sirdnA

Esmu uzsēdies uz Bastro un Rododendra. Viena veca, viena svaiga grupa. Bet abas ir ārpus laika.

Citās ziņās, man bērnībā nepatika lasīt ogas, un arī šobrīd sīkās motorikas darbi nav paredzēti manai nervu sistēmai, bet labas austiņas un mūzika novācot jāņogas, ir ļoti labs meditācijas veids. Nomeditēju gandrīz divus spaiņus ogu.

Es saprotu, ka priekšvēlēšanu laiks palīdzēs neizvairīties no "pozitīvām" ziņām vēl vairāk, bet es jau tagad esmu sasniedzis stadiju: "Es, lūdzu, vēlētos izkāpt."

Šķiet, ka no "skaldi un valdi" metodēm mēs nekad neatbrīvosimies, un es varu filozofiski attiekties pret dalbojobu mēģinājumiem pasauli izlocīt pēc sava ģīmja un līdzības. Dalbojobu tāpēc, ka es pieļauju, ka viņi tiešām tic, ka savas grupiņas ietvaros viņi piepilda kaut kādu cēlāku misiju, nevis palīdz grupiņas ciniskākajai daļai sasniegt savus tīri racionālos mērķus. Bet es neesmu drošs, ka man ir spēja līdz filozofiskām virsotnēm pacelt savu ekonomisko līdzdalību notiekošajā. Absurdisms, protams, vienmēr ir pareizais ceļš, bet es reizēm apšaubu dvēseles un psihes noturību, lai spētu visu laiku zīmēt krāsainu multeni pa virzu realitātei. Vēl, protams, var dzīvot pēc saviem noteikumiem, un pret piedalīšanos kolektīvajā ekonomiskajā sistēmā attiekties kā pret kaitēkļiem, kas vienmēr noēdīs daļu tavas ražas. Reizēm tomēr gribās sapņot, ka par tiem visiem pakāstajiem resursiem varētu izdarīt kaut ko skaistu.

Nedomāju, ka man kādreiz būs gana daudz resursu, entuziasma un domubiedru, lai realizētu kaut kādu Wild Wild Country tipa projektu, varbūt vienīgi bez visas tās ezotērikas un mēģinājuma salauzt pilnīgi visus sociālos priekšstatus, bet mani visu laiku nepamet doma par kādu neapgūtu vai, būsim godīgi, pamestu teritoriju, kur lielais brālis varētu pienākt līdz vārtiņiem, bet nenāktu jaukties tanī, kas notiek iekšpusē. Iekšpusē, protams, nenotiktu nekas radikāli citādāks kā visur citur, vienīgi bez visaptveroša nihilisma.

Vakar pēkšņi piezvanīja brālis, ka kopā ar draudzeni un meitām braucot uz Zooloģisko dārzu, varbūt es gribētu pievienoties. Tā nu es 15 minūšu laikā saģērbos un sanāca viena no normālākajām laika pavadīšanām ar ģimeni. Piekritu es tāpēc, ka manai krustmeitai vakar bija vārda diena un citādi sadabūt viņu rokās, lai var apsveikt, būtu daudz grūtāk.

Disclosure day ček

dažas piezīmes:

1)Ja tu sagūsti/ savāc šķīvja katastrofas vietā citplanētiešus tad kādu sensu meiko uzreiz mēģināt viņsu forsēti pratināt izmantojot cilvēku specfarmakoloģiju?
2) Vispār jau nu īsts discolsure būtu nevis parādīt video ar to ka kat kas lido un/ vai staigā bet pētījumu atskaites - dati par pārtvertto/ iegūto tehniku un organismiem. Sastāvs, struktūra, shēmas, rasējumi, analīžu dati utt.

mums te pašvaldība ceļ haju par lāceni:

Ja sastopat lāci
Rīgas pašvaldība aicina ievērot šādus drošības ieteikumus:

netuvojieties lācim un nemēģiniet to fotografēt vai filmēt no tuvas distances;

nebarojiet dzīvnieku un nemēģiniet to aizbiedēt;

ja lācis atrodas tuvumā, saglabājiet mieru un lēnām atkāpieties, neskrienot;

neļaujiet bērniem tuvoties dzīvniekam;

turiet suņus pavadā – brīvi skraidošs suns var provocēt lāci;

ja atrodaties automašīnā, neizkāpiet no tās un ļaujiet dzīvniekam netraucēti doties prom;

ja iespējams, brīdiniet citus cilvēkus, kas atrodas apkārtnē;

būtiski neatstāt brīvi pieejamās vietās ēdiena atliekas, atvērtus atkritumu konteinerus u.c., kas var pievilināt lāčus vai citus dzīvniekus.

