Ja ir vēlme diskutēt par kkādu sabiedrības virzīšanas politiku, droši vien ir tā, kā tu saki.

Ja ir vēlme caur pārdomām/diskusiju saprast plusus un mīnusus, kā labāk rīkoties, kā formulēt domas par procesiem un jautājumiem, tad to var darīt arī citos veidos. Vai arī uzskati, ka pat sadzīviska runāšana (kā cibā) par jebko ar antropoloģiju saistītu jāatstāj tikai pro?


But when they continue to question her gender identity — and are skeptical of her response — the message they send is that a girl cannot look and act like her and still be a girl.

Vai ir OK ar mēģinājumiem validēt reti sastopamu gender-nonconforming identitāti aizskart daudz biežāku parādību - atšķirīgu gender-role identitāti, kā šeit aprakstītajā piemērā, kas lai gan norisinās citur, neizskatās neiespējama arī šeit un šobrīd.
Ja nav gluži ok(t.i šādai domāšanai un runāšanai par tēmu ir kādi mīnusi) vai tie atsver plusus? Varbūt vērts vismaz tam, kā paši domājam par tēmu, meklēt citu pieeju/uzsvarus? Kādas šīs citas pieejas varētu būt?

nu par to jau ir runa, ka, imo, izskatās diezgan neiespējami šeit un tagad. pie mums feminisms un dzimumu lomas vispār ir veidojušās ļoti atšķirīgi jau no padlaikiem, diskurss par dzimti un seksualitāti ir ļoti atšķirīgs un jeibogu es nevaru iedomāties piediatru vai skolotāju, kas šādu jautājumu paceltu šādā veidā un vēl bērna klātbūtnē.

Bet es zinu vismaz 4 pirmsskolas pedagoģes, kas labu gribēdamas, to totāli varētu izdarīt. Rīgā.

Un es pati saviem bērniem ko līdzīgu nejauši negribu izdarīt, un viņu spēļbiedriem.

nu var nedarīt :) man šķiet, ka saruna par dažādām dzimumlomām nenozīmē, ka pēc definīcijas nevar vienlaikus pastāvēt saruna par dažādām dzimumidentitātēm, ka tu saskati universālu korelāciju tur, kur tās nav.

nu tb imo problēmu "netiek gana daudz runāts par dažādām dzimumlomām" risina, nevis ignorējot/nerisinot citas problēmas, bet runājot par dažādām dzimumlomām. ko es, piemēram, daru un nejūtu kognitīvo disonansi ne savos tekstos, ne cilvēku atbildēs.