sirdnA

Mēs ar Lauru easy staigājām pa Rīgu. Divi pilnīgi ārzemnieki. Es tolaik ģērbos kā Laura mani salika. Un tad brauc garām Gunta, uzsignalizē savā auto. Mēs ar Lauru paskatījāmies. Tik easy, mēs esam totāli frīki. Pamājām atpakaļ ar dziļu cieņu, un turpinājām iet.

Gunta bija tuvu lekt ārā no mašīnas, bet 3 joslas, pie stockman. Nesanāktu nu nekā

Kad mēs satiksimies? Kad Laura būs sapratusi. Viņu mīl visi. Mana mamma viņu dievināja, pat reiz Laurai skrienot pie manas mammas istabā "kā jums nav kauna, dročit dēlu, ja viņš paģirās nespēj reaģēt uz sitienu, tikko jums vajag? viņš ir cilvēks"
Mēs satiksimies meibi manos 70. Kad Laura jau būs kundze, un nekādi slovāki vairs neskatīsies uz viņu. Slovāks ir reāli atpišams. Viņu interesē Lauras peža un viņas grūti nopelnītā nauda.

Nav jāatkārto – Jāzeps gribēja Lauru, viņa bioloģiskās mammas vietā. Tiešā tekstā pateica. Gunta pieklusa – redzēja ka esam ar Lauru salīmēti. Pilns respect no Guntas. Es saku, visi dievina Lauru

Kā Laura mani bildināja.

Pamodāmies rītā, kad viņai jābrauc uz NL.
Es sadrupināju Wellbutrin, paņēmu pa nāsīm. Dzēru kaut kādu vodku. Un autobusā uz Rīgu atvēru balderiāņa tinktūru, izmaucu 2 pudelītes uzreiz. Es varu iedomāties kā tas autobuss smirdēja. Tinktūras ož pa kilometriem. Es biju tik ļoti apsities, ka runāju nenormāli skaļi autobusā. Nabaga pasažieri.

Un 10 minūtes, pirms kāpt ārā, Laura jautāja "tu precēsi mani? es tev apsolu, pēc gada mēs precēsimies"

Solījumi nav nekā vērti. Ir 2026, un mēs joprojām neesam laulāti. Tieši tāpēc es nekad neko nesolu. Ever, nekad. Esmu redzējis tik daudz lauztus solījumus, ne savā dzīvē. Solījumi ir ceļš uz elli

Es [ne]dibinu plānus. Gribētu pamēģināt, kas ir Goldie. Es domāju, tur ir ļoti plašs space. Bet mēs līdz tam nenonāksim.
Nu, reāli, kā tas izskatās. Steberējošs ar spieķi, pimpi pat nepieminam, bez zobiem, bez normāliem ienākumiem.
Laura jau to visu ir apēdusi. Viņas laikā man bija pietiekami ienākumi. Bet pat tad viņa negribēja skūpstīties, jo man mutē ir izgāztuve – daži nopuvuši zobi.
Es joprojām turu viņu fokusā. Jo, kuce, bildināja mani kādā 2020. Man visa pasaule sagriezās šķērsām – princese pati tevi bildina.
Nu, un roku dzelži uz visu dzīvi – tu esi Siguldas princeses bildināts. Cita ceļa vairs nav.

Lauras skaistums ir neaprakstāms. Dievība

M man parādīja savu filmu. tā ir filma par ballītēm, un man ļoti nepatika tajā sevi redzēt. es arī sevi tā ikdienā neredzu. vai tiešām es vienmēr smaidu ar kaktiņiem uz leju? esmu daudz par šo smaidu domājis – man šķiet, ka tas ir tāds safe smaids, kas var būt piekritējs visām situācijas interpretācijām, tas vienlaikus smejas un raud un neko nesaprot. es esmu smaidījis arī ar kaktiņiem uz augšu, bet tas ir bijis ļoti lielos laimes brīžos un tikai ļoti tuvu draugu starpā.

jūs kāds bijāt uz RCHV salidojumu?

sapnī biju piknikā mežā pie melnezera. sēdēju pie saulē balināta pelēka koka galda. manā priekšā auga koks, kas starp visu zaļo lapotni un skujotni vienīgais bija sārtām skujām un baltu mizu. tas bija apvīts ar tādu kā efeju, kas izskatījās pēc lielas un sārtas čūskas – tās lapiņas apliecās ap savu stumbriņu it kā tās apņemtu cilinindru, un lapiņas saulē mirdzēja kā zvīņas, bet zem tām tikai zariņi un tukšums, tāda doba rozā čūska. kokā bija arī dobums, kurā pēkšņi saskrēja īkšķa lieluma melnās skudras, un tad visa čūsku efeja sevi atdarīja, ataudzēja no koka, atkāpjoties no augšas uz leju, atstājot un atklājot stumbru baltu. tas bija tik skaisti un tik detalizēti!

tad manā klēpī ielēkušas ūdeles rīklē nomirt ielīda cirslītis.

pēc tam es biju skolā, darbā, un ieklīdis kādā dīvainā vannasistabā gleznotavu stāvā, kura gaitenī bija divguļamā gulta ar M. vannasistaba bija bez gaismas un ar krītainām sienām, kas sasmērēja manu ādu un vienīgo apģērbu (melnas apakšbikses) baltu, un es nevarēju saprast, no kurienes šajā tumšajā telpā nāk skaņa, kas līdzīga seklai elpošanai vai arī elpināšanai. es piegāju pie ventilācijas atveres, caur kuru redzēju citu tukšu telpu, un skaņa nāca no tās.

kāds manuāli ar savu elpu ventilēja telpu.

