlējums. Un tomēr, vismaz šīs leģendas sākumā noteikti ir savs grauds patiesības. Spēja nodarīt sāpes rada varas apziņu. Varas apziņa ļauj kaut uz brīdi izvairīties no savām bailēm. Sirdsapziņai vienmēr var iebarot 'viņš pats uzprasījās un bija to pelnījis'. Doriana portretu uz laiku var paslēpt.

Bet kurš no viņiem nosodomāks? Vlads vai Ersbeta?
Un ko citreiz izdaram mēs paši, bēgot no savām bailēm?