sirdnA

Man nav tik sūdīgi, ka vajadzīga vienalga kāda vagīna. PND. Bet mirstu nost bez beibes. Pat nevajag pisties. Jau n gadus

Novilku austiņas. Tom Waits tā sasāpināja

I drink your blood like wine

Tas bija jau esot ar Guntu. Teica Guntai, es tevi viņu atņemšu. Nekad nekad neatdošu
Kad aizlaidos no Guntas 2. reizi, momentā bija klāt. Apķēros piedzēries
Neskūpstījāmies.

Ak Dievs, no tevis sagaidīt pieskārienu?

Kā tas toreiz notika ar Juliānu. Skatījās ar lielām acīm I need a Fire. Now. Es vnk sāku spēlēties ar viņas pusbrāļa mantiņām, braukāt ar mašīnītēm pa grīdu.

Teica angliski, ka vajag,tūlīt
Viņa ir nereāli auglīga. Tikai pieskāries, un būs jau stāvoklī. Nu paldies.
Es zinu to, jo viņai ir bērni no katra single kniebiena

Es esmu bruņinieks. Juliāna pateica, jau ļoti sen
Daru tikai meitenēm, sev neņemu neko.
Esmu mīzējs, bet Guntu atrāvu no džeka, kurš mēģināja viņu noskūstīt.
Reāli novērtēja, jo džeks bija stiprāks, un bija gatavs man iedot pa purnu.

Esmu pateicīgs, ka dod man

Juliānu sabaroju ar koku. Tā gribēja pisties, bet es neko.

Braucu mājās, vienīgo reizi bēgot no police, uz 140 pa valdženi


Noķēra, un neticēja, kā pēc tādas pakaļdzīšsmās, džekam ir pofig. Nekāda ātruma nav bijis. Tas ir jūsu izdomājums
Koks kabatā, un sapratu, kā labāk nedirsties

AjSavācu dakšiņu uz istabu. man vajag spēku, ēst. Vakar ēdu mīdijas. Šodien šķovētus kāpostus. Beibe, man vajag, lai Tu mani baro, ne jau ar karoti.
Skaidrā atdošu,ka maz neliksies

Februārī gaišreģe pateica, ka es pārāk daudz dodu un dāvinu, pārāk maz rūpējos par savu labizjūtu.

Jūnijā man pateica, ka dāvināt un dot ir labi, taču man jāatceras, kādā pasaulē es pagaidām dzīvoju.

Visu laiku tas pats jautājums - ko es gribu? Kādreiz gribēju dziedāt duetā. Laikam pārāk bieži klausījos

Menueta "Viņi dejoja vienu vasaru". Mana mamma dziedāja Latvijas labākajā sieviešu korī 70-tajos gados.

Kamēr es Rīgas Doma kora skolas vietā gāju šaha skolā. Un tāpēc zēnu koris man gāja secen, toties es biju
viens no labākajiem jaunajiem šahistiem 90-tajos gados.

Cilvēki ir slavējuši gan manu balsi, gan šautriņu spēli, gan koris, gan sacensības pagaidām iekrīt vienā laikā otrdienā 18.30. Rudenī gan būs jauna sezona, jaunas telpas, viss var mainīties.

Bet ko es gribu? Atceros to teicienu - "gribi, gribi, tik daudzus gadus gribi, kad dabū, esi jau aizmirsis, kāpēc gribēji..."

Man dejošana un zīmēšana, un dziedāšana ir iespēja priecāties par otra prieku. Ka otram sanāk. Atkal - bet kur es palieku? Kāpēc man nav prieka par sevi? Perfekcionisms jau atkal?

Tas koris, kur eju, nepretendē uz Dziesmu svētkiem, bet
dievišķu, sakrālu skaņu. Kvalitāte, ne kvantitāte.

No otras puses - mums ir diriģente beigusi JVLMA, pianists arī, turklāt ar Phd mūzikas pedagoģijā. Ir jaunieši ar pabeigtām mūzikas skolām. Ir jaunieši, kas pie mums atnākuši no
relatīvi nopietnajiem koriem kā koris "Maska".

Taču tieši tāpēc, ka garīgā attīstība ir mūžīga, un vienmēr var dabūt vēl tīrāku skaņu, vēl sakrālāku tautasdziesmu dziedājumu, mums ir maz koristu. Cilvēkiem patīk mērķi. Mums mērķis ir katru gadu dziedāt augstākā kvalitātē kā pirms tam. Ieraksti mums notiek pie profesionālas aparatūras, var salīdzināt.

Es domāju, ka mana publikācija Domuzīmē kaut ko parādīs. Tik liels kritiķis sev esmu. Es rakstu 15+ gadus, dziedu savam priekam reti.

Man patīk, kā dzejnieks Uldis Bērziņš ir pateicis, pārfrāzēju: "Es rakstu, jo es esmu kaut ko sapratis un dodu to tautās. Pat ja tas nav pareizi, tad cilvēki par to diskutējot bagātinās, un aug visa kultūra līdz ar to".

Es rakstu prozu gandrīz tā paša iemesla dēļ. Es mīlu domāt. Ja mani teksti izprovocē citus domāt, tas ir liels sasniegums.

