Jebkurā gadījumā, varam pieņemt, ka ārpus specifisku konformisko garu audzinošām skolām, vēlme meitenei valkāt bikses nelika apšaubīt 'meitene'. Un skuķpuikas pie vajadzības skuķpuikojās brunčos un sarafānos, joprojām esot meitenes.

nu mana meita valkā bikses, un neviens neapšauba viņas dzimuidentitāti. četrgadnieces drāmu "man nav svārki kā princesei" var actually nobeigt, parādot bildes ar Anglijas princesi, kurai ir bikses. neviena no šīm būtnēm netiek uztverta kā vīrietis. so?

Ā, tad par formastērpiem un biksēm tas bija tikai tā, nevis stāsts par tombojisma apciršanu saknē?

Ok, whatever, bērníbas atmiņas vienmēr fun.

Tavas meitas identitāti neapšauba.
Rakstā minētās meitenes identitāti regulāri apšauba. Labi domājot, bet tomēr.

Princeses piemērs kā reiz IR binārais. Pie binārā -vai nu viens, vai otrs, or ļoti jāpapūlas, lai no viena kļūtu par otru.

Pie 'puika, meitene, kaut kas cits' ar 'nebūt uzskatītam par vīrieti' vēl ir stipri par maz, lai 'tiktu uzskatīts par sievieti'. Vēl ir jābūt neuzskatītam par 'kaut ko citu'.

Pieņemot, ka šis ir tas gabaliņš, kurā es argumentēju par savu viedokli :)

Mans konkrētais piemērs:
LV situācijā laika griezumā 30 gadi manā personiskajā pieredzē ir parādījies daudz plašāks spektrs, kā ir sabiedriski akceptējami realizēt sevi kā sievieti - vari kā tombojs, vari kā princese, vari kā biznesa lēdija, whatever. (Es saprotu, ka ir stilīgi nosodīt meitenes par to, ka viņas grib būt princeses, bet nē, tā nav bināra lieta, tā ir "princese var būt tāda un arī šitāda".)
Paskatoties uz to, kā savu dzimumlomu realizē mani bērni, arī šķiet, ka viņi ja ne vienmēr jūtas Sabiedrības Pilnībā Akceptēti, vismaz meita ir spējīga artikulēt "man mēģina iestāstīt, ka visas meitenes ir tādas, wtf".
Tajā pašā laikā transpersonu akceptance arī ir augusi no "par to nerunā/nereāli stulbi joko" līdz "transpersona var atļauties izlīst no skapja, pat tad, ja neviens viņu no turienes nevelk ārā" un "nav viena Pareizā Veida, kā būt transpersonai". Un sabiedrības daļa, kurai tas nepatīk, ir spiesti savu agresiju formulēt verbāli un vēl pamatot, un subjektīvi jūtas apspiesti un nepieņemti, ja demonstrē netolerantu attieksmi (salīdzinājumā ar, teiksim, brīvību apmētāt šādus cilvēkus ar kakām).
Manā skatījumā šie abi virzieni nevis ir pretēji viens otram, bet, tieši otrādi, viens otru papildina, jo tie ir par indivīda iespējām realizēt savu dzimumlomu, lai kāda tā nebūtu, dažādos veidos.

Un, starp citu, manuprāt šis raksts tiešām ir par to, ka "mēs mākam akceptēt dažādas dzimumidentitātes, davajka no priekiem neaizmirsīsim akceptēt arī dažādas dzimumlomas", nevis pretnostatot "vai nu-vai", bet, tieši otrādi, "gan-gan". (Man kaut kā šķiet, ka ir jābūt nenormāli labam pamatojumam, lai paņemtu infu no kāda raksta - turklāt sakarīgi uzrakstīta - un interpretētu to pilnīgi pretēji autora viedoklim.)

ģeniāli! šo es atcerēšos kad man tāda drāma pienāks (es ceru, ka nepienāks)