sirdnA

Mapat, saulgrieži jau bija. Nesen rakstīju. Īlons Masks nu jau ir palidojis garām Zemei.

Repši bija zelts. Es skrūvēju vienu pa daļām ārā. Viņam bija 2 kārtas, bet zivs ir tech cilvēks, un pats atklāja kā, bez internetiem un draugu padomiem.
Es iezīmēju ar zīmuli Depeche Mode "ūdenszīmes" uz baltajām pusēm, grafiski precīzi, ticami, un saliku atpakaļ, ka neatšķirt no nemodificēta repša.
Kam esmu to eksemplāru rādījis klātienē, nesaprot, vai viņi sapņo, vai kas tas par fuck. Reāli, totāls apjukums sejā – redz ar acīm, jūt uz tausti, bet nesaskan ar realitāti.
Joprojām ir dārgumu lādītē, mājās.

Nav slikti. Cienījams atbalsts draudzenei.

[info]govs:

Es tik ļoti gribēju velo, ka pat pāraugot "škoļņika" vecumam/izmēram, drastiski samazināju latiņu no LT "ereliukas" (orļonoks) uz "šķoļņiku". Galvenais lai man vispār jebkad būtu ritenis.
Nu, bet kad nopirka, nopirka Ereliukas (ērglēns, lietuviešu val.)

Nabaga Nefolks. Pastāvīgās jēlības par izcenojumiem, liecina, ka viņš par sex ir spiests maksāt. Citādi nespēj ieinteresēt?
Traki vecīt, traki.

Kārlis reiz stāstīja, ka uz prāmja lietuviešu šoferi fūrēm viņam vaicāja, cik Latvijā maksā mauka. Kārlis apjuka. Kā lai viņš to zinātu?
Viss. Lietuviešu tālbraucēji pārliecinoši nosprieda, ka Kārlim vispār nav dzimumdzīves.

Bērnu pasaule.
Pilnīgi biju aizmirsis. Arī tagad nevaru atsaukt atmiņā ekspozīciju.
Bet protams, tas bija vienmēr apburoši. Apstāties, skatīties šovu stikla zvērnīcā.

Uzreiz pa labi, no ieejas bija velosipēdu un slēpju, sporta nodaļa. Man kārdinošākā, jo šausmīgi gribēju riteni. Vilku pie riteņiem mammu pie rokas, bet man to nepirka un nepirka. Kā tagad saprotu, ļoti baidījās par mani, ka es varētu pakļūt zem auto. Stipri vēlāk, 10-12 gados tomēr nopirka, bet ne man sirdij pa muti kāpjot ārā, klātesot Bērnu pasaulē, bet pa kluso, tas vienu dienu bija mājās, kad pārnācu no skolas.

Vēl, uz priekšu no ieejas, un tad pa labi bija mašīnīšu nodaļa. True puika, bez džendera. Mani tiešām vilka tikai tehnika.
Bet ekspozīciju ārā, pat no bildēm pie Goldie, vienalga, nespēju prātā rekonstruēt, kas tur īsti bija.

ir kļūdas, šodien vairākkārt 'eksāmens te būtu beidzies', trīs reizes braucu no Krasta ielas uz Lāčplēša un tad 'krustojumā griezies pa labi' kamēr sanāca kā vajag un kur vajag un laba trajektorija un pārliecinoši, bet divas reizes braucot bez instruktora sapratu i ka ir kur augt, i ka lieli cilvēki ar tiesībām brauc kā lohi un galīgi nepārdzīvo :D

šodien kopumā braucu kādas trīs stundas un man vēl vakara pasaciņa un iespējams jāizkar veļa, bet es gribu tikai gulēt, siltu saldu tēju, pasēdēt klusumā un atiet un vannā. nu un vēl moš nokniebties varētu ja nebūtu jau beigta un pagalam :D

Egles man nav, bet es sev uzdāvināju civilizāciju vii.

Pārējie varianti kaut kā nedarbojas, šķiet, pret pasauli jājūt klusa žēlsirdība.

Vai ir lokāls veids kā iesūdzēt Latvijas valsti tiesā par to, ka tā administratīvi cenzē internetu, neļaujot piekļūt arbitrāri izvēlētām lapām vai domēniem? Sen nav pārlasīta Satversme, bet esmu diezgan drošs, ka tiesības uz cenzūru laicīgajiem vietvalžiem tā nepiešķir, bet mēs jau zinām kādi nodevēji un svešu varu kalpi ir Sartversmes tiesas tiesneši, kuri spriež tā kā īslaicīgā politiskā vara pasūta. Vairāk interesē kaut kādi civiltiesiski loophouli. Laik, es nevaru izmantot savu lapu, vai akkauntu, kas ir situēts cenzētā vietā un jūs man nelikumīgi nodarījāt zaudējumus.

Dabiski, es tam visam varu piekļūt caur tor, proxy vai vpn, bet kāpēc man būtu jāpielieto papildus apkārtceļi, lai izbaudītu tās tiesības, kuras man jau ir. Šajā gadījumā ierēdņi vienkārš rīkojas kā noziedznieki, liedzot man darīt to, kas man, kā pilsonim jau piešķirts pēc pamatlikuma.