Jāsazvana Lauras tētis. Viņam būs informācija, vai Laura jau ir ceļā uz LV.
Es vnk gulēju: alko, kaņepe un xanax. Tik labi izgulējos, gandrīz ecstasy. Man beidzot bija miers.
Pamodos 19:30, lēnām aizšļūcu pēc alko.

Un, protams, es negribu kauties ar Adriānu, jo galvenā cietēja būtu Laura. Bet būs jādara, ja tas murgs būs LV.
Esmu mierīgs kaķis, bet reāls kaķis

Nocietini savu sirdi. Uzbūvē tai apkārt augstu žogu ar durkļiem, kas pavērsti pret debesīm un zemi.

the fear, the wasting away, the tortured extinction, the obstinate means of resistance, the naive beIief, the famines that go unmentioned, the trepidation, the stubborn determination to learn, the imprisonments, the hopeless struggles, the withdrawal and isolation, the arrogant powers, the blind wealth, the maintenance of the status quo, the numbness, the hidden ideologies, the flaunted ideologies, the crime, the whole mess, the ways of being racist, the sIums, the sophisticated techniques, the sirnpIe games, the subtle games, the desertions and betrayals, the unshrinking lives, the schools that work, the schools in ruin, the power plots, the prizes for excellence, the children they shoot, the computers, the classroorns with neither paper nor pencils, the exacerbated starvation, the tracking of quarry, the strokes of Iuck, the ghettos, the assimilations, the immigrations, the Earth's illnesses, the religions, the mind's illnesses, the musics of passion, the rages of what we so simply call Iibido, the pleasures of our urges and athletic pleasures, and so many other infinite variations of life and death. That these commonplaces, whose quantities are both countless and precise, in fact produced this Roar, in which we could still hear intoned every language in the world.

E. Glissant, "Poetics of Relation"

Ar sazvērestības teoriju sociālajiem iemesliem viss it kā būtu skaidrs.
(https://www.youtube.com/watch?v=R_8a3pMog8g)

Bet man liekas interesanti tas, cik ļoti mēs varam uzticēties paši savai realitātes sajūtai. Viens ir kaut kāda demence, kad ķermenis, ieskaitot smadzenes, ir jau sabrūkošā stāvoklī, kā tas attēlots The Father ar Hopkinsu. Bet pilnīgi vesels organisms kainda arī nav pasargāts no tā. Parasti uz cilvēkiem, kas aizraujas ar sazvērestību teorijām, skatās kā uz defektīviem, bet visa cilvēka prāta konstuētā realitāte ir abstrakcija uz abstrakcijas vairākos slāņos. Un ja mēs ticam zinātnei, politiķiem, ziņām un tā tālāk, tas nav galīgi absurdi, ka cilvēks var ticēt tam, ka kaimiņš ir citplanētietis tik pat lielā mērā, kā faktam, ka ASV ir uzbrukusi Irānai. Drošvien kaut kā sarežģīti var izskaidrot, kāpēc pēdējais kļūst par objektīvu faktu, bet pirmais ir tikai fantasms, es tikai saku, ka individuālas apziņas līmenī abas šīs īstenības var šķist vienlīdz patiesas, jo balstās tajos pašos bioloģiskajos mehānismos.

kas ir tā lieta, ko tu nezināji kamēr nepiedzīvoji? nu, kaut kādas stulbas situācijas, ko būtu gribējis uzzināt ne skarbā veidā?

es, piemēram, tikko no CityParks dabūju 35€ sodu. no rīta pēc benzīna ieliešanas aizbraucu uz Kuršiem pēc zemes un viena šausmīgi svarīga štruntiņa mašīnai lai var atļauju pielikt pie vējstikla tur, kur netraucē. mājās paēdu pusdienas, saganīju pundurus (paldies Dievam šoreiz ne niknus), aizvedu vecāko uz pulciņu un braucām vēlreiz uz Kuršiem pēc sēklām, jo aprīļa sākumā jāiesniedz dabaszinību mājasdarbs, kur kaut ko iesēj podiņā un tad mēra kā aug. perkošanās automāts neļāva iereģistrēt mašīnu (mēgināju vismaz divreiz) un es neiedomājos, ka vajag aizvest kaut kur citur pārparkot, iznācām no veikala un jau bija mīlestības vēstule uz vējstikla

skola maksā naudu, bet nu stulbi

problēma ar pirmo cigareti ir tāda, ka ar to nekas nebeidzas, ieiet ritmā un atkal pīpē visu dienu, bet jācīnās par katru atlikšanu, tas pat ir interesanti, atlikt.

