sirdnA

Nekad mūžā es to nevarēšu pastidž, viņš domāja, skatoties uz sūnu ainavu ar čiekuru, un paņēma to rokās un sāka lauzīt.

cik ātri tie bērni aug jeb, domājot par nākamo ģimenes ceļojumu, kā pirmo atvērām mācību gada kalendāru.

// man likās, ka pirmklasniekiem ir divi papildus brīvlaiki, bet tikai viens un tas pats ziemas vidū. skumji.

atbraucu no nednogales Viļņā. jā, protams, skaisti, bet mums arī ir skaisti.
viļņa ir ļoti dzīvīga, ļoti, bet arī dārga.
tur viss zied, un cik labi, ka mums vēl viss tikai ziedēs.
abi bijām slimi, tā bija likteņa ļaunprātība - pirmajā aizmukšanā bez bērniem būt ar slikten sliktu pašsajūtu. (nākamais get-away laikam novembrī, tādi mums tie grafiki)
nostaigājām svētdien 10km gar Neri.
un jaunā Sapiegu pils burvīga.
brauciet uz viļņu, vilciens ir lielisks.

Bet vispār man ir fundamentāls jautājums t.i. labu dārznieku vajag, kas kaut ko saprot no kokiem. Nevis bendi, kam visu ārā un prom, bet kas zin dzīvības vērti.
Garais stāsts, man ir veca, ļoti ainaviska ābele. Divus gadus viņu bija apsēduši tinēji, gan jau ka šogad atkal tā sērga uzradīsies... Liku trihogrammas un citādi iznesos, nekā. Skatos, ka nav labi, koka stumbrā bedres un sēnes, zāģēt nost negribētos. Vecais Pepiņš, tādu vairs vietā nedabūt. Bet vai tur var ko glābt?
Un cik tāda konsultācija izmaksātu?

P.s. Nē nu es zinu, ka visu var pats, bet nupat es laikam esmu par daudz nogurusi būt par "visu roku meistaru", varētu šoreiz nevis maukt ar pirkstu mākoņos, bet deleğēt kādam gudrākam.

Baigi gribās uz kaut kādu labu džeza koncertu tikt.

Kopš ilgiem laikiem, atkal pabiju centrā. Jauks laiks, satiku puiku.
Taču pilsētai ir drūms vaibs kļuvis(?). Savas līdz galam neizdomātās domas nav vērts te.

Tagad pašķirstīju no pastkastes spama pataupīto Stabilitātes brošūru. Kļuva nojaušamāks, kāpēc pilsētai tāds vaibs. Pa punktam, manis "tulkots", jebkuram tāpat redzams konteksts, kas izlobāms no satura:

2.lpp: Atcelt visas sankcijas pret krieviju
3.lpp: Neatbalstīt Ukrainu ar ieročiem
4.lpp: neitrāls teksts, ar ņurdēšanu par ES
5.lpp: Pirkt gāzi no krievijas
6.lpp: Izstāties no ES
7.lpp: vēl viena norāde uz ES=fui
Aizmugurējais vāks: Orbāns visā dailē, ar uzrakstu "Viktors Orbāns. Labs piemēras, .." (ar visu drukas kļūdu)

Teicami. Kā sodrējus sarīties.

UPD (4:51) Paskatījos webā reitingus, ka tādi uzskati, formāli ir tikai 3,8%. Tātad, tie diezvai nomāc pilsētu, kaut bija arī purni, kas no busa loga izskatījās tik atbaidoši tārpi, kā tikko no RU pozīcijām karā atgriezušies, un grib vēl. Kišlaka OS, – neko citu tur nav iespējms uzinstalēt.
Atvedu no pilsētas take-away stresu, sīvu smaku dūmojošu ogli.

Vakardien aizstaigāju uz ķinci, uzzināju, ka džeki lido 8000 metru augstumā ar paraplānu. Uzzināju arī, ka Horens čuhņā Dobelē atskaldīts ( vadīja šo te pasākumu ratiņkrēslā) .

