sirdnA

Fanī, ka tikko alko stundas snaudienā, ar nezināmu iemeslu manā veco māju sētā bija Govs un Nefolks. Sapnis nerādīja kā viņi izskatās. Bija vasaras beigas, un pagalms bija aizaudzis ar zāli, kā dzīvē tas nebija. Zāle realitātē bija tikai kaut kur pa malām, gar šķūnīšiem, viss pagalms pelēka sausa smilts, mūru un šķūnīšu ieskauta.
Biju aizgrābts parādīt kādas bija manas vasaras, un kāpēc esmu tik urbāns. Es, protams, nenormāli gribēju laukus, un biju tikai 1 vasaru uz 2 nedēļām kā paradīzē. Bet viss kas man bija, bija ugunsmūri, asfalts un benzīna aromāts (kas patika).

Izcila runa no 1996ā. Kļūst aktuālāka ar katru gadu.
"Conforming the truth to your desires"
E Michael Jones - Degenerate Moderns - 7/13/96

Pie Q&A pērles bārsta. Jaunais Ī Maikls bija labs standups: "What happens if your cross mafioso with deconstructionist - He makes you a proposition you can't understand"

2025. atzīmēšu, ka itālija ir ieviesusi femicide kā nozieguma veidu. vācija ir pateikusi, ka pie viņiem rape drugs tiks vērtētas kā ieroči (weapons). un divas dienas atpakaļ eiropas parlaments atbalstīja kustības my voice my choice iniciatīvu par to, lai finansētu eiropas sievietes, kuras vēlas veikt abortu, bet valstī, kurā viņas dzīvo, tas ir aizliegts. par šo kustību uzzināju divas dienas atpakaļ. 

“Every record has been destroyed or falsified, every book rewritten, every picture has been repainted, every statue and street building has been renamed, every date has been altered. And the process is continuing day by day and minute by minute. History has stopped. Nothing exists except an endless present in which the Party is always right.”

Attēlā redzami arī līdz gaļai nobrāztie pirksti, jau pussadzijuši.
Šņabi liftā tā arī neizdevās padzerties, jo fotosesija, un turēju ar mēli kakliņu ciet, jo fakin sarežģīti ar abām rokām aizņemtām vēl trāpīt kadru. Viss ir neprognozējams leņķis. Neizliet taču visu pāri bārdai un Lauras jakai.

par to, ka iesniedzu savus dažus darbus jaunmarkā. uzliku tiem saprātīgu cenu. taču tas, cik es saņemšu naudiņas pēc visiem atvilkumiem (jaunmarkas un ienākumu nodokļa), manī ieviešs žēlumu.
labāk būtu tos uzdāvinājusi, būtu gandarījums.

Aizvakardienas soundčeka laikā ar Paulu, tukšā zālē sēdēdami, klausījāmies, kā Rubenis, uz Nacionālā teātra zelta fona, spēlē episku solo, nospriedām, ka esam kaut ko izdarījuši Latvijas kultūrā.

Nāciet uz koncertu: skan Šverns, ir Brauns, ir vairākas manas dziesmas, tai skaitā trīs jaunas (viena no tām tapa tāpēc, EŠ aizliedza spēlēt vienu savējo).

Un Laurai Siliņai ir superskaists tembrs.

var vēl pievākt grāmatas

https://www.facebook.com/photo.php?fbid=10239606206709916&set=p.10239606206709916&type=3

tauta vāc diezgan aktīvi bet vēl ir samērā daudz.

šonedēļ darbiņš mani bija aizsūtījis uz kursiem Proactive thinking and communications, guess why

es esmu TĀ pārgurusi, ka man šķiet, ka smadzenes tirpst.

šodien izlēmu dzēst šo sūdzambībeli uz rakstāmgalda, bet, kur tad sūdzēšos, nezaudējot sirdij dārgu senu draudzību? man sen jau bija pietrūcis savs cilvēks, kura priekšā nav jāšķiro, ko drīkst un ko nedrīkst teikt, vai vsp runāt, būt.
kad braucām uz Kauguriem pakaļ mantām, viņa teica, ko es no viņas gaidu situācijā kāda bija? (pārdzīvojums par citas "draudzenes" pārmetumiem, ka esmu pavirša pat medikamentu lietošanā, lol) atbildēju, ka neko. vnk hug emo.

jau pāris dienas, arī naktis, domāju par Jovitu. cik jau pagājis? vairāk par 10 gadiem, kopš viņas nav. un par Renāru es domāju izteikti intensīvāk.

un Feju.