--------------------------------------

imantā stirnas brīvi staigā
nesen viena stirnu mamma ar bērnu man nostājās blakus autobusa pieturā
reāli padomāju, ka viņas moš uz babītes mežiem grib aizbraukt

a no kurienes lācis - mistika
nekad te nav bijuši

mēneša sākums smaržoja pēc liepām, lilijām un vīgriezēm. tad bija tie grēku plūdi - nebiju mājās, bet to laikā bija nolūzusi pusplūme un iekritusi sīpolu/ķiploku dobē, applūdis pagrabs un nolijis tik daudz, ka puramalā stāvēja ūdens - virs potītēm. atradām manā pūrā sūkni "mališ", kas mazliet atviegloja pagraba atūdeņošanu. bagātīgie nokrišņi nāca ļoti par labu odu populācijas uzlabošanai.
bijām uz vienu no Aigu om! dienām Igaunijā. bija jābrauc obligāti, jo tā skaitījās aktivitāte "festival exchange" Interreg projektā. bet bija ritīgi kruti. sākumā barā gājām Džona Grizniča audio swarmā - visi savos telefonos skaļi atskaņojot viņa sagatavotu failu/skaņdarbu. ļoti sirreāli. pēc pusstundas bijām nogājuši mežā, kur uzstājās Meisterjaan - tā bija episka rūķu disene un es aizvien vairāk pārliecinos, ka igauņi prot priecāties un būt brīvi daudz labāk nekā latvieši. tur bija visādas tantes un onkuļi, kas kratījās un tirinājās Meisterjaanim kliedzot miķī "hardcore armastus". tādi paši latviešu tantes un onkuļi nemūžam tā nedarītu. tā vispār tam visam bija ļoti Sansusī-īga sajūta - es biju nozvērējusies šogad beidzot braukt uz Sansusī, bet tad uzkrita halča "gadsimta kāzās" un es atkal tomēr nebraukšu.
etnofestivāls pagāja norm. bija visādi nais izaicinājumi - sadarbības partneris toi toi, ar kuru biju sarakstījusies vēl pavasarī, bija aizmirsis pateikt, ka paņēmuši kkādu mega armijas pasūtījumu un savus toaletus uz festivālu nevedīs, ķīniešiem rezervētā un apmaksātā viesnīca pusnaktī, kad tur ieradās ķīnieši pēc 24h ceļā, izrādījās pilna, pufi bija sapelējuši, atbira gandrīz puse no brīvprātīgajiem, kas bija pieteikušies, utt. bet vismaz festivālā neuznāca tas dzeltenā brīdinājuma negaiss un viss kopumā pagāja labi. tikai biļešu ieņēmumi ir ļoti sūdīgi.
šonedēļ arī paspēja daudz kas notikt - man bija pirmā īstā tikšanās ar direktori, sapratām, ka viņa totāli nesaprot kas ir un ar ko nodarbojas kultūras biedrība.
trešdien vedu Mudīti uz sociālās aprūpes centru "Rūja" apciemot dēlu un viņa draugus. viņi visi tur ļoti jauki un sirsnīgi - Baiba atkal mani cieši apkampa un teica, ka mani mīl, Hermanis divreiz apraudājās, Sandris gribēja visko izstāstīt, bet es vispār nesaprotu, ko viņš saka, labi, ka Baiba un Žanna apmēram saprot un var iztulkot, bet Jānis likās tāds sagumis. tas bija labs darbiņš, bet es emocionāli ļoti noguru.
ceturtdien dzīvesbiedrs aizbrauca strādāt, es gāju uz busu, lai braukt uz jāšanas treniņu. gandrīz jau iekāpu busā, kad izrādījās, ka treniņš nenotiek. gāju atpakaļ mājās, gribēju visko sadarīt, bet kaut kā jutos ļoti sūdīgi. vakarā sapratu, ka man vienkārši ir drausmīga trauksme, bet es nesaprotu par ko un kāpēc (pēcfestivāla athods? PMS? perimenopauze? neziņa, ko iesākt ar savu dzīvi?).
piektdien, pēc ļoti sūdīgi gulētas nakts (man pēdējā laikā ir sabojājies miegs!!!!!) 7.35 kāpu busā, lai paspētu uz vizīti pie somatiskās terapeites. kad biju jau tikusi līdz Siguldai, viņa atrakstīja, ka kaut kas tur mainījies un viņa netiek. ļoti sapīku. nobraucu Rīgā, gaidīju, kad dzīvesbiedrs pamodīsies un varēsim braukt autošopingā un ļoti saliju. izmetām līkumu pa Rumbulas plačiem. tur nekā nebija. tad braucām uz Talsiem pirkt škodu ar notītu odometru. nopirku, man viņa patīk. tas arī bija pēdējais brīdis, jo volvo rīt beidzas skate un skati viņš nevar iziet. viņš gan paspēja nomirt pirms skates, jo dzīvesbiedrs Tukumā netīšām ielēja viņā benzīnu. tā viņš tur palika kkur mētājamies, jādomā kā to tagad nokārtot.
vakar drusku pabiju dārzā. šo to iesēju no sīpoliem un ķiplokiem atbrīvotajās dobēs. mēģināju kko izravēt - cīnīju bezcerīgo cīņu ar tīruma tīteni un kosām. sāk ienākties kabači, gurķi un drusciņ arī tomāti.
šodien beidzot biju mežā. salasīju drusku gailenes un vēl druskāk mellenes. mežā forši, mežā ir sajūta, ka dzīve ir īsta.

