Diena šodien bija dikti gara. Vakar ilgi nespējām aizkasīties gulēt, laikam ap kādiem pusvieniem vien aizmigu. Gulēju tramīgi, kā jau parasti. Nedaudz pat skumji sametās, ka citās dienās otra cilvēka tuvums vienkārši ļauj saritināties kamoliņā blakus un nogulēt saldi visu nakti, bet pirms komandējumiem.. Ai, nekas nemainās! ;)
Pati cēlos ap četriem. Šī bija viena no retajām reizēm, kad sapratu, ja ļaušu pagulēt sev vēl piecas minūtītes, beigsies ar to, ka nespēšu nemaz piecelties. Piespiedu sevi un viss bija labi. Tiesa, vienu otru, kā jau parasti, bija ik pa brīdim jāpabiksta, lai tomēr pieceltos un mani aizvestu uz lidostu.
Tomēr galu galā viss bija labi. Laicīgi paguvām. Rezervīte bija pietiekama, lai izstāvētu rindu pie drop-off`a. Šorīt kaut kā neparasti daudz cilvēku pie Lufthansas „letēm”.
Par Lufthansu vispār šoreiz divi vērojumi. Rīgas agrajā reisā deva karstmaizi, kas jau bija kādu brīdi pastāvējusi, tāpēc.. tāpēc kondensāts tecēja ārā. Labi, ka bija salvetes, varēja tos plūdus novērst. Labi, ka drēbes bija tādas, uz kurām pleķus nevar redzēt un kas tiešām bija paredzētas tikai ceļam. Nākamreiz būs jābūt uzmanīgai. Otrs vērojums – ārkārtīgi patīkams. Reisā uz Atēnām siltas pusdienas piedāvāja. Agrāk, kad biju dikti kautrīga, tad iztiku ar vienu suliņu un viss. Tagad nekaunīgi prasu dzert, jo.. jo saklausījos kādā raidījumā, ka dzert, lidojot, vajag. Tā šodien ij apelsīnu sula, ij ūdens, ij kafija tika dzerta. ;) Agrākā komandējumu problēma – galva sāp, jo par maz dzer, jau kādu brīdi nemoka. Vienkārši metu kautrīgumu pie malas.
Vēl lidojums no FRA uz Atēnām bija patīkams tāpēc, ka kalnus varēja glāstīt. Lidojums pāri Austrijai un laikam kādai Šveices daļai, kā arī Balkānu valstīm. Augstākās kalnu virsotnes jau baltas, baltas.. Ar acīm glāstīju visas virsotnes, jo kalni joprojām man ir bezgala mīļi. Vieni saka, ka kalnos var iedzīvoties depresijā, jo ielejas nomāc. Man tieši otrādi ir – skatos kalnu galotnēs un piesienu savas domas, kas līdzenumā nespēj aizķerties.
Atzīšu godīgi, ieraugot Atēnas no debesīm, pārņēma neliela panika – ieleja un TIK DAUDZ gaišo māju. Tiešām sajutos kā maziņš puteklītis un piemetās kaut kāda panika, ka šajā pilsētā taču var tik viegli apmaldīties. Smieklīgākais jau ir tas, ka nekad neesmu bijusi topogrāfiskais idiots, bet šajā reizē tomēr panika iestājās. Tomēr centos saņemties, mierinot sevi, ka iziešu ielās, sajutīšu pilsētu un tad jau nebūs nekādu problēmu orientēties tajā.
Atēnu lidosta pārsteidza ar savu tukšumu. Lidmašīnu ne tik daudz, cilvēku arī ne pārāk. Kaut kā likās, ka drūzma būs lielāka, bet.. nekā!
Nokļūšana līdz pilsētai. Izvēlējāmies metro. Zināju, ka biļete maksā 8 euro, ka zilā līnija. Un cerēju, ka būs kā daudzās citās valstīs – nokāp lidostas termināļā pagrabā un tur būs metro. Šeit tomēr sanāk iziet ārā, nedaudz pastaigāt, līdz nonāc līdz metro un vilcieniem. Kādu īsi brīdi vajadzēja, lai noorientētos un saprastu, kur iet, kur biļetes pirkt, kur ir perons. Tomēr gana veikli arī šo pārbaudījumu izturējām.