vakar tiktokā redzēju (veselu mūžību nebiju atvērusi šo app), ka usa ir patversmes, kurās suņi izvēlas savu cilvēku. cilvēki vnk neizrādot emocijas sēž, tad zālē, pa vienam, tiek palaisti suņi un izvēlas, kurš būs viņa ģimene.
gribētu līdzīgi. bet vispirms uz Atēnām, Romu un Marakešu. vai var visu? vīrs paliek mājās auklēt suni, kamēr es ar dēlu ceļoju 1x gadā. vislabāk būtu divi suņi lauku mājā un divas kazas. dažas vistas. sakņu dārziņš. mieriņš.

ziemeļīrijā jau visas mājiņas izķertas, palikušas par 1000+. rudenī? nākamgad (jau tagad rezervējot)?

tas tā, plūstošas domas, kad vēlos izlikties par jūtošu cilvēku. gribu uz koncertu, kas tagad būs LV?

un šīs brilles man bojā redzi.

Mašīnas nr zīme AH-201.

Tik labi palicis atmiņā, jo tas bija 90's, piestiprināta virs jaunā pāra mīlas gultas, vietā, kur katoļiem baznīcas relikti.
Gunta dzīvoja šeit. Istabas ar mammu bija mainītas vietām (tas tikai Eiž, lai viņš var iztēloties, jo ir bijis manā pritonā).

Dzīvē esmu izjaucis 2 no savām mašīnām, pa pārdodamām vienībām, jo bija tādi šroti, ka mašīnu kā vienību nav iespējams pārdot.
Pirmā bija Audi 100, un neviens nešaubās, ka esmu nenormāls. Es tolaik nedzēru, neko nelietoju.
Visu mašīnu, izņemot motoru, motora pārsegu (virsbūve izmetama), es biju sanesis augšā uz 8. stāvu, bloķenē. Manā (mūsu ar Guntu) istabā bija tikai gulta. Pārējais aizkrauts ar Audi 100, pat visi 4 riteņi kolonnā, viens virs otra. 15m² istabiņā.
Detaļu pircēji gaidīja, ka aicināšu viņus uz garāžu, bet palika mēmi, kad ieaicināju istabā.

Tā nu, Gunta reiz pamodusies no rīta, mani ķircināja "Ah!", vislaik smejoties – "Ah!", un atkal ņirdz. Es nesaprotu, kas par "Ah!".
Tad atklāja, kad es jau sāku izmist, ko tas nozīmē. Ah!-201.

Trivia, lai kliedētu šaubas, kā tas vsp bija iespējams:
Man tolaiku draugs ar čomu bija uzticējuši savu koplietošanas garāžu ar instrumentiem, lai es viens pats izjauktu auto. Tad palīdzēja atvest visu izjaukto mašīnu, un uznest caur liftu visu augšā. Par nelielu samaksu par rūpēm.

Vai jums ir padoms par laipnu atsaucīgu meistaru, kuram es varētu palūgt līdz svētku cepešiem salabot salūzušo tvaika atsūcēju? Getapro nepalīdz.

no rīta novērsu Drāmu un uz pasēdēšanu skolā sīkiem aiznesām vīnogu un tomātu sulu, mērkaķa tempā otro kafiju un dušu un uz slimnīcu pakaļ mammai, palīdzēju dušā, sapaunojāmies un lēnā garā ar taksi mājās. aizskrēju uz veikalu, sapirku viņai ēdamos, uzvārīju auzu pārslu biezputru un žāvaugļu ķīseli, izņēmu no skolas skuķus, tad bija pakaļ šoferītis, iekrāmēju mašīnā, nomazgāju traukus, paēdu pusdienas, izmazgāju skuķu sporta un dejošanas tērpus, izbarināju sīkiem pusdienām paredzētos čipsus un esmu ļoti piekususi, bet vēl jāsameklē rītdienai svētku tērpi u.tml. un jāsataisās jo vīram šodien darba pasākums
Aaaa
Beigsies desmitos, kamēr vēl mājās a man rīt garā garā diena darbiņā un sestdien arī pavisam agrā braukšana. ļoti gribas izgulēties

Āra pieraksti.

Mašīnas nr OC-[cipari]. Psrs "OC" uz preces nozīmēja, ka ražots ar cietumnieku darbu.
Nākamais nr LO. Nu ja! Low. Tad secībā:
LB, pie kura es jau iespurdzos, jo Latvijas Balzams, un esmu izgājis pēc vodkas.
NL - ak nevajag tik sāpīgi! Tā ir Nīderlande.
Kas ir MB, nezinu. Mercedes Benz te kādā sakarā būtu.
Tātad, tulkojumi izsmelti. Vairs neskatījos.

