sirdnA

Kā latviski pateikt "oneness"? Metafizisks jēdziens nevis "vienotība".

Vairākas reizes mēģināju pietaisīties ārā ko padarīt, nesanāca. Līdz vakaram tālu, kaut kas jāšeptē, lai pēc tanī vakarā var mierīgi nosēdēt un ir kāds nebūt gandarījums.
Nolēmu, ka taisīšu plauktiņu hermētiķiem, kas spainī ir pārāk nepārredzami. Parakājos pa dēļu galiem un atradu dažus, kuru biezumi un platumi ideāli saliekas kopā. Tādu tur bija tieši tik, cik vajag. Un, ja nu ar to ir par maz, garums tāds, kurā precīzi ietilpst 13 hermētiķu tūbas. Tik, cik man šobrīd ir mājās, pārskaitīju.
Kā man patīk, ka šitā sanāk, es to saucu par zīmi.

Betas Dziesmiņa

man jau kādus ~divus gadus ļoti neiet ar svētkiem. man vispār patīk svētki. man liekas, ka dzīve ir pārāk īsa, lai nesvinētu, ja var svinēt. bet kaut kā šajā periodā atkal un atkal notiek kaut kas un svētki ir dirsā. kašķi un raudāšanas, kāds nomirst vai nokļūst slimnīcā, ir kaut kādi nepielūdzami praktiskās un kapitālistiskās dzīves apstākļi, utt.
vakar sajutos kkā ļoti low. kaut kad rudenī biju pieprasījusi, lai K man sagādā vecās elektriskās ērģeles. tās vispār laikam pieder lj user presiite, bet ilgus gadus stāvēja pie mums Saļikā, tad nokļuva Ā ielā un mētājās tur čupā. tās ir vecas, patizlas, ļoti smagas un neskan tonī. bet man patīk tā skaņa. es uz tām sacerēju visas Duetas Kjū dziesmas. nu izņemot tās, kuras sacerēja Digna. man likās, ka gribu viņas tāpat vien klimperēt un man tas sagādās prieku. K manu iegribu izpildīja un ērģeles sāka dzīvot uz lielās istabas apaļā galda. visu šo mēnešu laikā es viņām nepieskāros NEVIENU reizi. vakardien man salikās, ka tās tikai bāž man sejā visas manas ilūzijas par radošumu un radīšanu, es taču esmu tikai kaut kāds kultūras ierēdnītis. so es sadusmojos, nocēlu tās no galda un aizbāzu aiz dīvāna (dzīvesbiedrs bija devies pastaigā tajā brīdī + beigu beigās bija mazāk smagi, nekā man likās, ka būs). vēl vakar bija tas suņa laiks, visu dienu nevarēju saņemties iet ārā, bet vakarā domāju, ka esmu taču veca un resna un man vajag manu stupid walk, for my stupid mental health, tāpēc nolēmu, ka iešu ārā tumsā, lietū un vējā, bet vismaz nopirkšu sev mazās narcisītes podiņā un tad man šorīt brokastīs būs prieks. biju redzējusi, ka topiņā ir. nogāju savus 5 kilīšus, brīžam vējš trieca sejā lietu tā, ka likās, ka kontaktlēcas izskalosies no acīm. un tur nebija to narcisīšu.
šon pēc vientulīgām bročām bez narcisītēm, bet ar manām ļoti skaistajām oliņām, gribēju rakstīt Martai ziņu, vai negrib iziet apvidū. labi, ka neuzrakstīju. aizbraucu uz stalli, satiku Martas tēti un uzzināju, ka nomiris Legro. viņš tieši tikko bija sarunājis ekskavatoru apbedīšanai. Legro gulēja vecā laukuma vidū, Marta sēdēja pie viņa un laikam raudāja. es nepiegāju viņiem tik tuvu. domāju par to, ko Pols teica pēdējā Shrinking sērijā - ka mēs nezinām, ko iesākt ar cilvēkiem, kas sēro. pati apraudājos, paņēmu savu zirgu un stundu nostaigāju pie rokas. bija tāda nereāla sajūta, jo es aizvakar satiku Legro, viņam viss bija kārtībā. viņš bija dažus gadus jaunāks par Radi, laipns, draudzīgs, ar lielu auru un bez nekādām veselības problēmām. man patika ar viņu patērzēt. atnācām no pastaigas un man gribējās aiziet pie viņa atvadīties. bet es neaizgāju. man nezkāpēc bija kauns. man negribējās, lai kāds to redz, lai gan visi tobrīd laikam bija sagājuši iekšā (kad ierados, tur bija Martas parastā + paplašinātā ģimene). kauns arī, ka nepiegāju pie Martas sākumā. viņa vēlāk zirgdraudzeņu čatā ierakstīja kas un kā noticis. uzrakstīju kkādas banalitātes tur.
pēc tam man nezkāpēc ļoti gribējās satikt Ieejas galvaskausu. tas ir, visdrīzāk, briedēna galvaskauss, ko atradu, kad atklāju takas, kas vēlāk kļuva par Ieejas maršrutu. tas mētājās turpat netālu no takas un es to noliku uz ciņa takas malā un tā tas tur visu laiku stāvēja. es ļooooti sen nebiju gājusi pa Ieejas takām. man bija bail, jo aizpagājšruden tur parādījās viens ļoti grūti pārvarams izcirtums (slapja vieta un iespēja nogrimt ārprātīgā dubļu/zemes slānī, ko vairs nesatur kopā zemsedze) un man likās, ka gan jau ir/būs vēl. pagājšgad bija viena interesente, bet es atteicu, jo bija arī pārāk slapjš. šon izgāju lielu daļu no maršruta. satiku vēl nāvi (vienu apēstu putnu un vienu apēstu kko ar gaišu kažoku). satiku briedēna galvaskausu - diezgan ieaudzis sūnās, bet joprojām turpat. ir lērums jaunu izcirtumu, bet nekur vairāk tie zampainā vietā neaprauj taku. var iziet! sajutos vienlaikus ļoti mājās un arī feiks un failure, jo man nesanāca to projektu kkā uzturēt dzīvu un piesaistīt interesentus.
arī šodien nedabūju narcisītes. topiņa puķu veikalā, kas vakar vakarā jau bija ciet, ar nebi.