Mans šrinks stāstīja, kā viņa strādā ar bērniem un fobijām. Piemēram, ja bērnam ir bail no zirnekļiem, tad viņi ar bērnu mēģina parunāties par zirnekļiem, vēlāk apskatīties kādas bildes ar zirneķime, tad atrasties vienā istabā, kur zirneklis ir kādā terārijā, un tad jau kaut kādā brīdī bērns varbūt ir gatavs pieskarties zirneklim. Nav cita ceļa, kā dīlot ar fobijām. Tāpat kā ar traumām.

Es laikam esmu gatavs runāties un lasīt stāstus par zirnekļiem, metaphorically speaking.

Šomieg, brīvdabā bija pulcēšanās Līgo vakaram, pa bariņiem, zaļā zālē. Vienā citā bariņā arī mapats! Kaut ko klusi nod**sa mani, un uzmeta man, zālē atlaidušamies, pašdarinātu vistas kūpinājumu, ietītas bulku picas izskatā, uz sejas, drīzāk kā negribīgi cienājot. Jāņos neviens nekašķējas, "tāpat kā Ziemassvētkos". Es neņēmu ļaunā, biju pat priecīgs, jo zvērīgi izsalcis. Dzeramais mūsu bariņā tā kā būtu, bet par paiku neviens nebija padomājis, un vakars ap 20-iem, veikali slēdzas.

Citas dienas miegā, strādāju kādā birojā, savu darbu, un netālu krii, ņemās ar tekstiem. Viņai bija blūze ar īsajām piedurknēm. Savos priekšstatos, nekad nespēju iedomāties, ka viņai ir notetovēta roka (kreisā), visā tās garumā.

Quo vadis, ciba?

The Zone of Interest bija unsettling. Kas gan, protams, nebija pārsteigums. To gan pastiprināja divas sakritības. Viena - iepriekšējā filma, ko es noskatījos, bija Anatomy of a Fall, un redzēt to pašu aktrisi vēl vienā "vieglā" filmā bija neliels trips. Otra - tas sakrita ar visu twitter naciņu komentāriem pie manis ļoti specifiski konstruētā tvīta. Es, protams, rēķinājos ar komentāriem, un negrasījos ne ar vienu no viņiem iesaistīties diskusijā, bet viņu iekšējie dialogi ļoti labi saskanēja ar manu hipotēzi, ka mums netrūkst cilvēku, kas filmā redzamo "sapni" būtu gatavi padarīt par realitāti. Kā jau teicu, tvīts bija formulēts tā, lai atbildot tikai uz manis rakstīto, nebūtu iespējas sarakstīt to visu sūdu, kas tur tika sarakstīts, bet kam dvēsele plīst pušu no spriedzes, un gribās izgāzt ārā visu tarakānu cirku, tie to arī izdarīja.

Bet šīs ir tikai primās sajūtas par filmu. Tā noteikti būs viena no filmām, par kuru viedoklis formulēsies kādu laiku. Un ne obligāti tāpēc, ka tā ir ģeniāla filma - tur bija krutas lietas, tur bija lietas, par kurām es vēl nezinu, kā es jūtos - bet tā bija diezgan atšķirīga filma no citām filmām par šo tēmu, un tur noteikti ir no kā izvēlēties gan satura, gan formas ziņā.

Cita starpā, izskatās, ka daži cibiņi ir sagājuši raitvingā. Es kādu laiku visādus personīgus uzbraucienus norakstīju uz personisku aizvainojumu, kas gan joprojām var būt patiesība, un man nav tendences civlēkus norakstīt, un es tolerēju civlēku tiesības justies tā, kā viņi jūtas, bet jau pie iepriekšējā troļļu uzlidojuma, es ar sevi vienojos, ka nu ir laiks pieņemt, ka tomēr nebūs. Tomēr jau septiņi gadi pagājuši. Tad nu tagad bļaut kopējā ruporā ar citiem naciķiem, kas apšauba iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanos, man kainda grūti izdarīt citus secinājumus, ka šim cilvēkam es ne tikai negrieztu muguru personīgu iemeslu dēļ, es viņu negribētu redzēt nevienā varas pozīcijā, pat ja runa būtu tikai par vienu suni.

