- 23.-Feb-2006 01:56 pm
- Tēmas:
- literature, pasaciņas, philosophy
"Sargeņģelis stāvēja man klāt" viņš teica, un saprata, ka pirmo reizi dzird ko tādu teiktu visvienkāršākajā un vistiešākajā nozīmē, bez jelkādiem milimetru dziļiem zemtekstiem par briesmām, kas draudējušas bet laimīgi novēstas. Nē, vienīgās briesmas bija zaudēt drosmi droši un pārliecinoši spert soli tālāk.
Viņš teica -Ir tik viegli meklēt citus skaidrojumus. Vispirms vieglā zāles un ziedu smarža noteikti ir klibās meitenes parfīms. Patīkams, jā... bet ne vairāk. Vēlāk, jau citur - tas pats aromāts laikam pievienots klientu labsajūtai... salda zāle, rūgti ziedi - tas tik labi piestāv kompānijas salātzaļajam imidžam. Un baiļu nav, tikai eiforija.
Maldoties ielu labirintos - tās sievietes, kas sarunājas priekšā, arī viņam noteikti iepatikusies šī smarža.
Līdz murgam naktī, kad nezināms smagums bija sagrābis segu gultas otrā pusē.
Līdz murgam naktī, kad dzirdot kādu atveram aizķēdētās durvis pēkšņajā gaismā kliedz 'ne tagad, tagad nē. Ej prom, atstāj mani, es lūdzu'.
Kad pamosties un nezini, vai kliedzi sapnī, vai patiesībā.
Kondicionieris ar salātzaļo uzlīmi smirdēja pēc pārkarsēta gaisa un degušiem putekļiem.
Viņš vaicāja, vai ticu sargeņģeļiem.
Es pasmaidīju. Kaut kur dziļi, zem mūsu segām un lupatām mēs visi tam ticam. Bet tā nav tā svece, kuras gaismu dalīsim pārējim.