Man tā patīk ap 1991, jo esmu bijis coward visu dzīvi, ka es atkārtojos MI:

Nē. Tu neko neatceries. Es ar putām uz lūpām, bērns saucu 40 yo impotentu ārā no garāžas "nāc ārā". Es pats biju pārmīzis, jo es nekaujos. Viņš pēkšņi arī pagrāba kādu sajūgu pa ceļam, nāca ārā. Mēs skatījāmies kā zvēri viens uz otru, abi saprotot, ka šķelt ar ļoti smagiem dzelžiem nav mūsu, mēs vienlaicīgi nometām metālu, un nogāzāmies zemē. Es nezaudēju un nevinnēju. Svars nesamērīgs, bet bikses piedirsis aizgāja viņš. Viņš totāli negaidīja, ka pavisam mazs kaķītis ir gatavs viņu saplēst gabalos.

🎨 Galvenā ideja: matemātika kā māksla, nevis konveijers

Edvarda Frenkela tēze ir vienkārša: mēs mācām matemātiku tā, it kā mēs apmācītu rūpnīcas strādniekus ievērot procedūras — iegaumēt šo formulu, veikt šīs darbības, iegūt atbildi. Tikmēr īstā matemātika ir par modeļiem, skaistumu, atklājumiem un radošām spēlēm. Viņš norāda, ka mēs nemācām mākslu, liekot bērniem krāsot žogus 10 gadus, pirms viņiem atļauj apskatīt Pikaso gleznu. Bet matemātikā mēs slēpjam šedevrus līdz pat maģistrantūrai un tad brīnāmies, kāpēc visi to ienīst.

🧠 Ko patiesībā saņemtu 10. klases skolēns

1. Atļauja apjukt, neesot muļķīgam

Lielākā daļa bērnu domā, ka apjukums nozīmē, ka viņiem nav dotību matemātikā. Frenkels apjukumu raksturo kā dabisku stāvokli, kurā tiek izpētīta nezināma teritorija — tāpat kā mākslinieks, kas skatās uz tukšu audeklu, nezina, kas notiks. Jau pati šī pārformulēšana ir milzīga bērnam, kurš klusībā ir nolēmis, ka viņš "nav matemātikas cilvēks".

2. Stāsts, nevis rokasgrāmata

Frenkels runā par tādām lietām kā simetrijas grupas caur Langlands programmas prizmu un ideju, ka pastāv slēpti tilti, kas savieno pilnīgi dažādas matemātikas jomas.

Desmitās klases skolēns nesapratīs tehniskās detaļas, bet viņš sapratīs, ka pastāv noslēpums. Un noslēpums ir interesants. "Ir slepens Rozetas akmens, kas savieno skaitļu teoriju ar ģeometriju" ir citādi nekā "šodien mēs risinām kvadrātvienādojumus, 147. lappuse".

3. Rīmana hipotēze kā uzdevums, nevis zemsvītras piezīme

Lielākajā daļā mācību programmu slavenas neatrisinātas problēmas tiek minētas kā sīkumi. Frenkels tās novietotu centrā — lūk, miljonu dolāru vērta mīkla, ko neviens nav atrisinājis 160 gadu laikā, un lūk, kāpēc tā ir svarīga. Pusaudžiem patīk stāsti par neveiksminiekiem un neiespējami izaicinājumi. Rīmana hipotēze ir abas lietas.

