Šobrīd laimei nevajag daudz. Lielu krūzi brīnumgardas zaļas tējas, kūpošu vīraku, dūcošu maizes krāsni. Liela laimes sajūta. Jo.. visi nedēļas ārprāti beigušies (līdz nākamajai nedēļai), var necepties ne par ko, nekur nav jāsteidzas un nav jāsēž sastrēgumos. Mājās miers, klusums.. apziņa, ka vakariņas nav jāgatavo, šodien ārkārtīgi priecē.
Mirklis, kas pieder tikai man...
Miers..un harmonija.. un laimes sajūta.
P.S. Leo, vēlreiz paldies par to, ka man šis mirklis ir! :)
Jā, galvā ir funktieris par to, ko garajā nedēļas nogalē gribas un vajag izdarīt, bet.. bet tas viss ir tik tālu šobrīd un nešķiet nemaz tik svarīgi. Jā, agriežos ik pa brīdim pie šīs nedēļas notikumiem darbā. Jancīgi gan, ka vienīgais, ko par to visu gribas teikt: "Nu, riktīgs žuks!" Turklāt smieklīgi nedaudz šķiet tas, ka cilvēki ar tik vienkāršām metodēm cenšas tevi aptīt ap pirkstu. :> Bet nu.. laiks visu saliks pa savām vietām un viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek. Turklāt vienkārši ir jārīkojas nedaudz gudrāk, lai nenonāktu līdz nažiem tas viss.
Un vēl.. vēl otrdien rakstīšu iesniegumu par atvaļinājumu. Atkal došos atpūtā. Tiesa, plānoju gan doties citos darbos - dārzu darbos šajā laikā. Parēķināju, ka nekas jau vairs daudz nav atlicis - viena īsā nedēļa, otrā īsā nedēļa, parastā nedēļa..un..atvaļinājums! :D Tiesa, tās nedēļas arī tādas saraustītas sanāks, jo ir gan divu dienu mācības, gan otrdien (pēc Lieldienām) atkal sākas angļu valoda. Pēdējais posms visdrīzāk tas būs. Tālāk jau nebūs ne laiks, ne visdrīzāk arī nauda tam pasākumam atvēlēta. Bet nu labi, ka vismaz tik daudz tās mācības bija. :)
Un vēl viens šīs dienas prieciņš - Salas pasha. No rīta paslīdēja roka un nopirku to visiem mums. Kolektīvi pasēdējām, iedzērām tējas/kafijas un apēdām pa gabalam. :D Vairāk jau apēst nevarēja - dikti sātīga un..salda! :) Un garda! :) Ēdot, atcerējos, ka mēs ar mammu reiz taisījām pashu mājās. Bet toreiz kaut kā likās ne pārāk garšīga, jo sanāca nedaudz par sausu - līdz ar to tāds biezpiens ar augļiem un riekstiem vien bija. :)
Bet vispār.. vispār ir laimes sajūta. Ir ļoti, ļoti, ļoti labi. Jo nekas šobrīd nesatrauc.

Galvā sviests. Pildu testus un izskatās, ka esmu ģēnijs. Bet.. pēc otrdienas priekštesta man pašai sajūta, ka esmu idiote.
Galvenais dabūt tos 70%, lai tiktu nākamajā līmenī.

Le panique.

Neskatoties uz temperatūru un pašsajūtu, vakariņas sagatavotas, angļu valodas iekavētie mājas darbi izpildīti. Vēl varētu pieķerties gludināšanai, bet laikam jau nav prātīgi tik vēlu šādam darbiņam ķerties klāt. :))
Tiešām ir sajūta, ka tāds labs, darbīgs vakars sanāca.
Nu, ko..vēl uz nakti jāiekožas ķiplokdzērveņmedū un jātin gulēt. Rīt pirmā sanāksme jau 8:30..tad nākamā 10:00..un 15:00 jau jādodas angļu valodas virzienā. Trīs nodarbības jau nokavēju, šonedēļ sanāks tikai uz vienu aiziet, jo ceturtdien un piektdien atkal lielās mācības. Jāatzīst vien, ka šogad ritms ir tāds krietni ātrāks. Turklāt ar bažām sāku domāt, ka man tie teju trīs mēneši atvaļinājuma ir kaut kā jāmēģina vismaz daļēji izmantot līdz septembrim. Jāpiesēž un jāizdomā, kad gribu/varu to darīt.
Un vēl, neskatoties uz to, ka puņķis, temperatūra, šausmīgi gribas uz pirti...Bet, nu nav tā prātīga doma. Tikšu uz pekām, pierunāšu atkal uz kādu agro rīta braucienu līdz Jūrmalai. ;)))

Garastāvoklis mijas no "viss-ir-slikti" līdz "kaut-kā-tikšu-galā". Atkrīt vesela virkne ikvakara nodarbju, tāpēc sāku nodarboties ar krāmēšanos pa mājām. Egli tomēr šodien "iznīcināju". Žēl bija, bet, nu jau gana! Mazgāju, beržu, šķiroju visādas mantas. Cenšos sevi nodarbināt, lai nedomātu... Angļu valodas mājasdarbam nespēju pieķerties. Galva vēl tāda slinka pēc vakardienas garās dienas. Darbā gan steidzamās lietas spēju ātri izdarīt, bet lielākiem darbiem nebija spēks.
Bet vispār, no otras puses, vēl tikai rītdienas vakars kaut kā jāpārdzīvo un jau būs piektdiena! Piektdiena būs laimīgā diena, kad gribēsies ātrāk iet mājās, kad nesēdēšu darbā ilgāk.
Vispār jau, kad tas otrs ir blakus, tad ne vienmēr novērtē, to, kas ir. Kad nav, tad saproti, kas ir tas, kas visvairāk pietrūkst, kas patīk utt.
Un vēl tikko atcerējos epizodi iz BRU, kas ļoti platā smaidā lika atplaukt. Braucu ar busu uz pilsētu. Buss nepalaida velobraucēju pāri ielai pārbraukt. Meituks nesamulsa - parādīja dusmīgi autobusa vadītājam mēli, kad tas brauca garām. ;) Gan jau kaut ko sliktu arī padomāja, nevar būt savādāk. :) Tāda jauka dusmu izrādīšanas forma. :)

Dienas lielākā daļa pa sanāksmēm. Pēc tam - angļu valoda.
Un visu dienu šausmīgi gribējās kafiju un šokolādi.
Beidzot var īstenot! :)
( bilde )