oo, jā, veltu puriņu es arī atceros! viņa vēl teica, ka ies tagad piebiedroties kolēģiem gulties gar zemi, vai kaut ko tādu, tas bija reāli skērīgi.
un vēl augusta puču ar to, kā mēs aizbraucām uz nedēļu atpūsties, braucām mājās -- a pēkšņi priekšā mums tanki/bruņmašīnas. lieki piebilst, ka mēs tur pie ezera nebijām klausījušies ne radio, neko, ne par kādu puču nezinājām.
tad nu bija tāds šoka brīdis galējs un absolūts.