rabindranors tagore ar ezīša cepurīti brauc ar traktorīti strādāt, cītīgi strādāt. strītfaiteru gaismas gar malām ātri velk krāsainas un spilgtas līnijas, spuņģa ciemā arī kaut kādas krāsas ir ieviesušās uz veikala apmales piemēram vai arī kāda modernāka sērkociņu kastītes emblēma, bet tā viss pa vecam, malka kā plīsa, kad to šķēla, tā arī plīst, muskuļi kā auga, kad tos trennē un baro, tā auga un tā tālāk pavasarī vecā zāle bija sausa un dzeltena, bet ziemāji bija zaļi un sildīja zemi viss pa vecam kā emblemātiski teica diktofons un viņa lielais diplomātiskais palīgs bez neviena muskata, kurš bija noguris, ka viņa sliedes paliek abstraktas un nekādas piesaistes pie zemes tām nebija tāpēc viņi noorganizēja kooperatīvu, kura mērķis bija nepīpēt no rīta cik vien ilgi iespējams, aizstāt to ar dažādām nodarbēm kā pastaigu, trauku mazgāšanu, ūdens izlaišanu no boilera, lai var atkaļķot sildelementu un tā, pašsajūta bija lieliska, bet tajā pašā laikā nē viss bija pareizi, pašsajūta bija lieliska un kuram gan interesē teksta intensitāte, ja tikai var labi pasajusties.

To, ka es nositīšu Adriānu, un sēdēšu cietumā par slepkavību, ir pilnīgi skaidrs.
Es uzrakstīju Laurai:

Paaicini Adrian uz Latviju.
Tas būs viens sets. Jums "laimīgas" dzīves nebūs. Viņš tiks izsmērēts gar sienām. Bēgs ar angleni, "in what shit I have entered".
Es apsolu, viņš negribēs vairs dzīvot. Man ir spēcīga struktūra. Es pats sevi nevaru ciest, un tad pastāstīt vienam slovākam tā, dzīvot vairs negrib.
Nevelc slovāku uz savu māju, ir padoms.
Es godavārds atbraukšu, un izdarīšu visu

Par to, kā man naudas.

Laura lūdza palīdzību. Naudu. Ļoti extreme, nu nenormāli vajag naudu.
Es salasīju, un aizņemoties, 500 eiro. Jo vajag Laurai. Pat priekš sevis es neaizņemtos.

Un tas small taste puisis tikai sūc naudu no Lauras.

Es godavārds pisīšu viņam purnā, tikko redzēšu. Uz ielas, dzīvoklī, jebkur

Laurai ir džeks. Jau sen zināms slovāks. Es nespēju viņu izturēt. Ja būtu "the puisis", man nav robežu, lai ir, Laurai tā vajag.

Bet džeks uzrodas, kad viņam ir sūdīgi, nav naudas.
Es pilnīgi esmu hardcore. Man ir plāni, kā es izrubīšu viņu, invalīds, tikai ja viņš ieradīsies Siguldā, jāt manu beibi, jo pats ir strūdele.
Es gara acīm redzu, kāds būs pārspīlējums – es ieradīšos dzēris, strauji ieradies, sitīšu to slovāku gar dzīvokļa stūriem

Ja kādi runā par žīdiem, es runāju par sievietēm. Es tā dievinu, ka tuvu sektai.
Oh, tā ir ideja. Dibināt sektu, kas pielūdz sievietes.

/Cirrus - Boomerang/

Tā bija dziesma, ko delīrijā dzirdēju detaļās, 2011, kad bija full halucinācijas ejot non-alko tripā pēc 10 dienu hardcore dzeršanas.

Biju domājis ka pēc 53 dienām skaidrā pudele burbuļu ieštirīs skarbāk.
Nope, toties buķeti gan izjutu daudz spēcīgāk.
Labs bezalkoholiskiais vīns tā arī netika atrasts.
Izmēģināju daudzus, visi garšo pēc saldas sulas.

Mājās ir kaut kāds samērā vecs pensionārs, kas lāgā nesūc, nevar saprast, kāpēc, bet vispār strādājot ar to var izbesīties. Viņi noveco un izbeidzas? Vai arī ir remontējami? Man ir Philips.
Skatos rd electronics un nevaru saprast, kas mūsdienās ir labs, strādīgs putekļsūcējs par draudzīgu cenu. Problēma ir paklāji un mīkstais grīdas segums (koka grīdas jau mierīgi var izmazgāt arī ar mitru lupatu).
Ir ieteikumi? Akumulatorīgie vai ar vadu, rokā turamie vai uz grīdas liekamie, ar maisiņiem vai ar konteineriem?
Man joprojām tā rd dāvankarte neizlietota (būtu jel kāds palīdzējis un samainījis pret naudu).
Ak jā, un kā uzvedas roboti telpās ar paklāju, dēļu grīdu, galdu, krēsliem?