Upd:
Bērnībā ar draugu staigājot bija fun, lasot numurzīmes, tieši burtu sekciju.
Psrs Latvijai bija LA vai LT kirilicā, trešais burts bija improvizācijai.
Un tad V krievu rakstībā. Bakstījām viens otram - Vor! (Zaglis), abi pārsmējušies līki.

Viens no vakar nodzēstajiem, bet telefonā bija palicis. It kā nekas tāds, lai dzēstu, bet gulētejot šķita sviests:

[2:44]

Beidzot pusdienlaiks. Zivs dejo pa virtuvi ar mexicano pleijlisti, tūlīt ņems galodu, asināt grand nazi, sākt cept vistu, mazgāt traukus, un visu pārējo, kamēr vistai aprauj brūnu kārtiņu no vienas puses.

biju nolēmusi sev (jo šogad atkal izlozēju sevi kā apdāvināmo) uzdāvināt neiburgas dienasgrāmatas. jā, es zinu, ka izdeva pērn, bet
un jopcik, nekur vairs nav nopērkamas. zvanīju neputns, roze, rapa, globuss, nav
vēl kur? varbūt jums kādam mājās lieks eksemplārs? vai nopirktais spiež plauktiņu?

ja neatradīsies, dāvināšu sev lego. lūk, kur var dabūt pieaugušo lego labā izvēlē? interesē arhitektūras sērija. kaut kad kaut kur manīju, bet kur…

[info]eizhens:

trusisz. viņu ir sasniedzis mega-depris. diezvai tāda kūtspakaļa. tur urinēt acīs, kāds vaibs viņam jau kādu laiku. pats sev traucējošs error.
novēlēsim viņam saņemties, kautvai vērsties pie psihiatra pēc zālēm, un ja ir piķis – terapiju

https://x.com/DailyMail/status/2001243748932432136
https://x.com/Slatzism/status/2001291476924567885

Diezgan nepārprotami ir pienācis brīdis, kad es sāku sajust savu mirstību, kas izpaužas fiziskas degradācijas simptomos. Es biju un joprojām esmu tajā optimistu grupā, kas saka, ka viss nav tik slikti, kā daudzi izliekas, bet optimisms neliek arī ignorēt faktu, ka kaut kur tas fiziskais pīķis cilvēka mūžā ir, un nu jau tas man ir aiz muguras. Es arī apzinos, ka šīs ir manas krokodila asaras, un man nekas netraucē un vēl ilgi netraucēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja vien neiejauksies kādi traģiski notikumi. Bet interesantākais novērojums man ir tāds, ka tas mani tomēr satrauc.

Es gan norādīšu, ka mani nebiedē pats nāves fakts. Es kaut kad tā vienkārši izdomāju, ka es būtu gatavs arī nomirt. Ne tā, ka es gribētu nomirt, vai nebūtu gatavs nodzīvot vēl kādus stabilus trīsdesmit gadus, visdrīzāk arī ilgāk, bet tā, ka man nebūtu žēl par savu līdz šim nodzīvoto dzīvi, pat ja dzīvošanu es tā pa īstam esmu izbaudījis relatīvi īstu laiku. Un tomēr kaut kas šinī apzinātā ceļā uz fizisku iznīcību ir biedējošs, un es vēl neesmu sapratis, kas tieši. Varbūt neizbēgamība, varbūt lēnums, varbūt bailes par to, ka vienā brīdī negatīvais pārmāks pozitīvo. Who knows. Bet beidzot es sāku apzināties savu novecošanu. Lai gan iekšējais pusaudzis nekur nav pazudis, kurš iespējams ir bijis iemesls tam, ka šī apziņa nav nākusi ātrāk.

Tā, kakls sāp, vaigi sarkani un pašsajūta pasliktinajās. Iedzēru vēl vienu karsto dzērienu, ielīdu karstā vannā un laižos miegā. Šonakt mans ķermenis būs kara laiks vīrusiem pret manām imunitātes šūnām. Varbūt mūsu pasaule arī patiesībā ir kāds milzīgs ķermenis un mēs esam šūnas? Tās, kuras grib, lai organisms turpina pastāvēt, cīnās ar vīrusiem un baktērijām un vēža šūnām, kas tik ļoti atgādina putinistus, korumpantus un diktatorus, kuri rauj un rauj sev visus resursu. Un ja viņus laicīgi imunitāte nepiebeidz, tad viņi iznīcina visu ķermeni.