sirdnA

Slinki sēdēju skolas solā, izbaudot to, ka īsti nekādas mācības nenotiek.

Biju mazais informācijas rūķītis, nakšņoju redakcijā uz grīdas tajos brīžos, kad neskraidīju apkārt pa visu Rīgu. Un tieši tad, kad ar baisu bronhītu aizbraucu uz vienu dienu mājās citpilsētā beidzot vienu nakti izgulēties, Rīgā sāka šaut.
Vislabāk atceros, cik draņķīgas drēbes man bija - nekādi softšelli un hardšelli vai kalnu zābaki: vatēta "kooperatīva" jaka (jūs zināt, jo tolaik nozīmēja jēdziens "kooperatīvu prece"?) ar katūna virsu un apavi ar plānu zoli, kas laida cauri mitrumu.
Un kaut kādi draņķa krievi man uz ielas pie viesnīcas Rīga izrāva cimdus no kabatas un neatdeva.
Paldies tantiņām, kas bija sanesušas pašadītus dūrainīšus - dabūju vienus jaunus.

Forši laiki!

man patēvs bija palicis vēlu darbā, un mamma psihoja, ka nevar viņu sazvanīt, es īsti neatceros, bet teļļukā laikam šāva - un man pateica, ka es točna ārā nekur neiešu. man bija 15. šis laiks ir palicis atmiņā, kā mūsu drausmīgais uztraukums par viņu.

gāju savos laukos uz skolu un nesapratu, kas notiek. tā kā gandrīz var teikt, ka lāgā nebiju piedzimis".

biju pārāk sīka, lai piedalītos, bet pietiekami liela, lai saprastu, ka ir šaize

taisīju histēŗiju un neļāvu mātei braukt uz Vecrīgu, lietas vārdā piekāpos un atļāvu tēvam. biju šāusm.nobijusies,ka nesanāks - aktīvi dzīvoju līdzi atmodai (nu,cik aktīvi var savos 10 gados)

darīju to, ko parasti - skatījos mājās teļļuku.

man bija 9 gadi, apķēros tēvam ap kāju, kad viņš kopā ar kolhoza biedriem un autobusiem un traktoriem posās uz Rīgu. Raudāju un kliedzu, ka viņu nošaus, lai nebrauc.
Tēvs bija Zaķusalā pie TV torņa - kur nebija festivāla, ballīšu un negozējās kameras. Tur bija tumšs, auksts un bail.

Vīrs aizbrauca uz Vecrīgu, paliku mājās ar bērnu raudam. Domāju, ka es varbūt viņu nekad vairs neredzēšu :(
Ārprātīgi sāpīgas atmiņas.

Atrados savos laukos.

Biju maza, dzīvojām pašā Rīgas centrā, neko nesapratu, tikai to, ka ir bail, ļoti, ļoti bail - kaut kas notiek un bail par vecākiem.
http://klab.lv/~scorpse/123928.html

sēdēju mājās, jo vecāki neļāva nekur iet (man bija 10g) un dedzināju svecītes logā.
tēvs gan pa Zaķusalu tusēja

Man bija trīs gadi, bet mamma bija ļoti uztraukusies, jo tieši tajā laikā mans tēvs brauca mājās no Maskavas, kur bija iegādājies mums krāsu televizoru.

izmantoju iespēju, ka drīkst nebūt darbā un nevāji halturēju :)
pa to barikāžu nedēļu nopelnīju 1200 rbļ. - ļoti neslikta nauda priekš tiem laikiem :)

Man gan jūk pavasara un rudens notikumi, bet ar vecākiem paklīdām paskatīties pie ugunskuriem sēdošos.
iespaidīgākās atmiņas gan saistās ar tankiem, kad tie nogrieza tieši uz mūsu stūra tieši, kad gāju iepirkt dienišķo maizes kukuli - nevarēju saprast, tie labie vai sliktie, jo biju dzirdējusi, ka sliktie ir "melnās beretes", bet šiem bija zaļas..
Kā arī Velta Puriņa, kura ar asarām acīs ziņās klāsta, ka viņas kolēģi apakšējos stāvos ir saņemt ciet un uzreiz Puriņas vietā TV kastē aiziet "sniedziņš".

