Mums laukos arī visas bites pagalam, tāpat manam krustēvam un kam tur vēl, šie sprieda, ka piebarošanas cukurs pie vainas.

Nu, šīs bites nav mūsējās. Tēva brāļa audžudēls atļāva biteniekam no kaimiņu novada savas bites atvest uz turieni, jo pļavu daudz ir apkārt, aktīvā lauksaimniecība apkārt ir tikai tik daudz, cik mēs un kaimiņi kaut ko vēl dara, bet visumā - ekoloģiski-bioloģiski tīra vieta.
Tiesa, šīs bites mums (vairāk man) radīja neērtības, jo.. uzruka man. Vienu reizi uzbruka mums ar tēti, jo bitenieks bija atbraucis un patramdījis viņas. Šamās metās viņam pakaļ, bet viņš mašīnā iekšā un prom, bet pa ceļam bijām mēs ar savu dārzu. Niknās bites uzmetās mums. Tētim kādas piecas iekoda galvā dažādās vietās - viņam nekas. Man viena iekoda pierē un es uzblīdu līdz pat slimnīcai. Pēc divām nedēļām atbraucām ravēt dārzu. Un vispirms viena bite man iekoda deniņos, bet pēc tam otra - otrajos. Atkal uzblīdu. Pēc tam visu atlikušo vasaru un rudeni bez tīkla uz galvas nemaz nebraucu turp. Nezinu, kas tām bitēm ar mani ir, bet viņas kaut kā dikti ap mani visu laiku lidinājās. :>
Mums jau bija doma lūgt bitenieku aizvākt tālāk no pagalma tās bites, lai mums netraucē strādāt un dzīvot savā zemes daļā. Bet te... vecāmamma "nopirka" bites. :>