Viena lieta gan vēl jāatzīmē. Pēc saraksta izskatījās, ka metro kursē no lidostas uz pilsētu reizi pusstundā. Tas nozīmē, ka gluži tipisks metro tas nav. ;) Mēs kā reiz atnācām tad, kad metro minūtes 5 jau kā bija aizgājis, līdz ar to krietna nīkšana sanāca. Iepriekš internetā biju kaut ko lasījusi par biļešu „validēšanu”, bet tā arī nesapratām, kur un kā tas jādara. Vienkārši iekāpām un braucām.
Jo tuvāk centram, jo vairāk cilvēku, bet nekādas lielās drūzmēšanās. Nē, nu protams, pēcpusdienā ap plkst.14 lielai burzmai laikam arī nebūtu jābūt. Un tas arī priecēja. 14 pieturas un mūsējā klāt. Diezgan ātri noorientējāmies un atradām savu Hilton. Ja godīgi, tripadvisor visādas atsauksmes lasīju, bet pašas viedoklis ir tāds. Neparasti liels. Daudz brīvas telpas. Ir tualete, neliela duša atsevišķi un vēl vanna. Ir tējkanna un iespēja uztaisīt ierasto šķīstošo kafiju, decaf kafiju un kumelīšu un melno tēju. Ir foršs divvietīgs dīvāns un žurnālgaldiņš, ir milzīga gulta vienā gabalā, nevis divas mazās kopā sastumtās. Patīk tas, ka numurā ir gludeklis un gludināmais dēlis. Rīt no rīta kā cilvēks varēšu saposties uz sanāksmi. Pārsteigums bija arī vannas istabā. Līdz šim nekad nav sanācis redzēt viesnīcas piedāvātos kondicionierus, jo standartā ir tikai dušas želeja, šampūns un ķermeņa losjons.
Un vēl forši ir tas, ka ir lodžija. Diezgan liela. Un ir galdiņš ar diviem krēsliem. Un skats uz Likavita kalnu.
Tiešām pagaidām tas viss kopumā atstāj diezgan labu iespaidu.
Pēc ierakstīšanās viesnīcā ātri saposos un devos izlūkgājienā uz pirmo muzeju. Tā kā internetā biju izlasījusi, ka Benaki muzejs ceturtdienās strādā ilgi (līdz par pusnaktij) un ir par velti (lai gan arī maksas ieeja nav nekas traģisks – 7 euro), tad nolēmu šo iespēju izmantot. Muzeja apmeklējums tiešām šodien bija par velti. Izstaigāju visus stāvus, apskatīju. Un, ja īsi, tad šis muzejs ir labs tāpēc, ka vienuviet var redzēt visus periodus un ļoti atšķirīgus priekšmetus izstādītus. Protams, visām meitenēm piemīt žagatisms.. Ak, cik tur bija rotu! Daudz! Un ļoti daudzas tiešām ļoti patika. Labprāt tādas pati valkātu! Patiesībā tiešām patika, ka ir gan rotas, gan keramika, gan tekstils, gan ikonas, gan nedaudz ieroču, gan grāmatas, gan skulptūras, gan interjera priekšmeti.. Ai, visa daudz! Bet tās jau patiesībā apsveicami, ka faktiski jau no privātkolekcijas tas viss ir izveidojies. Un arī pati māja rada ļoti patīkamu auro. Vienkārši patīkami uzturēties. Laikam tiešām šo muzeju ieteiktu tādā gadījumā, ja brīvā laika Atēnās nav pārāk daudz. Aizej uz vienu muzeju, 2-3 stundās to izstaigā un ir priekšstats.
Ak, jā! Viena lieta gan bija, kas mainīja manus priekšstatus. Kādreiz, kad skolā mācījāmies par sengrieķu kultūru un mākslu, tad kaut kas īpašs likās apgleznotie trauki. Bildēs tas viss lika sajūsmināties, bet dzīvē.. nevar jau noliegt, ka ir skaisti, tomēr šis „ak-un-vai” izpalika. Tāda maza vilšanās, vai?
