Skatījos visus, bet visvairāk uzrunāja tieši Mārtiņa un omes teiktais. Tie pārējie man likās (maigi sakot) diezgan neapdomīgi un destruktīvi).

Par tulznām man ir iekšējais lēmums, ja nu iešu, tad tiklīdz sāk parādīties tulznas, kas sāk traucēt iet, tad jāmet miers. Man taču ar kājām vēl tālāk jādzīvo un neviens pārgājiens nav tā vērts, lai sabeigtu kājas. Attiecībā uz atpūtu un miegu, tiešām ļoti līdzīgi kā Tu domāju. Ja nāk miegs, tad jāguļ. Pārforsēt pirmajos kilometros nav jēga. Jālīdzsvaro iešanas un atpūtas laikaposmi. Pilsētā, protams, varu atļauties noiet 15-25 km un tad atvelties mājās un sasliet kājas un neko nedarīt. Ejot tik garu gabalu, jātaisa pauzes ik pa stundai, jāsaslien kājas gaisā, lai tām ir vieglāk.

Par gatavošanos. Reāli ikdienā kājām pārvietojos jau gadus 14-15. Tā riktīgi garākus gabalus sāku staigāt pēdējo divu gadu laikā. Katru dienu uz un no darba eju kājām (jebkuros laika apstākļos). Tie ir aptuveni 6-8 km kopumā atkarībā no izvēlētā maršruta. Ir dienas, kas izmetu garākus lokus, 15-25 km vienā piegājienā.
Un ar visu to es nejūtos pārliecināta par to, ka tiešām varu noiet nemokot sevi. :D
Nu, ko... šovakar padsmit km pa sniegu ieplānoti. Būs riktīga slodzīte kājām pa sniegu izbirsties. :)