Žēl, kā vienmēr redzot interesantākos mirkļus, fotoaparāta tuvumā nav.

Zaļā plavā starp baltiem bērziņiem, pie pelēkās mājas sienas stāvēja balta kaija, šķirojamo atkritumu stikla kastes dzeltenu knābi. Ik pa brīdim kaut ko ieķērcās, ik pa brīdim paskatījās uz augšu, bet probm lidot netaisījās.

Blakus kaijai zālītē sēdēja nedaudz mazāks kaķis, tāds rūsgans.

Un tā viņi tur abi sēdēja. Kaķis un putns. Un gaidīja zivi.

Otrs kaķis, lielāks, brīdi apsvēra medīt kaiju (jeb varbūt vārnu, kas tur apkārt visu laiku skraidīja?), bet, kā izskatījās, ātri vien atmeta šo domu.


Un šorīt, uz gājēju pārējas pie Brīvības pieminekļa, uz baltās līnijas - zvirbulis bez galvas. Gaiši sarkanas, šķidras asinis izšļakstījušās apkārt. Un visi iet garām, bez maz vai kāpj virsū. Es jau arī.. Es jau arī nepaņēmu, neaiznesu līķīti tālāk.

Filmās un fotogrāfijās asinis nekad tā neizskatās. Ne tik košas. Ne tik dzīvas.