Man apkārt ir mākslinieki, kuri sasnieguši tādu meistarību, ka par viņu darbiem saka "absolūts skaistums". Tas arī droši vien ir jauki.

Pa dienu nācu pie mammas, viņa lūdza. Lūdzu, aizver acis, man ir pliks pimpis.
Vārtījos, nespējot ne uzvilkt, ne novilkt bikses, iesprūdušas uz kedām. Savācos novilkt un uzvilkt tikai ejot ārā

Kad miers atnāk. Pēc ķīmiskām un morālām mokām, kad sanāk. Un vārdos nepateiktais tuvāk panāk. Tik tuvu ka gandrīz jau gatavs dzist. Bet kaut kur dziļi gruzd ogles zem pelniem. Saviem, pazīstamiem, melniem. Un neļauj aiziet pie visiem velniem. Kaut gan tu jau tur biji. Nepieņēma, teica ka nobaidīji. Kad mierīgās lāsēs pāri liji.

Labi, ka ir gigabatiem mūzikas diskā.

Sad story. Zvanīja bērns. Kā sauc manu austiņu modeli?
Es gribu viņam nopirkt cushions, bet kā vēl ir ko par tel samaksāt
Viņš nopirkšot pats. Pazemojums, kas es esmu.

Mammuks teica, tu atkal brēksi, es nevarēju. Nē jau no rokām, man tiešām nesāp. No domām es vnk gaudoju mainīgos toņos. Tā kā nevaru apklust

Šodien tikai telefons. Tas nav cool
Jāattiet 2 dienās. Mammai būs 80. Dvīnis, kā Jāzeps.
Taksists teica, kad skrūvēju vaļā sakot #jāuzlāpās ir tagad# Viss normāli. Kuram tagad viegli.

Izskatījos, kā meitenes nāktu klāt. Neticami sūdīgi

rīt jāiet ielīgot Labietī

Mamma nelaīmīga. Raud. Kedas jau kājās

Athods tikai sākas. Nekur nevaru nokļūt. Rokas trīc
Dzeru ūdeni litriem.
Kāda jēga braukt? Internets norubīts. Nebūs ko darīt.

Fak, braukšu varbūt. Dzert minimāli.
Riebjas rakstīt no telefona.

Un mati asinīs. Izskatos drūmi

Atslēgts web kompī.
Asinis izrādījās tik ka salipuši mati. Uz segas peļķe. Viss būs jāmazgā. Nav tīru vietu mājā. Kā? Es vnk nedaudz vakar pagriezos

Gāju klausīties Fontaines jauno albumu... a nav jau nekāda jaunā albuma. Ir tikai viens jauns singls.

Porziņģa trauma svētdienas spēlē mani ir aizvedusi interesantās vietās.

Pirmkārt - profesionālais sports. Nav nekāds noslēpums, ka profesionālais sports nav pārāk veselīga nodarbe. Porziņģis intervijā solījās kaut vai nomirt laukumā, ja būs tāda nepieciešamība, bet viņa iespējamā trauma ir tika specifiska, ka es nez - man laikam būtu bail riskēt ar savu veselību tik ļoti. Te, protams, ir virkne interesantu hipotētisku dilemmu. Piemēram, iegūt čempiona titulu, bet beigt savu karjeru. Vai arī uztaisīt uzreiz operāciju, un turpinātu veiksmīgu karjeru, bet vairs neiegūt iespēju spēlēt finālā. Visbeidzot, protams, pieņemt, ka tu esi izdarījis pietiekami komandas labā visas sezonas laikā tai skaitā pirmajā fināla spēlē, kādēļ komanda sērijā ir vadībā, un tu jau esi nopelnījis titulu, ko komanda iespējams iegūs arī bez Porziņģa palīdzības. Viņš ir svarīgs spēlētājs, bet ne izšķirošs, īpaši jau gadījumā, kad viņš nav savā labākajā fiziskajā formā. Lukas situācija ir daudz interesantāka, jo ir versija, ka viņš dzīvojot uz peinkilleriem, un lai arī cik niecīga ir varbūtība, viņam uz svara kausiem stāv nāve no plaušu traumas bez jebkādām metaforām. Luka, protams, ir Dallasai kā Džordans. Tas es tā spriežu pēc divām spēlēm, lol.

Otrkārt, es Jūtjūbē atradu Brian Sutterer MD, un, džīzas, cik aizraujošs saturs tas ir. Potītes vien ir neizsmeļams aizraujošas jaunas informācijas avots. Bez pieejas ārkārtīgi dārgiem izmeklējumiem, mēs ar saviem fizioterapeitiem varam mēģināt uzminēt sāpju un traumu cēloņus velkot kārtis. "Metot kauliņus" būtu too much of a pun. Un es labprāt gribētu zināt, ko es vakar treniņā tādu traumēju, kas man ikrā rada sāpes, bet netraucē kāpt pa trepēm. Vai kāpēc pēc ieskriešanas sienā futbolā, man joprojām nelokās viens pirksts, ja reiz rentgens neuzrādīja lūzumus.

Fun, fun, fun. Es ceru, ka Apple Watch kādreiz būs iestrādāta pilnā magnētiskā rezonanse.

Putns uzkakāja.
Sapratu tikai mājās, ģērbjoties nost.
Lūk, kādēļ cilvēki uz mani TĀ skatījās.