Centos gulēt, un skatījos uz spilvenu blakus (neietekmētu). Tā mēs gulējām seju pret seju kādu laiku.


Ēnu spēles un apmetuma pleķu veidoti zīmējumi. Vecajās mājās, kad tualetē noberzu no sienām krīta kārtu, uz apmetuma atklājās "Jēzus seja". Nu, jēzīgu džeku tur visi varēja saskatīt. Žēl, vieglprātīgi, pat neienāca prātā nobildēt.

-Vai jūs esat remontdarbnīca?
- Jā, brauciet iekšā.

Šajā pavasarī, gatavojot divas devītās klases meitenes eksāmeniem, jo vairāk jūtu, cik labi, ka es saprotu 14 gadīgu meiteņu psiholoģiju.

Tas ir pateicoties, galvenokārt, māsai, kura 15-16 gadu vecumā, varbūt pat tajos 14, man stāstīja diezgan daudz par savām izjūtām. Varbūt viņa stāstīja vēlāk, atceroties, kāda bija 8-9.klasē.

Tas ir laiks, kad pusaudžiem gribas izcelties. Parādīt savu individualitāti. Meitenēm mēdz gribēties atrast tādu make-up un drēbju salikumu, kas ir unikāls, un ir viņai vienīgajai visā skolā, vai savu draugu vidū.

Lai arī viņa, varbūt, kā daudzas smagās mūzikas klausītājas, staigā ādas jakā, melnās biksēs un koši sarkanu lūpukrāsu, ir kāda nianse, kas viņu atšķir no pārējām. Vai tie ir auskari, vai rokassprādze, vai kaklarota. Dažreiz tie ir pīrsingi.

Dažreiz tie ir ārzemēs pirkti zābaki ar spīdumiem. Citreiz matos ielikts kāds dekors, kas var arī saturēt cirtas, lai ieveidotā frizūra vakara laikā saglabātos.

Parasti to kombinē ar mežģīnēm, legingiem, svārkiem, dažādu nokrāsu acu ēnām. Var arī uz sejas uzzīmēt miniatūru sirsniņu ar hennu.

Vēl ļoti svarīgi ir nagi. Rokas redz visi. Tāpēc nagiem jābūt ar unikālu dizainu. Melnā vai sarkanā krāsa ir par maz. Nagus var uztaisīt kā mazu glezniņu. Tajos var būt rietošs mēness vai zvaigznes.

Tas viss kopā, šī sapošanās, vienalga, vai tā ir iešanai uz skolu, vai ballītei ar draugiem vakarā, ir gara un pamatīga. Cik stundas tiek pavadīts pie spoguļa mācoties uzklāt grimu ideāli! Cik ļoti dīkts vecākiem, ka tas vai šis topiņš ir tā vērts, lai vecāki no ārzemēm to pasūtītu!

Tas viss tiek darīts, lai varētu skolas sistēmā, kur visus sarindo alfabēta un atzīmju secībā, saglabāt savu es. Vai arī, ja skolā vienā klasē ir trīs Ievas, lai esi Ieva ar mēness auskariem, nevis Ieva nr. 3.

Laikam ejot, saprotu, ka meitenes bieži vien man kā draugam ir paraudājušas uz pleca par dažādām lietām, bet reti kad stāstījušas visu. Māsa stāstīja ļoti daudz.

Pusaudžu laiks, 11 - 17 gadi, bieži vien saskan ar laiku, kad jaunais cilvēks ir visievainojamākais. Viņu var viegli saraudināt vai sadusmot. Zēni dumpojas pret vecākiem, meitenes taisa histērijas. Vecāki cenšas viņu galvas stūrēt pretī pieaugušo dzīvei un lielākai prasmei uzņemties atbildību par savu rīcību.

Visi vecāki, kuri cenšas just līdzi un vienmēr atceras, kādi paši bija 14-15 gados, pamatskolas beigšanas pavasarī, ir pelnījuši manu atzinību.

