Atbraucām trijatā.


Bet par visu pēc kārtas.
Ja godīgi, šodien sapratu, cik tas ir lieliski strādāt tomēr vienu dienu no mājām. Jā, jau īsā piektdiena bija labi, bet vēl labāk ir pamosties desmit minūtes pirms darba dienas sākuma, pidžamā aizlīst pie datora un klusumā un mierā padarboties. Ir lieliska sajūta! Jo, pirmkārt, šajā dienā neviens nenovērš uzmanību. Jā, pāris pāradresētie zvani bija, bet visi bija ļoti sakarīgi (nekāda pilnmēness :D). Otrkārt, var ilgāk pagulēt. :D
No rīta ļoti daudz domāju par to, vai braukt pakaļ kaķim (kaķiem), vai tomēr kā zaķupastalai pateikt nē. Vakar vakarā bija iestājusies panika un milzīga skumja. Panika par to, kāds tas jaunais mājdzīvnieks būs, vai būs piemērots raksturs, vai varēsim sadzīvot utt. Vai ņemt vienu vai abus divus? Vai varēšu tikt galā ar diviem? Vārdu sakot, daudz jautājumu un bažu. Un pa vidu tam uznāca ārprātīga skumja par Duksi. Punķis un asara.
Ž.jau teica, varbūt tad nebraukt pakaļ.. Tomēr sapratu, ka, ja tagad neaizbraukšu pakaļ kaķim, kura bilde uzrunāja jau pagājušajā nedēļā, tad visu laiku mocīšos ar šīm domām, kas ir tagad - ka labāka par Duksi kaķa nekad nebūs, ka nevienu citu tik ļoti nevarēšu iemīlēt. Turklāt bija šis sapnis. Turklāt kaķis gaida...
Aizbraucu. Pa ceļam vēl ik pa brīdim domāju, ka varbūt tomēr jāgriež atpakaļ, kam man visu to vajag utt. Pēdējie 20 km bija vispār panikas pilni.
Pelēcīte apbūra. Trīskrāsu bija skaidrs, ka ņemsim. Panika viņām bija pamatīga, jo svešs cilvēks bāž kastē. Ķepas nosvīdušas!
Mājās braucām klusi un mierīgi. Ne vienu skaņu neizdvesa! Čucēja visu ceļu, tikai nezinu, vai visu ceļu acīm vaļā, vai tomēr bija iemigušas.
Mājās trīskrāsu kaķīte izmetās pirmā no kastes un paslēpās. Otro izdabūjām vēlāk ārā. Slapstījās, meklēja stūri, kur paslēpties. Kad nedaudz nomierinājās, tad aizgāja uz kasti. Paldies kaķu dievam, ka vismaz šī lieta pagaidām labi notiek! :) Vakarā nedaudz paēda un padzēra abas. Trīskrāsu, aktīvāka būdama, arī paspēlējās.
Viņas ir ļoti dažādas. Trīskrāsu ziņkārīga, aktīvaka, it kā bezbailīgāka, bet no glāstiem vairās. Pelēcīte - mierīgāka, nosvērtāka, bailīgāka, bet varam noglāstīt. :)
Man neparastais ir visas skaņas, ko izdod abi kaķi. Viņas daudz sarunājas savā starpā. Tad, kad atvem, katra izdod savu skaņu. Pirmajā reizē pat nobijos, kad pelēcīte atvēma spalvu kušķi - tādas žēlīgas skaņas nāca, ka sirds bez maz vai lūza. Vārdu sakot, mums tagad daudz jauna.
Rīt laidīsim guļamistabā. Pamazām pa vienai telpai vien liksim klāt, lai apmulsums nav tik liels.
Prieks ienāk mūsu mājās. Duksis paliks vienmēr viens un unikāls. Bet māsiņām mūsu sirdī arī atradīsies vieta. Redzu, ka arī Ž.sāk priecāties, spēlējas ar viņām, glauda. :)
Būs labi viss! Galvenais, lai ir veselība! Visiem.
Un vēl, patīkams pārsteigums bija Kabile. Kādreiz auto-foto-orientēšanās laikā atceros, ka redzēju šo muižu, tikai nevarēju atcerēties, kur tas bija, jo sacensību laikā vairāk pievērs uzmanību tam, kur tālāk jābrauc, nevis vietu nosaukumiem. Braucot šodien, nopriecājos, ka tagad bilde atmiņā salikās ar vietas nosaukumu. Sapratu, ka kādreiz vēl jāizbrauc kāds loks pa Kurzemi, apskatīt muižas un citas skaistas vietas. ;)
Un vēl pārsteigums bija par to, ka Kurzemes mežos tiešām vietām LMT nemaz neķēra zonu. :D Dziļie Kurzemes meži...

P.S. Bildes ir tās, kuras man atsūtīja pagājušajā sestdienā, lai iepazītos labāk. Šobrīd mums nav nevienas savas bildes, jo pārāk daudz slapstās vēl māsiņas. Kad pārstās slēpties, būs arī galerija.