Paga, precizēsim, tu tagad runā par kuru populāciju? Ibo "Latvija, cibas vide" un "amerikāņu rakstniece, kas dzīvo NY un kuras bērna pediatriem un skolotājiem ir laiks iejūtīgi apspriest bērna trū dzimumu" ir populācijas, kuras, emmm, gluži nepārklājas. Īsti nebūtu adekvāti runāt par to, kā realizējas pārmaiņas sabiedrībā, argumentācijā lēkājot no vienas sabiedrības uz otru (ko es admittedly daru & cenšos nedarīt).

Tendences un paraugs, uz ko tiecamies, pie tam parasti ieviešam raupjākā veidā.

Ciktāl man zināms, par šo jautājumu var jēgpilni diskutēt divos veidos
a) konkrēti definēt sabiedrību, par kuru ir runa (piemēram, Latvija vai NYC) un runāt šīs sabiedrības ietvaros, attiecīgi piesaucot piemērus no konkrētās sabierības un diskutējot par rīcības ceļiem šai sabiedrībai
b) darīt to tā, kā, šķiet, dari tu, tb "ir NYC prakses, uz kurām nomināli tiecas LV un ievieš praksē savos veidos", kas ir attīstības antropoloģijas un postkoloniālisma lauciņš. Kas ir viens no sarežģītākajiem veidiem, kā par to domāt (ajmīn man no tā galva sāp), bet ar vienu diezgan paredzamu iezīmi: lietas, kas strādā x veidā "attīstītāja" valstī, praktiski nekad šādā veidā nestrādās "attīstāmajā" valstī, t.i., pārceļot kādu "uz šito mēs tiecamies" plānu citā sabiedrībā, rezultāti nekad nebūs tik vienādi, lai varētu vienas sabiedrības pieredzi attiecināt uz citu sabiedrību un uzskatīt to pa relevantiem datiem.

Ja ir vēlme diskutēt par kkādu sabiedrības virzīšanas politiku, droši vien ir tā, kā tu saki.

Ja ir vēlme caur pārdomām/diskusiju saprast plusus un mīnusus, kā labāk rīkoties, kā formulēt domas par procesiem un jautājumiem, tad to var darīt arī citos veidos. Vai arī uzskati, ka pat sadzīviska runāšana (kā cibā) par jebko ar antropoloģiju saistītu jāatstāj tikai pro?


But when they continue to question her gender identity — and are skeptical of her response — the message they send is that a girl cannot look and act like her and still be a girl.

Vai ir OK ar mēģinājumiem validēt reti sastopamu gender-nonconforming identitāti aizskart daudz biežāku parādību - atšķirīgu gender-role identitāti, kā šeit aprakstītajā piemērā, kas lai gan norisinās citur, neizskatās neiespējama arī šeit un šobrīd.
Ja nav gluži ok(t.i šādai domāšanai un runāšanai par tēmu ir kādi mīnusi) vai tie atsver plusus? Varbūt vērts vismaz tam, kā paši domājam par tēmu, meklēt citu pieeju/uzsvarus? Kādas šīs citas pieejas varētu būt?

nu par to jau ir runa, ka, imo, izskatās diezgan neiespējami šeit un tagad. pie mums feminisms un dzimumu lomas vispār ir veidojušās ļoti atšķirīgi jau no padlaikiem, diskurss par dzimti un seksualitāti ir ļoti atšķirīgs un jeibogu es nevaru iedomāties piediatru vai skolotāju, kas šādu jautājumu paceltu šādā veidā un vēl bērna klātbūtnē.

Bet es zinu vismaz 4 pirmsskolas pedagoģes, kas labu gribēdamas, to totāli varētu izdarīt. Rīgā.

Un es pati saviem bērniem ko līdzīgu nejauši negribu izdarīt, un viņu spēļbiedriem.

nu var nedarīt :) man šķiet, ka saruna par dažādām dzimumlomām nenozīmē, ka pēc definīcijas nevar vienlaikus pastāvēt saruna par dažādām dzimumidentitātēm, ka tu saskati universālu korelāciju tur, kur tās nav.

nu tb imo problēmu "netiek gana daudz runāts par dažādām dzimumlomām" risina, nevis ignorējot/nerisinot citas problēmas, bet runājot par dažādām dzimumlomām. ko es, piemēram, daru un nejūtu kognitīvo disonansi ne savos tekstos, ne cilvēku atbildēs.