Spēks ir citur. Šogad mēģināšu realizēt. Moš tiksimies.

Spēks ir sevī un tajā, ka saproti, ka vienīgais, kuram tu vari kaut ko pierādīt un parādīt, esi tu pats. :) Manuprāt.
Es izlemšu tad, kad noiešu garāku posmu pa smiltīm. Ja tā lieta aizies, tad iešu. ;)
Ja abi iesim, tad varbūt tiksimies. Lai gan.. ja jau tagad vairāk nekā 500 jau ir pieteikušies, var visādi gadīties. :)
Jācer, ka izdosies noiet. :)

Es ceru, ka Tu noklausījies tikai pirmos 2 runātājus, izslēdzi pārraidi, piereģistrējies un gāji pastaigā. Otrie 2 stāstītāji bija nožēlojami. Tā nebija sāpīgā realitāte pretstatā Mārtiņa "ir jāiet" un omes "var noiet". Viņi paši sev radīja sāpēs, darot muļķības.
Manā grāmatā pasākums ir grūts, bet izdarāms, ja nedara muļķības - ej pa dienu, guli pa nakti, neļauj veidoties tulznām un nenes liekas lietas un, ja esi sagatavojies.
Es biju sagatavojies noejot 10 gabalus 25-45km garus pārgājienus iepriekšējos 3 mēnešos (+ikdienā 10km dienā)

KD izmainīja manu dzīvi, iesaku, Ir jāiet!

Skatījos visus, bet visvairāk uzrunāja tieši Mārtiņa un omes teiktais. Tie pārējie man likās (maigi sakot) diezgan neapdomīgi un destruktīvi).

Par tulznām man ir iekšējais lēmums, ja nu iešu, tad tiklīdz sāk parādīties tulznas, kas sāk traucēt iet, tad jāmet miers. Man taču ar kājām vēl tālāk jādzīvo un neviens pārgājiens nav tā vērts, lai sabeigtu kājas. Attiecībā uz atpūtu un miegu, tiešām ļoti līdzīgi kā Tu domāju. Ja nāk miegs, tad jāguļ. Pārforsēt pirmajos kilometros nav jēga. Jālīdzsvaro iešanas un atpūtas laikaposmi. Pilsētā, protams, varu atļauties noiet 15-25 km un tad atvelties mājās un sasliet kājas un neko nedarīt. Ejot tik garu gabalu, jātaisa pauzes ik pa stundai, jāsaslien kājas gaisā, lai tām ir vieglāk.

Par gatavošanos. Reāli ikdienā kājām pārvietojos jau gadus 14-15. Tā riktīgi garākus gabalus sāku staigāt pēdējo divu gadu laikā. Katru dienu uz un no darba eju kājām (jebkuros laika apstākļos). Tie ir aptuveni 6-8 km kopumā atkarībā no izvēlētā maršruta. Ir dienas, kas izmetu garākus lokus, 15-25 km vienā piegājienā.
Un ar visu to es nejūtos pārliecināta par to, ka tiešām varu noiet nemokot sevi. :D
Nu, ko... šovakar padsmit km pa sniegu ieplānoti. Būs riktīga slodzīte kājām pa sniegu izbirsties. :)

Par tulznām runājot (tikko vienu pārdūru - sukulis bija uzmeties no 22km pastaigas pa sniegoto Rīgu ar goretex botām)
2 padomiņi:
a) Tu vari noiet bez tulznām. Es tā izdarīju. Man bija 3 pāri nike dri-fit zeķes + labi ventilētas skriešanas botas. Reizi dažās stundās vai pēc upes pārbrišanas nomainīju zeķes (atstājot pārējās somas aizmugurē žūt), bagātīgi pieberot tās ar kāju pūderi (specializēts kājām vai parasts bērnu, aptiekā vai vienkārši Drogās), pārdozēt nevar, jo vairāk jo labāk. Viss visu laiku sauss - 0 tulznu.
b) Tu to vari izdarīt. Es arī sev neticēju, ka varu to izdarīt. Izdarīju. Gada beigās neticēju, ka varu noiet 100km vienā dienā. Izdarīju.

Ir jāiet, būs tā vērts.

PS
Garas pastaigas pirms KD ļoti rekomendēju, jo vairāk Tev sāpēs tajās, jo mazāk KolkaDubultos.

O, paldies par ieteikumu par pūderi! To nebūtu iedomājusies pati. Par zeķēm man bija skaidrs, ka kājas ir ik pa brīdim jāieauj sausās zeķēs zeķēs, lai patīkamāka iešana. Bet pūderis man ir jaunums.

100 km vienā dienā izklausās... apbrīnojami! :)
Un jāatzīst, ka Tu mani iedvesmo noticēt tam, ka varu un liec mazāk šaubīties par savām spējām.
Nu, ko turpināšu savas pastaigas, lai kājas aizvien vairāk pierastu pie lielākas slodzes.

Paldies par ieteikumiem! :))