Ja gribi doties rogainingā, tad šī pote ir obligāta, manuprāt. Protams, var cerēt un paļauties, kas nekas nenotiks, bet tas ir muļķīgi. Jā, līdz šim rogainingā man neviena ērce nav pieķērusies (tfu,tfu,tfu), tomēr, zinot to, pa kādiem brikšņiem reizēm ložņājam, garās zāle nesakoptāsa pļavās...ai, aic, daudz riska momentu.
Savas dzīves laikā divreiz noķēru ērces. Pirmā reize - Saulkrastos. Atbraucām uz Undu Saulkrastu Jazz vakara koncertu klausīties. Man izkāpšana bija krūmu virzienā. Nepievērsu tam visam uzmanību. No rīta, dušā pamanīju labi piesūkušos ērci. Aizbraucu uz LIC, izvilka, pārbaudīja.. Nomira vesela un es atviegloti uzelpoju.
Pēc dažiem gadiem mazmazītiņu ērci noķēru Rīgā, staigājot pa centrālajām ielām. Tajā dienā pūta stiprs vējš, tādēļ pieņemu, ka ērci man vienkārši uzpūta virsū. Labi, ka ērce nomira vesela. Tomēr tas gadījums man atkal nekalpoja par pietiekami labu motivātoru.
Pēc dažiem gadiem nokļuvu LIC. Manā palātā gulēja kundze ar ērču encefalītu. Mēnesis gultā. Horizontālā stāvoklī. Pat uz tualeti nedrīkst aiziet. Tas man šķita šausmīgi. Motivācija sāka rasties, bet ne pietiekami.
Rogainings bija tas, kas piespieda kustēties. :) Lai nebūtu tā, kā bija tai kundze LIC, drošāk ir vakcinēties. Manuprāt.
Bet diena beigās sanāca draņķīga. Komisijas sēdē šodien mūs piesmēja nedaudz. Par termiņiem, par invalīdiem. Un ir skaidrs tas, ka vari teikt, ko vien tu gribi, vienalga būsu vainīgs, pat, ja esi darījis visu pareizi. Lielais boss arī nedaudz iepīka par termiņiem, bet nu.. Kā būs, tā būs. Protams, varbūt vajadzēja mums biežāk bistīt tos, kuru jautājumus šoreiz centāmies paņemt uz borta. Bet tagad jau vairs neko nevar mainīt. Jātur īkšķi, lai tomēr līdz tam 30.07. mēs tiktu līdz finišam.
Garastāvoklis draņķīgs. Nogurums liels. Neko negribas.
Ar tiem pleķiem ir tā, ka to ar lasīju, ka 40% gadījumu varot pat nebūt pleķis nekāds. A nespecifiskie simptomi tādi, ka ej sazini.. tur viss zem tiem var būt apakšā, tai skaitā mēness fāžu maiņas un parasta neizgulēšanās..
Kad bērnam bija pieķērušās 2x mazās ērcītes (tās pat vispār bija nimfiņas), toreiz visu iespējamo par šito izlasīju, jo viena bija paguvusi arī pamatīgi piesūkties - tāda maza sarkana "krevelīte" ar kājiņām nokrita nost, kad ar pirkstu pabakstīju..
Arī ar antivielām bija tā, ka analīzes jau taisījām pietiekami vēlu, lai redzētu, ka toč ir/nav (šķiet 2mēn), jo nu gadu vecu bērnu bakstīt lieki ar negribējās.. Uzrādīja kaut kādus skaitļus (gadu vecam bērnam!!). Aktīvā slimošana tur laikam bija tuvu 0, bet tas pārslimošanas cipars bija zem tās normas, lai uzskatītu par pozitīvu, bet tomēr diezgan tuvu. Ap 0 tur toč nebija.. Vēl arī vēlreiz kkad BKUS taisīja tās analīzes (citu iemeslu dēļ nonāca, izsitās uz kājas kkādi sarkani pleķi, iekoda kakla'un galvā, ja kas), uztaisīja arī tās analīzes. Negatīvas.. Ar to Laima tur nekas nav vienkārši. atliek pārkrustīties un iet mežā vai sēdēt dzīvoklī.. :(