Tas arī ir laiks, kad daudz kas notiek pirmoreiz. Pirmie eksāmeni. Pirmās ballītes. Pirmais skūpsts, attiecības. Pirmā iemīlēšanās līdz ausīm un sekas no tās.
Jaunais cilvēks iziet no tā visa ārā stiprāks, pieredzējušāks, viedāks.

Tas ir lielu pārmaiņu, lielas izaugsmes laiks. Man kā vecākajam brālim un tagad skolotājam, ir bijis un ir gods to redzēt un atbalstīt tos un tās, kas tam iet cauri.

Pi**s atjaunojot visus appus, settingus, loginus telefonā. Un tā, ielogojoties fb, uzreiz parāda attēlu no svolochiem, ciniķiem un mizantropiem.
Kādu brīdi mēģināju saprast joku, un tad izsprāga smiekli. ( Nu, bāc, gaumīgi. )

https://www.bitchute.com/video/xgBV4UqYt5PO/

Esmu kalnu pārgājienu braucienā Itālijā, ar nelielu grupu. Grupas vadītājai ir Viktorijai ir zilas acis. Es gribēju teikt – lielas, zilas acis. Ai, Viktorija, pieskati mani, ar savām zilajām, es gribēju teikt – lielajām, zilajām acīm.

Interesanta intervija vai drīzāk monologs (kā jau parasti) no Mihaila Vellera, krievu izcelsmes žīda, kas godīgi runā gan par žīdu jautājumu gan to kas notiek globāli, īpaši ASV un kādas mums ir problēmas ar mums, tautu. Vellers ir retais žīds ar sirdsapziņu, līdzīgi kā Finkelšteins vai Fišers. Cieņu viņam.

https://www.youtube.com/watch?v=vuJj36iVA1c&ab_channel=KontinentTV

(nez kāpēc embeddošana ar šo viģiku nestrādā)

@ mūzika: Pink - Try

Lāābi ieper. Pavasaris sācies .. šodien. Visi putni dzied.

kopš vakardienas mūsu autoparkā ir jau trīs auto. visi ir universāļi, manuāļi, ar āķiem un jumta reliņiem.
1) 2005. gada ford mondeo, kurš martā neizgāja skati ar deviņiem divniekiem, bet mammas brālis viņu pa 100 eur sametināja un otrajā reizē skate tika izieta. kopā turas, uz priekšu var tikt, jaudas maz, starp virsbūvi un vējstiklu tek iekšā ūdens. bet ļoti daudz vietas un mīļš
2) 2010. gada volvo v60. kopumā visai patīkama mašīna, vienīgi nav ieteicams braukt slapjā laikā, jo var sākties elektrogļuki un iespējams būs jāmeklē kāds, kurš velk mājās. nu vai jāsēž kādu laiku (līdz pat vairākām stundām) kamēr izžūst un attopas. vēl viņai ir izoperēts partikulu filtrs un varbūt viņa vairs nevarēs iziet skati
3) 2016. gada škoda octavia. pagaidām šķiet, ka vienīgā problēma ir tāda, ka nevar pie stūres regulēt mūzikas skaļumu. un nav zapaskas.

1) un 3) iegādei naudu iedeva K māte. 2) ir K mātes vecā mašīna. mūsu pirmā mašīna - 1998. gada 4. golfs arī bija K mātes vecā mašīna. ļoti traks auto. iespējams uz mūžīgiem laikiem radīja vēlmi turēties no jebkāda veida folksvāgeniem pa gabalu. vēl mums ir K mātes atdota piekabīte, kura nevar iziet skati, kaut kādu mūsdienu gaismas prasību dēļ, kuras viņai nav paredzētas.
diez es kādreiz dzīvē pelnīšu tik daudz naudas, lai pati sev nopirktu normālu mašīnu? nē, nu varbūt, ja man nebūtu zirga, tad ļoti ilgā laikā varētu sakrāt. bet tagad man īstenībā vajadzētu sākt krāt jaunzirgam.