A man pat vairāk negribas sarkasmu. Varbūt vienkārši esmu pagurusi no sarkasma apkārt - visi tādi ciniķi ir kļuvuši... un es pati arī.

Kad jaunībā strādāju ātrajā palīdzība(par šoferi), redzēju, ka atnāk jaunie ārsti, vieni salūzt, citi kļūst par ciniķiem/speciālistiem... nū ne pa visam ciniķiem... taču sāk skatīties uz apkārtējo pasauli mazliet savādākām acīm. Tu nevari palīdzēt visiem, it sevišķi ja otrs cilvēks nevēlās ka tu viņam palīdzi. (Hotja, katrs pats savas laimes kalējs)
Sarkasms/cinisms ir tāds neliels žogs pret svešām problēmām.
Mums savējo problēmu pietiek. Un to cilvēku problēmas, kurus mēs esam ielaiduši savā žoga pusē.

Nu, man laikam šobrīd ir ne tikai žoga jautājums. Man gribas riktīgu māju apkārt uzcelt apkārt, ar jumtiņu, lai vispār viņus visus ne redzētu, ne dzirdētu kādu brīdi. :D
Laikam jāpaņem atvaļinājums un "jāatiet" no visa, kas šeit un vispār notiek pēdējā laikā. Tā teikt, saprast, ko es gribu un kā es gribu.

Pārāk daudz ļaužu esi ielaidusi žoga iekšpusē ;)

Tagad ir protesti, ka metu ārā.... :>

Jā! Pareizie vārdi! Pārfrāzējot Šleseru - miers, harmonija un līdzsvars nāk no iekšām!
P.S. tā ir zole vai kapa plāksne? :)))

nez. pat neatceros kur to atradu :)

A žēl! :D Tagad man redz miera nav un ziņķārīgais urdījiens ir.. :D