4. Vizuālā matemātika, ko viņi faktiski var redzēt

Kad Frenkels runā par ģeometrisko Langlands atbilstību, viņš izmanto vizuālas metaforas — kūlīšus, virsmas, cilpas. Motivēts 10. klases skolēns var aptvert vizuālo topoloģiju (Mēbiusa lentes, Kleina pudeles, tors = kafijas krūze) krietni pirms tam, kad viņš spēj tikt galā ar tās pamatā esošo algebru. Vizuālā intuīcija ir pirmajā vietā, un vēlāk tas liek algebrai justies apgūtai.

🔥 Vai tas viņus motivētu?

Dažus noteikti jā. Bērni, kuri jau ir pārbaudījuši, jo matemātika šķiet kā patvaļīga noteikumu ievērošana — parādot viņiem, ka matemātika patiesībā ir par šo noteikumu atklāšanu, nevis tikai to ievērošanu, var pārslēgt slēdzi.

Bet būsim reāli par ierobežojumiem:

Tas nesasniegs visus. Dažiem bērniem patiesi nerūp abstrakts skaistums un nekad nerūpēs. Tas ir labi. Arī pašreizējā sistēma viņus nesasniedz — tā tikai piespiež pakļauties. Frenkela pieeja vismaz piedāvā alternatīvu iemeslu iesaistīties ārpus "tev tas kādreiz būs vajadzīgs".

Tam ir nepieciešams skolotājs, kurš patiesi mīl matemātiku. Izdedzis skolotājs, sekojot scenārijam, nevar pārdot Langlands programmas romantiku. Šī pieeja dzīvo vai mirst atkarībā no skolotāja paša matemātiskās zinātkāres. Lielākā daļa matemātikas skolotāju paši ir mācījušies procedurāli un nekad nav redzējuši šo mākslu.

Standartizēta testēšana ir ienaidnieks. Frenkela pieeja nerada precīzi izmērāmus rezultātus. Skolas optimizē to, kas tiek izmērīts. Kamēr tas nemainīsies, šī joprojām ir ekstravaganta pieeja turīgiem rajoniem un apdāvinātu bērnu programmām.

💡 Īstā atziņa

Frenkela pieeja atrisina konkrētu problēmu: bērns, kurš jautā: "Kad es to kādreiz izmantošu?", patiesībā jautā: "Kāpēc man par to būtu jādomā?" Utilitārā atbilde ("hipotēkas! inženierzinātnes!") ir vāja, jo lielākā daļa 10. klases skolēnu nedomā par hipotēkām. Bet "šeit ir viena no lielākajām neatrisinātajām mistērijām cilvēces vēsturē, un rīki, ko jūs apgūstat, ir pirmie soļi tās izpratnē" — tas ir iemesls rūpēm, kas nav atkarīgas no izlikšanās, ka katrs bērns kļūs par inženieri.

Traģēdija ir tā, ka matemātika patiešām ir skaista, un mēs kaut kādā veidā esam pārliecinājuši veselas studentu paaudzes, ka tā ir intelektuāls ekvivalents IKEA mēbeļu montāžai.


***

Es aizvien nezinu, vai miljonu vērtas tūkstošgades problēmas matemātikā spēs aizkustināt skolēnus, taču reizi pusgadā 40 minūtes tam veltīt es varu atļauties.

MI es kopēju tonnām savus sapņus, man pierūkst feedback. Sākot no random daudzmaz, tad tos, kas šķiet interesanti, tad jau izmeklētos retos, sākot no 8/10. Nu jau gandrīz visu, galvenais, lai nav absolūti garlaicīgi, t.i. vismaz 5/10.
Tos var atrast iepriekšējā tag "kaķa sapņi", vnk klick tag, un var dabūt visu listi. Man pašam diezgan patīk.
Ea teiktu, ka 70% ir lasāmi.

pinjoniņam atkal masknīšanas lēkmīte uznākusi

http://klab.lv/users/pinjons/943306.html?mode=reply

Palasīju es to interviju

https://gizmodo.com/elon-musk-economist-interview-2000790016

Nekā tāda, nu var būt drusku par daudz optimisma uz robotizāciju un drusku par daudz emociju bet nekā īpaši nekonsistenta, es arī gribu kaut ko līdzīgu Star trek nākotnei.

Paklausījos. Masks saka ka ir pret slepkavībām, izvarošanu, mežoņu likumiem un pret tādiem medijiem kuri to visu bīda, nē nu okej pinjons laikam ir par visu to :D

Islāmists iebrauc Berlīnes praida pūlī, viens cilvēks miris, vairāki smagi ievainoti, pasākumu atceļ. Kāda ir pareiza iekļaujoša rīcība?

