sirdnA

Naktī sēdēju Rīgas Pils tornī, es toreiz Valsts Vēstures Muzejā strādāju.
Un mums bija tāds postenītis ar telefonu un pat Kalašnikovu seifā - jo muzejā glabājās diezgan daudz vērtslietu. Vērojām Vanšu tiltu - vai tur nebrauc kādi nevajadzīgi transporti vai tanki.
Kad nakts vidū piezvanīja kāds vīrs, kurš lauzītā latviešu valodā sāka vēstīt, ka jāpadodas, bija diezgan šķērmi. Par laimi, tas izrādījās kolēģis ar savdabīgu humora izjūtu.