Tāpēc, ka citreiz atveras acis un Tu saproti, ka iznieko savu īso dzīvi ar šo it kā mīlestību. Ar pliku mīlestību nepietiek, ir jābūt kam vairāk, plika mīlestība ātri izplēn, tā jābaro ar dažādām blakus lietām - cieņu, kopīgām interesēm, mērķiem, ... Ja to palaiž pašplūsmā un paļaujas uz mīlestību vien, tad agrāk vai vēlāk saprot, ka nekā kopīga nav un ir laiks jaunai "mīlestībai".
/Jā, mana pasaule šodien ir sabrukusi un viss rādās tieši tādās krāsās/
Tas laikam arī definīcijas jautājums - man šķiet, ka tās lietas nekādā veidā nav mīlestība (un tā pilnīgi mierīgi pastāv bez mīlestības kaut visu mūžu), taču mīlestība divu cilvēku starpā (ja tie nav bērni-vecāki) bez tām ilgi pastāvēt nevar.
Es laikam gan sliecos piekrist drīzāk str. Mīlestība, cieņa..un patiesībā svarīga arī draudzība starp diviem cilvēkiem, lai attiecības būtu ilglaicīgas.
Mīlestība apvieno sevī visu - cieņu, ticību, mērķus, kopīgas intereses, sajūtas, jūtas, emocijas, bērnus. Mīlestība ir tas, kas mēs esam, tikai reizēm to aizmirstam un tad sanāk vilšanās.