O, kā Suns grib dominēt! Absurds. Ieliku tekstu jūsu ar Vct mīlas čatam pa vidu? Nu sorī

Jau 2 dienas naktis kļūst īsākas

šorīt ar lellīti un vīru blakus uz Sarkandaugavu pēc bērna laimētās balviņas (vai tiešām netiksiet pirms svētkiem, bērniņš droši vien ļoti gaida savu balvu)* un tad pa to lielo pārvadu līdz VEFam un tad uz darbiņu (biju ļoti laicīgi!) un tad vakarā uz pulciņu vietu pēc bērniem, paspējām uz autobusu, paspēja pie vecmāmiņas eglīti pušķot, apēdu trīs mandarīnus un vajag fiksi iznevarēt jo man tūlīt būs braukšana un dzīve ir brīnišķīga, bet es drusku gribu atelsties. vakar ar lellīti uz patversmi aizvedām rotas, meikapu u.tml. (beidzot, centos aizvest jau vismaz gadu) un es atcerējos, ka esmu kaut kad (oktobrī?) nopirkusi Zsv dāvanas tēvam un vīram un kaut kur nogrūdusi. bērniem īsti nav. darba kolēģes nepareizi saskaitīju

*ja zin, tad gaida, man bija ne līdz balvai, bet izdarījām un tas būs brīnišķīgi

Man patīk ieteikt kādam filmu un pēc tam skatīties to vēlreiz. Tajā brīdī filma vairs nav tikai stāsts uz mana ekrāna, bet arī saruna ar to cilvēku, kurš to skatās.

Rakstu tekstu, kurā ir minēti influenceri. Skatos uz piedāvātajiem dažāda neveikluma līmeņa latviskojumiem (ietekmētājs, sliecinātājs) -- nu nav, nav. Lai kāda ir vārda burtiskā nozīme angļu valodā, nevaru atbalstīt ideju, ka ietekme vai spēja panākt, ka kāds nosliecas par labu kaut kam, ir viņu esence -- tas, kas šos sociālajos medijos aktīvos "reklāmstabus" atšķir no jebkā cita. Bet vienlaikus kaut kādā līmenī jūtos kā tāds kā valodas nodevējs, kas gatavs akceptēt anglicismu kā ērtāko risinājumu tā vietā, lai piedāvātu jēdzīgu apzīmējumu latviešu valodā.

Savukārt no otras puses -- mums ir veselas nozares, kur oficiālie termini ir tieši tikpat primitīvi pārcelti no kādas citas valodas, un valodniekiem tas acīmredzot ir šķitis ok.

ārā saulīte un zilas debestiņas un es klausos Hildegardi Bingenu un ir ļoti skaisti. + prokrastrinēju atskaiti, kam jābūt gatavai 29.12. un gribu iziet ārā.
visādi citādi -
pagājusī nedēļa bija diezgan intense, bet lielos vilcienos -
* bijām uz Auksto ledeņu pirmizdrāzīti cirkā. man so so, bet es arī neko baigi negaidīju - gāju zocializēties un apmierināt ziņkāri pēc visa ko biju dzirdējusi no komandas. trausla kundzīte gados, kas sēdēja blakus, pēc izrādes piecēlās, iebāza savu seju manējā un noteica "ja šis ir cirks, es esmu Anglijas karaliene". pēc tam bija forša KVFR ballīte/Kl dzd, kurā uzstājās brīnišķa grupa - Grupa tramvajs.
* dabūju pirmo ZSV dāvānu - Hildegardes Bingenas "Ordo Virtutum" - ļoti krāšņs izdevums.
* nākamā diena bija ļoti gara un nogurdinoša - darbiņā bija tirdziņš un pēc tam danču vakars, kurā dažas kompānijas uzvedās diezgan nekultūrāli.
* saulgriežu saulrietā iegremdējos Niedrājā. pirms tam izcīnot mega kauju ar sevi (par to cik ļoti negribas), toties pēc tam - instantly sajūtoties MEGA LABĀK.
* vakar bija darbinieku ZSV, kuros varēja "taisīt" sev traukus ar visādiem smukiem dekoliņiem. tas bija tik jauki un nomierinoši, varētu vairākas dienas no vietas to darīt.
* Volvo brīžam met paziņojumu, ka dzinējam samazināta veiktspēja un negrib kustēt uz priekšu.
* VKB pirmo reizi dabūja piķi KKF NVO atbalsta konkursā. priekšniece ir sniegusi gadiem. forši! vienīgi vairāk nekā 2x mazāk kā prasījām un mēs neprasījām daudz.

taga atliek pārdzīvot ZSV pasēdēšanu maratonu. un UZRAKSTĪT ATSKAITI.