man liekas, ka es pēdējos ~divus trīs gadus dzīvoju kaut kādā tumšā priekšnamā. nu jau trešo. es saprotu, ka man kaut kāds tāds vecums, kad laikam piedienas pusmūža krīze, bet nu tie jautājumi, kas man ir aktuāli, tādi ir vismaz kopš kādiem 25. vienkārši šobrīd liekas, ka atbildes uz tiem kļūst aizvien degošākas. bet to nav.
+ sāk likties, ka manas attiecības ar nāvi, sāk palikt drusku pārāk familiāras.

ja par to, kas jauks, tad Lielajā piektdienā ar zirgu pa jokam dzināmies pakaļ pieciem briežiem pa lucernas lauku. tas bija tiešām jauki. ja redzēt stirnu manā pasaulē ir apm tāpat kā redzēt zvirbuli, tad pieci brieži tomēr ir kaut kas. un man nenormāli patīk kā kliedz dzērves. nenormāli.

ā un vēl, dzīve ir ne tikai pārāk īsa, lai nesvinētu, bet arī pārāk īsa, lai izliktos, ka viss ir kārtībā. ja nav.

"On April 2, both NRA.lv and the Pravda network began publishing the same distorted composite: the 1997 reference grafted onto the Lavrov meeting, the claim that Stoltenberg acted without informing allies. NRA.lv reproduced it without checking it against the original book. The Pravda network then added a second layer: embedding the story alongside Matvienko's threats, drone incidents, and Baltic economic decline reporting.

It doesn’t stop here. Ukrainian media picked up the story, citing Baltic Sentinel as the source and reproducing the same distortions in that review: RBC-Ukraine under the headline “Stoltenberg accused of eyeing buffer zone with Russia,” while UNN framed it as Stoltenberg having “proposed to Russia to create a buffer zone in Eastern Europe before the invasion of Ukraine.” Euromaidanpress published a lengthy analysis under the headline “Stoltenberg offered Russia NATO troop withdrawals from the Baltic region — without asking the Baltic states.”

