Kāds lielisks sauklis laikam, kas gana daudziem, jo īpašu recepšu žurnālu redaktoriem, asociējas vienīgi ar muļķīgu baznīcas aizliegumu ēst gaļu, ko tad var cītīgi apiet gaļas karbonāžu vietā ķeroties pie zivju, seleriju un austersēņu karbonādēm. Manas šīsdienas izlepušās trīs ēdienu pusdienas – laša zupa, cepts lasis, kamambērs desertā un jogurta glāze uzkodām laikam pat glīti atbilst šīm brīnišķīgajām idejām par gavēni... Tikai vai ir kāda reliģiska konfesija, kas mūsdienās gavēni tiešām tulko šādi?

„Tu taču ēd lai dzīvotu, nevis dzīvo lai ēstu” – iesaka atcerēties tiem, kuriem neskādētu ierobežot savus ēšanas paradumus un šķirties no dažām liekām mārciņām, kilogramiem vai vienkārši samazināt Ņūtonu skaitu, ar kuru tie iedarbojas uz savu kurpju pazolēm. Bet cik īsti pamatots ir šāds ieteikums? Galu galā, ir tikai divas ļaužu grupas, kas patiešām dzīvo, lai ēstu.

Viena – ēdiena baudītāji, kas noaudīs gan ķīniešu gaumē dzīvu pagatavotu zivtiņu (spoguļkarpu, tās, šķiet, vienīgās spēja izdzīvot gatavošanas procesu, kas iekļāva gan daļēju sagriešanu gan sekundēs mērāmu iemērkšanu verdošā eļļā), gan līdzīgu zivtiņu, kuras ķermenī pēcnāves procesam dabīgi ļāvuši notikt laipnie Ledus salas iemītnieki.

Otra – svara vērotāji un citi fanātiskie diētiķi, kas ir spējīgi burtiski stundām ilgi runāt par to, kāpēc šī maize ir veselīgāka par to un cik daudz jaunas lieliskas un garšīgas receptes viņi izdomājuši, kas nepārsniedz ēdienreizei atvēlētos 3 punktus (vai, piemēram, 300 kalorijas tiem, kas savam svaram seko līdz citā veidā).

Bet pārējie no mums, vienkāršie cilvēki – mēs dzīvojam citu mērķu labā, mums ir citas apsēstības. Un ēšana - tikai viena no dzīves izpausmēm. Mēs patiešām ēdam tikai tādēļ, lai dzīvotu.