sirdnA

Man bija 15. Bastoju stundas savā lauku skolā (vēlāk direktors izsldināja "tipa" gripas karantīnu) un kopā ar vecāko brāli naktīs salām pie telekoma Dzirnavu ielā. Nebija nekādu maizīšu, cimdiņu, dziesmiņu un pat tādu īpašu kopības garu neatceros. Naktī cilvēku bija salīdzinoši maz. Ja uz atmiņu minētu - kādi 40-60 varbūt. Visi klusi un drūmi. Atceros tikto sajūtu, ka visi bijām gatavi patiešām mirt, ja nu nāktu tanki.

Kaut kad aizvilkos līdz mammai, kura bija Doma laukumā un papam, kurš bija Zaķusalā un tur man viss izskatījās vairāk pēc festivāla, ļoti nenopietni.

Tajā dienā, kad Rīgā šāva, mamma lika kopā ar viņu braukt uz laukiem. Bija vesels busiņš no ciema. Mājās braucot pa radio dzirdējām par šaušanu. Pēc tam mani uz Rīgu nelaida kādu laiku.

Pēc gadiem paps pieteicās un saņēma to Barikāžu dalībnieka zīmi. Man tas likās kautkā nepareizi - pieteikties un iet kaut ko speciāli izņemt. Tagad ikgadējie pasākumi ar' šķiet nedabīgi pompozi.