Mani nakts murgi ir pacēlušies jaunā abstrakcijas līmenī. Es pamodos, un vairs nevarēju aizmigt no sapņa, kur kāds random ļaundaris vajāja random bērnu, kuram mēģināja palīdzēt kāda random sieviete. Pamodos es tajā brīdī, kad sievietei un bērnam diez ko labi neveicās ar bēgšanu, un ļaundaris sāka dauzīt ārā stiklus telpai, kurā bērns ar sievieti bija paslēpušies. Man uz šo situāciju bija kaut kāda perspektīva, bet pēc visa spriežot nulle klātbūtnes. Kaut kāds pats savu murgu dokumentālists, kurš atrodas kameras šai pusē, un nespēj iejaukties. Varētu jau nodarboties ar sevis pseidošrinkošanu, un meklēt sevi bērnā, sievietē vai ļaundarī, bet man ir sajūta, ka tā ir tīra apziņas plūsma par to, ka dzīvē eksistē sliktie spēlētāji, un viņi dara lietas, kas nav ok, un es nespēju salāpīt visu pasauli. Nav nekas tāds groundbreaking, bet tāpat kaitina, ka tas traucē normāli izgulēties.

Man negribētos savā cibā ierobežot iespēju nepazīstamiem cilvēkiem man iebilst, jo man primāri interesē kāda viedokli saprast, ja tur, protams, ir ko saprast, bet šī ir arī mana telpa, kuru man nav intereses pārvērst par publisko izgāztuvi. Mani ir ļoti grūti nokaitināt, bet es redzu, ka šī mana īpašība ir kaitējusi šai vietai. Man šķiet, ka es beigšu tolerēt arī tos, kas uz šejieni nāk tikai savā manjakālajā fāzē, lai gan ir gana adekvāti vai vienaldzīgi pret manu personu pārējā laikā. Es ne no viena nesagaidu spēju uz paškritiku, bet cilvēki ar hronisku empātijas trūkumu šeit nebūs velkomēti.

Es esmu bēdīga, jo nupat uzzināju, ka ir nomiris Kriss Rī un Valts Kleins. :(
Es nekad neesmu bijusi tā, kas ļoti fano par slavenībām, grib par visām varītēm dabūt fotogrāfijas, autogrāfus u.t.t. Bet nu viņi abi bija manā īsajā listē ar slavenībām, ar kurām es būtu gribējusi pakomunicēt dzīvajā. :(

Es atceros, kā bērnībā es vienmēr domāju, kas prot tik skaisti nofotografēt tās sievietes uz žurnāla "Santa" vāka. Un tas bija Valts Kleins. Es atceros kaut kādu viņa interviju radio, kur viņš teica "Esiet mīlestība". Atradu pat savu ierakstu par to - http://klab.lv/users/missalise/525174.html .

"Driwing home for Christmas" ir mana absolūti mīļākā Ziemassvētku dziesma, tā vienmēr ir pasaka un stāsts un kupenas gar ceļa malām un mīļie, kas gaida mājās, siltās gaismiņas māju logos. :(

http://klab.lv/~missalise/653562.html

Savā sirdī gandrīz neiespējamo sapņu sadaļā es vēlējos šos cilvēkus satikt dzīvē. Nu tie jāpārceļ uz pavisam neiespējamo sapņu sadaļu. :(

Bet lai viņiem tur - otrā pusē - gaiši. Ir taču labi, kā viņi ir nodzīvojuši tādas dzīves, ka par viņu aiziešanu skumst daudzi, kurus viņi nekad pat nav satikuši...

[info]kochka:

Kā es meklēju Kati 15.02.19.
Pamostos un nevaru atrast minku. Saucu, meklēju pakšus pa visu māju, un nav jau tādas superslepenās vietas, kur var ielīst neatrodami. Un tad es iedomājos, ka vakar pucēju istabu, uz lodžijas bija sanestas paaugstinājumos mantas. "Viņa ir uzrāpusies un nolidojusi lejā. Noteikti izdzīvojusi arī no 8. stāva – true kaķim nokrītot uz mīkstas zemes lejā, tā ir vnk pretīga sasišanās." Es izskrēju ārā pirmo pārvilcis sev pāri, pusnakts drēbēs, puszābaks kājās. Ar lukturīti meklēju pagrabu lodziņos, jo noteikti ārprātā pārbijusies no šoka, noteikti klibo, knapi var paiet pēc trieciena.

Pasaule bija zilbaltā aukstumā, es izšķīdis kopā ar kūstošajiem lediem, kā ledainā ellē, pirmās dienas puses gaisma tev spīdzinoši elpo acīs. Visu tuvāko rajonu izskraidīju, spīdinot ar lukturīti pekles, skatoties arī zem katras noparkotās mašīnas, saucot viņu.

Es tīrot māju viņu biju ieslēdzis skapī, kur viņa melnu kažoku būdama, neredzami bija ielīdusi gulēt. Vēl ilgi tas sniegs kusa prātā, līdz spēju atsilt.
Viņa brīdināja, ka pēc 19 gadu kopdzīves, pēc mēneša mani pametīs pavisam, ciešot slimībā