Then Ground News, a Canadian news aggregation service, aggregates the story from multiple sources, including Lithuanian national broadcaster LRT, whose coverage is more balanced. It framed it as “Stoltenberg considered talks with Russia without eastern allies,” but still relying on the Baltic Sentinel rather than on the book.

Then the story reached mainstream media across the Baltic states: in Latvia through NRA, TV3, LSM, TVNET, and Puaro; in Lithuania through LRT; while in Estonia it originated in Sirp and the Baltic Sentinel but was not picked up by ERR or Delfi as far as can be determined. At this point the fabricated composite — secret negotiations, troop withdrawal to 1997 positions, buffer zone from the Baltic states — has crossed from the Russian-language influence ecosystem into the Latvian-language mainstream."

No The Stoltenberg Buffer Zone Hoax: Anatomy of a Disinformation Operation Against the Baltic States

uz Orion. reālbilde

runājot par savu daiļi izkrāsoto oliņu attēlu publicēšanu internetos, manlieks - ir laiks to nostiprināt, kā must have rituālu darbību un iekļaut to obligāti Lieldienās darāmo aktivitāšu sarakstā, nostiprinot ar ticējumiem. piemēram - ja Lieldienās neieliksi internetos savu olu bildes, tad nākamgad nevinnēsi VID loterijā.
palūdzu AI izdomāt vēl dažus, bet man neviens nepatika.

man vispār šogad sanāca ļoti smukas oliņas. vēlāk ielikšu arī internetos.

+
17360. Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.
/J. Cinovskis, Snēpele./
es esmu dzimusi svētdienā. bet mums te ir ļoti apmācies šorīt. laime, protams, noderētu.

Tas kādā intelektuālā voidā mēs tagad dzīvojam - nedēļu garš cepiens par grāmatas recenziju. Grāmatu neviens nav lasījis, un, šķiet, arī netaisās lasīt. Maksimālā programma - skrīnšots no atsevišķas grāmatas lappuses (pazīstams arī kā no konkteksta izrauts fragments). Smadzeņu puve ir pieņemta kā normalitāte.

7.aprīlī oficiāli iesniegšu prasību tiesā pret vardarbīgu vīru (Krievijas ārzemnieku pilsoni), kas vairākkārtīgi ir uzvedies ārpus sarkanajām līnijām (zilumi, saspiedumi, nieru darbības traucējumi upuriem, kuri krituši zem viņa smagās dūres utml.). Mūsu laulība no mīlas pārvērtās naidā viena fiziska kautiņa laikā 02.02.2022. - 20 dienas pirms kara Ukrainā. Laikam jāsāk rakstīt romāni, nevis whatsapp ziņas.

Varbūt šeit ir kāds cilvēktiesību advokāts, kas to vēlas uzņemties?

Jūtams, ka tūlīt izplūdīs kāds tāds teksts, ko es pati no sevis nebūšu gaidījusi.

Tas viss liekas tik privāti, ka varbūt labāk atkal paklusēt?
Bet cik ilgi es vēl klusēšu.
Varbūt vēl kādus 5-7 gadus?

Mikrotonālajiem kvebekois kanādiešu milžiem Angīnai de Poitrīnai jauna relīze. Pasaule ir izslāpusi pēc nepieradinātākām tekstūrām un garšām! Bundzinieks, ģitārists/basists ar dubultinstrumentu, kas bāzēts 24-TET skaņojumā (kur katrs pustonis tiek dalīts uz pusēm - var izspēlēt 1/4 toņus nevis tikai pustoņus kā Rietumu mūzikas 12-TET mīlulī).

man ne ar vienu projektu nav bijis tāds radioplay, kā ar plūsma - janvārī

https://5.laacz.lv/song/pl%C5%ABsma%20-%20janv%C4%81r%C4%AB

Boris, cenšanās novirzīt vainu uz musļikiem nedarbosies. Mēs sitīsim jūs, žīdus. Jūs viņus ievedāt in the first place. Mēs sitīsim jūs, pedofilu rasi.

https://nra.lv/neatkariga/intervijas/517930-video-agnese-irbe-par-to-vai-mosejas-musu-pilsetas-ir-neizbegama-ritdiena.htm

Atbilde ir stingrs, likumos nostiprināts sekulārisms. Visas reliģijas vienādas sekulāras valsts un sekulāras sabiedrības priekšā. To kontrolēt. Piebilde: Musulmaņiem te atļaut tieši tik daudz cik ateistiem un citu reliģiju pārstāvjiem/ citu uzskatu cilvēkiem atļauts tādās valstīs kā Afganistāna, Saūdu Arābija utt.