Pastaiga uz un no muzeja nelielu tomēr iespaidu par pilsētu atstāja. Satiksme tiešām šķiet tāda ļoti drudžaina. No otras puses – vakara sastrēgumstundā arī ātrā palīdzība stāvēja sastrēgumos ar visām savām midžinošajām gaismām. Necentās nevienu apsteigt un sirēnu ieslēdza tikai tad, kad priekšā pie luksofora stāvošās divas mašīnas pāris sekundes saminstinājās, kad iedegās zaļais. Ļoti daudz motociklu un mopēveidīgo. Bet gājēju kaut kā nelikās pārāk daudz. Var jau būt, ka tā ir rajona specifika, nezinu. Tomēr tiešām šīs staigāšanai diezgan brīvās ielas patika.
Pēc muzeja aizgājām vakariņās. Tepat Hilton rajonā atradām restorānu Oroscopo. Cenas likās sakarīgas, tāpēc gājām vien iekšā, jo bads tomēr mocīja. Papētījām ēdienkarti un es nolēmu pasūtīt jau nokomplektēto piedāvājumu, kurā bija minēta zupa vai grieķu salāti, moussaka jeb kārtainais sacepums ar gaļu, baklažāniem un kartupeļiem un kāds saldais – saldējums, augļi vai bahlava. Boss paņēma citu nokomplektēto piedāvājumu – ar zupu vai grieķu salātiem, jēra gaļu un saldo. Vēl paņēmām arī tzatziki.
Rezultātā dabūjām visa daudz, daudz! Atcerējos neseno Mārtiņa Sirmā raidījumu par Grieķiju un tekstu, ka šeit daudz ēdiena paliek pāri… Vispirms atnesa zupu. Tāds kā dārzeņu buljons ar krietnu garšvielu piedevu un grauzdiņiem. Neliels šķīvītis un sākumā man likās, ka ar tādām porcijām nebūs te nekāda izēšanās. Pēc tam tik atnesti grieķu salāti, kurus tiešām negaidīju, jo domāju, ka ar zupu vien starterim pietiks. Salāti tiešām ar lielo siera šķēli pāri, nevis sadrupinātu sīkos gabalos, kā nereti ir Rīgā. Visi dārzeņi sagriezti lielos gabalos un eļļa arī nav žēlota. Bet, atzīšu godīgi, šeit grieķu salāti tomēr savādāk garšo nekā Rīgā. Tzatziki ar siltu maizi bija gards! Un kad atnesa manu moussaku, jutu, ka ātri vien kapitulēšu. Apēdu vien pusi sacepuma, pabakstīju pāris tvaicētos dārzeņus un viss. Viesmīlis, kad nesa prom šķīvjus skatījās uz manējo un jautāja, vai tad negaršoja? Nācās vien godīgi atzīt, ka garšoja, bet vienkārši vairs nelien. Bet viņš izskatījās sarūgtināts par manu puspilno šķīvji. Boss gan bija apņēmības pilns un savu jēru ar frī kartupeļiem notiesāja pa tīro. Augļi tika pasniegti ļoti vienkārši – pāris šķēles ābola un bumbiera un viens mandarīns. Viss sagriezts un izlikts uz šķīvja. Un viss. Rezultātā pārēdos ne pa jokam. Un beigu liķierītis man un bosam rakija, laikam bija tāds jauks punktiņš uz i. Par abiem rēķins kopā bija gandrīz 50 euro. Bet nu māgas tiešām ir piestūķētas pilnas! Boss vēl nosmēja, ka patiesībā tās porcijas, kas bija man, ir tikai pusporcijas bijušas. Ja būtu atsevišķi to pasūtījusi, tad būtu vēl vairāk visa. Tajā brīdī ar atvieglojumu uzelpoju, ka tomēr neņēmu neko atsevišķi, kā sākumā biju domājusi.
Atpakaļ nākot, piestājām pie kioska, nopirkt ūdeni. Vispār tie mazie kioskiņi, kas daudzās vietās ir, ir tiešām ar ļoti draudzīgām cenām. Puslitra pudele ūdens – 50 euro centi. Tagad vismaz mani vairs nemocīs jautājums, kur nopirkt ūdeni. ;)
Tā ka diena ir bijusi pietiekami gara, daudz visādu iespaidu. Un šobrīd varu teikt, ka man šeit patīk. Tāpēc, ka ir silti (šodien bija +15) un ir sajūta, ka esi atgriezies aptuveni septembra sākumā, tāpēc, ka ir saule.. un tāpēc arī, ka šeit nav steigas. Baudu šo vietu un mirkli.