Rakstā tas ir pamanīts, bet ir pamanīts arī, ka sabiedrība ar to diez ko labi galā netiek.

Jā, kastītēs likšana parastā, jo nekur jau tā nepazūd. Bet blakus binārām 'zaļi āboli/sarkani āboli' noliekot kastīti 'citi āboli', sarkanajās/zaļajās kastītēs daudzveidība mazinās no 'zaļš nav, tātad sarkans' uz 'nav viscaur gana pārliecinoši zaļš? Ārrrā, pie visiem citādajiem'.

Daļa sabiedrības tos citādos pieņem un mīkstina šo piederēšanas atņemšanu, bet nekur jau nepaliek lielā, stipri mazāk iecietīgā, tikai publiski pieciešošā grupa ar gruzdošo aizvainojumu, par kuru vislabāk sodīt 'citādos'.

Rotaļlietas, mazo bērnu drēbes ir daudz dzimum nodalītākas un daudz agrāk, nekā pirms 30+ gadiem, kad septiņgadīgai skuķpuikai neviens nejautātu, vai viņa ir īstajā tualetē. Tiesības uz unikālu, alternatīvu identitāti ir nedaudz lielākas, bet par to jāmaksā ar mazāku iespēju realizēt vajadzību piederēt pie normas variācijas un netikt iemestam aizraujošajā un fizisku briesmu pilnajā alternatīvajā nobraucienā.