Ja tā padomā, mana garīgā skolotāja garā gatavošanās savai 70 gadu jubilejai, kas bija 6.martā, arī man pēdējos divos mēnešos likusi daudz domāt par nāvi.

Lieldienās nāve ir topā, jo šis ir augšāmcelšanās laiks.

Arī literārajam mentoram 10.martā palika 70 gadu. Dzīvokļbiedrenei 26.martā 72 gadu.

***

Mūzika - Queen "Show must go on" un David Bowie "Lazarus", arī Pink Floyd "Wish you were here", un Johnny Cash "Hurt" arī izgaismo cilvēka, kurš
apzinās savu mirstīgumu, pārdomas.


Jūlijs Cēzars ir teicis (Šekspīra lugā), ka drosmīgie mirst vienreiz, kamēr gļēvie - tūkstošiem reižu savās bailēs.

Pilns citāts

"Cowards die many times before their deaths;
The valiant never taste of death but once.
Of all the wonders that I yet have heard,
It seems to me most strange that men should fear;
Seeing that death, a necessary end,
Will come when it will come."


***

Ja cilvēks regulāri nepiedzīvo augšāmcelšanos savā attīstībā, nenomet veco ādu, tad viņam draud pusaudžu krīze, ceturtdaļdzīves krīze, pusmūža krīze un visas pārējās
krīzes, kuras nav "krīzes", taču vienkārši sociālā stāvokļa maiņas.

Pēc 65 gadu vecuma Latvijā mēs visi esam pensionāri (ja ir 20 gadu darba stāžs), taču tāpat prieks, ja kāds mūs dzimšanas dienā atceras.

Vēl viens veids kā tikt pie rezerves daļām un radikāli pagarināt dzīves ilgumu

https://geneticliteracyproject.org/2025/04/11/human-bodyoids-we-will-soon-be-able-to-manufacture-brain-less-human-bodies-to-generate-body-part-replacement-organs/

Skatos, ka cilvēki ir reaģējuši uz jaunu Agneses Irbes svētku pārspriedumu par kristīgās civilizācijas bojāeju. Negāju iepazīties ar pilnu pārspriedumu, bet viens citāts man lika pašam aizdomāties par vienu trendīgu parādību. Atkal jau notika atsaukšanās uz viena autora fikcijas darbiem, kurā tiek pareģots, ka Eiropas lielajās galvaspilsētās būs aizliegts svinēt Lieldienas, jo apkārt būs saceltas mošejas. Svētkiem ļoti piemērots fantasms.

Man šķiet interesants vārda "aizliegts" lietojums. Ja vien mēs neticam tam, ka visi ieceļotāji pa taisno nonāk varas un likumdošanas posteņos, visdrīzāk mēs te runājam par to, ko konservi nicīgi sauc par "politkorektumu" vai "woke". Tātad, par iespējamu pašcenzūru. No vienas puses ir nepatīkami savu realitāti pielāgot dusmīgam pūlim, bet šīs civilizāciju sadursmes teorijas faktiski balstās uz to, ka viens dusmīgs pūlis skaitliski sāks pārspēt otru dusmīgu pūli. Politkorektajam woke visdrīzāk aizliegums svinēt Jēzus augšāmcelšanos stāv kaut kur tur tajā pašā plauktiņā kur aizliegums veikt abortu. Cita starpā dusmīgs pūlis mūs ir novedis pie četrdesmit stundu darba dienas, nevis faktiski vergu darba. Vēl no citas puses woke nozīmē arī to, ka tu izvēlies lietot valodu, kura tavam sarunu biedram nav aizvainojoša, jo vēl bez bailēm eksistē arī empātija. No tā savukārt izriet, ka empātija arī var tikt uztverta kā ierobežojoša, un var radīt apdraudējumus, un apzināta agresija daļai sabiedrības sniedz drošības sajūtu. Kas, protams, arī ir saprotams, dabā netrūkst tam piemēru, bet tas nozīmē arī to, ka tur kaut kur jābūt kādam, kas pieskata šos viegli trigerējamos pūļus, un meklē līdzsvaru starp šiem visiem spēkiem, lai tie netraucētu viņu iespējai mierīgi apmeklēt kādu teātri vai restorānu. Jeb izmantojot citas metaforas, mēģina pieskatīt, lai bērni savā starpā nesakaujas.