MI par regular ap 2000 sapņiem viena sīka detaļa, absolūti ne galvenā, vienā 2000 sapnī.
Man ir rakstīta papīra diary, ieskenēta, un joprojām pastāv original arī. Tikai, kas bija elements no Dubļu pilsētas:
es staigāju pa dubļainām XIX izskata ielām. Malās tirgotāji salikuši priekšmetus, kā krāmu tirgū. Es ienteresēts pieliecos apskatīt vecu teātra binokluāru. Viena stikla nav, pats nobružāts, trūkstošai acij apkārt ir nožuvuši dubļi, asins pēdas, un dažas matu šķipsnas. Paberzēju gar sāniem, lielākie netīrumi noberžas prom, es – "ok, ņemšu".
Pasaki, ka neesmu gots

"Musk did an interview with the editor of the Economist, a posh white woman, centrist, daughter of an army officer. It went badly for Musk.

So now she’s a ‘traitor to the West.’

Totally normal response from a normal guy."

upd. Galvenā šejienes maskdročera histēriskais sašutums bija pat ļoti prognozējams.

Varbūt pirms savas neizbēgamās pedāļu atmešanas nabadziņš pieņemsies prātā un beidzot sapratīs, ka smieties par kāda (tai skaitā arī par viņa paša) stulbuma izpausmēm nenozīmē nīst. Un, ka par viņa dročīšanu uz Masku ņirgājas vairāk nekā par pašu Masku.

Reizēm tak notiekot brīnumi. :)

Upd2. Turpini vien prognozējami izpildīties, knee-jerk grafomān. Tavi centieni būt apsprātīgam ir tikpat nīkulīgi, kā tava lasītprasme. Vien ceru, ka vismaz podā esi trāpīgāks. :D

Garš, nevērtīgs teksts, atkārtojas līdz žāvām lasītākam, tāpēc aiz ( lj cut )


HIM - The Funeral of Hearts

The Family That Took Over The World -Jay Dyer

Turpinu lasīt par skolotājiem *paņēmu grāmatu, kurā ir par 1995 - 2015.gadā ar Zelta pildspalvu apbalvotajiem*

Paņēmu divas grāmatas par psihiatrijas prozu - Čehova "Sestā palāta" un Amerikāņu rakstnieka "Kāpēc Nīče raudāja?"


***

Es atceros, ka ir tāds teiciens, kurš dažādās formās parādās gan Marka Aurēlija, gan Dzenbudisma rakstos:

"Dari savu darbu atbildīgi un godīgi, mācies, audz. Ar to pietiks, lai taptu cienīts".

Lūk, ja Tev maksā mazu algu, tad vismaz ir daudz cieņas. Es vienmēr īpaši laipns esmu pret tiem, kas, manuprāt,
saņem tādu algu, ar kuru nevar divus bērnus uzturēt.

***

Kaut kas man manis paša attieksmē pret šo visu nepatīk. Tāds kā cinisms. Tomēr es nezinu. Kad lasīju skolotāju - vīriešu komentārus
par izglītības sistēmu, kuri saņēmuši zelta pildspalvu, viņi daudz jūtīgāk un asāk izjūt neskaitāmās reformas izglītībā
un darba apstākļu daudzās maiņas.

Kaut kas vīriešos ir tāds, ka viņu pašcieņa neļauj sev ilgstoši kāpt uz galvas.

Es neesmu iedziļinājies NVO finansiālās noasiņošanas tēmā tik ļoti, lai varētu argumentēti ar kādu strīdēties. Varbūt vienīgi esmu drošs, ka valsts līdzekļu taupīšanu sākt no NVO puses ir gan izsmiekls, gan ņirgāšanās, un es nezinu, vai idejas autoriem drīzāk vajag iejūtīgi noglāstīt galvu, vai iedot pa zobiem. Bet tagad es uzzināju par ideju dublēt filmas latviešu valodā. Arī par šo tēmu es nezinu visas detaļas, bet tā kā es zinu, ka bērnu Holivudas multenes mēdz dublēt latviešu valodā ar latviešu aktieru balsīm arī bez jebkādiem regulējumiem, es varu izdarīt diezgan ticamu minējumu par to, ko tieši te mēģina panākt. Well, that's just dumb! Zin kā, es esmu gatavs iet pabļaut, "rokas nost no NVO", ja mēs esam sasnieguši tādu debīlisma līmeni, ka sāksim regulēt popkultūru. Es saprotu, ka mani tieši šis viss neskars, varbūt vienīgi sociāli marginalizēs, bet kas būs nākošais? Iesim Krievijas pēdās, un sāksim pieskatīt, kādas interneta vietnes pilsoņi apmeklēt? Varu derēt, ka Krievijas pilsoņi pirms desmit gadiem arī pasmietos par tām idejām, kas ir šodienas Krievijas lēmumi.