ā, nu, vēl radi un vecāku draugi tieši no mūsmājas tusiņa mājup gājuši cauri bastejkalnam un priecājušies par "salūtu", lol.

lai tik pamēģina iļģuciema zēnus noturēt četrās sienās ;) katru brīvu brīdi mēs pasprukām gan no skolas gan no vecākiem (fāters gan ar tur ganījās) un ložņājām pa sakrautajiem umurkumuriem gan vecrīgā gan līdz zaķusalai nostaigājām ;) gan pie vernisāžas skatījāmies satelītā kā amerikāņi irāku bombardē ;) vārdu sakot bija iņčīgi

Principā priecājos par brīvdienām un vienu vai divus vakarus (vairs neatceros) klimtu pa Vecrīgu. Kaut kam jēdzīgākam biju par jaunu un dumu :)

pārāk sīka vēl biju, bišku baidījos palikt bāreņos, tēvs ar draugu kautkur vislaik devās ar gāzmaskām un mājās atnāca pret rītu un stiprā štīmī

mūs ar brāli izsūtīja uz Smilteni pie vecvecākiem. man bija 6 gadi. sēdēju un nobijusies gaidīju, ka pa Audēju ielu, uz augšu, gar Jāņkalnu, brauks gara rinda ar krievu tankiem

Naktī sēdēju Rīgas Pils tornī, es toreiz Valsts Vēstures Muzejā strādāju.
Un mums bija tāds postenītis ar telefonu un pat Kalašnikovu seifā - jo muzejā glabājās diezgan daudz vērtslietu. Vērojām Vanšu tiltu - vai tur nebrauc kādi nevajadzīgi transporti vai tanki.
Kad nakts vidū piezvanīja kāds vīrs, kurš lauzītā latviešu valodā sāka vēstīt, ka jāpadodas, bija diezgan šķērmi. Par laimi, tas izrādījās kolēģis ar savdabīgu humora izjūtu.

ar draudzeni sačukstējāmies, kur mūsu mammas grasās slēpt vecākos brāļus, lai tie neskrietu tēlot varoņus.

cits variants, citu variantu nav
cits variants, citu variantu nav

tā laika pirmā darba vieta bija VecrIgā, tā ka visas ekstras :)

es biju zupas vārīšanas brigādē

Devos sargāt Saeimu,bet nokļuvu Doma baznīcā, tipa san.punktā,,kur klausījos Vanaga sprediķi par 10 baušļiem līdz pirmajam rīta trolejbusam

piedzimusi gan biju, un skolā biju, bet dziļi laukos uz to brīdi.

Man bija 15. Bastoju stundas savā lauku skolā (vēlāk direktors izsldināja "tipa" gripas karantīnu) un kopā ar vecāko brāli naktīs salām pie telekoma Dzirnavu ielā. Nebija nekādu maizīšu, cimdiņu, dziesmiņu un pat tādu īpašu kopības garu neatceros. Naktī cilvēku bija salīdzinoši maz. Ja uz atmiņu minētu - kādi 40-60 varbūt. Visi klusi un drūmi. Atceros tikto sajūtu, ka visi bijām gatavi patiešām mirt, ja nu nāktu tanki.

Kaut kad aizvilkos līdz mammai, kura bija Doma laukumā un papam, kurš bija Zaķusalā un tur man viss izskatījās vairāk pēc festivāla, ļoti nenopietni.

Tajā dienā, kad Rīgā šāva, mamma lika kopā ar viņu braukt uz laukiem. Bija vesels busiņš no ciema. Mājās braucot pa radio dzirdējām par šaušanu. Pēc tam mani uz Rīgu nelaida kādu laiku.

Pēc gadiem paps pieteicās un saņēma to Barikāžu dalībnieka zīmi. Man tas likās kautkā nepareizi - pieteikties un iet kaut ko speciāli izņemt. Tagad ikgadējie pasākumi ar' šķiet nedabīgi pompozi.

Laukos lūdzu dievu rūtainā kleitā

Neko nedarīju.