14 Un viņi tam teica: "Mēs nenopietni darām liktenīgu lietu: dodam savu māsu vīram, kuram ir sava iepriekšēja pucētava, jo tas mums ir izdevīgi. 15 Ar šo vienīgo nosacījumu mēs tev dodam savu piekrišanu: to jūs iegūstat no mums, lai viss sliktais jūsos tiktu apgraizīts.

Mēģināt atrasties prom no traukiem. Raženajā grumbā redzama silīcijskābe. Konkurēt ar vienības zālieniem. Ražu atskaņot mūzikā.

Un tolaik vēl nebija tik lielas būšanas, lai tajā saskatītos līdz apmulsumam. Ja tolaik vēl nebija spuldzes, kas varētu ar beretēm rokās sniegt mums savas peldošās sēņu audzētavas, tad tagad apmulsumā gaidām airus atpeldam, lai izpalīdzētos visam tam birokrātismam pa baroku un pa ribām. Jau tolaik zvēru audzētavā audzēja kokus, izņemot rozā azimutus, tos audzēja brāļa sieva. Ja godīgi pasakām, kas uz sirds, uzreiz urdoša sāpe parādās, tā ir, tā tai jābūt, to nenoplēsīsi kā plāksteri vai plakātu, tās planktonveidīgie ilkņi var uzplēst gredzenus, ar ko sarotītas papīra karotes, tos var devalvēt, delverēt un denuncēt, bet tie ir un paliek simboli mūsu mīlestībai, mūsu apņēmībai darboties saskaņā ar dabas likumiem un neapiet tos nosacījumus, pie kuriem izpildās aizmāršība, tā placina griezīgos elementus, tā piesūcina prātus ar gāršaugiem, tai patīk mulsums, tā pacietīgi un uzmanīgi vēro stindzinošu aukstumu, tā ir Pelageja, viņas rūsas dārzi jau izpletušies uz plaušām, tur tiešām ir, ko darīt, ja apsviedīgs puisis un rokas aug no pareizās vietas, tad divas tējkarotes dienā palienēs kādus spēka apcirkņus pat lietainā priekšpusdienā, lai veltu un zeltu, lai norkāsotu balkona margas, ja tās apvijušās vīnogām tad krāso pa virsu un tad skaties, ka dabiskās sakarības izcīna savu kolumbāriju, savu zviegšanas tiesību iestiprināšanu mulčā, tā viņas dara un darīs, tā viņas ir audzinātas un tāda ir viņu daba, zviegt un tērgalēt līdz paisums pār debesīm pārnesīs meliorācijas skočus un sadils milžu papēži, sadēdēs papīra klopes, saūdu un inuitu sofomorās grūpijas.

Dabūju Kairiša JRT "Skroderdienu" video. Reinfelds, OMG. Un Guna - Antonija.
Pats uzvedums arī superīgs - brīvs.

Viens no 80to basistiem, ko ļoti cienu, ir Kurts Smits. Viņš ir viens no diviem pastāvīgajiem grupas TEARS FOR FEARS dalībniekiem (interesanti, ka grupa aktīva joprojām - 45 gadus!). Tā kā savulaik, pēctīņu vecumā, biju absolūtā sajūsmā par kulta filmu "Donnie Darko". Manuprāt, viņa baslīnija tituldziesmā "Head over Heels" ir absolūtā perfekcija! Dievinu visus viņa risinājumus. Tie slaidi ir īpaši burvīgi.