te [entries|archive|friends|userinfo]

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 22nd, 2017|02:14 pm]
bieži gribas raudāt. gan par skaisto, gan par neesošo.
linkpost comment

[Jun. 21st, 2017|01:33 pm]

divas nedēļas gultas režīma jeb mājas aresta un ārpasaulei cita garša!

pēc avārijas vēl aizvien nejūtos īsti droši uz velosipēda, braucu smieklīgi lēni. taču, neatceroties pašu kritiena momentu, nezinu savu kļūdu, no kuras mācīties.

līdz šim, dzīvei biju gājusi cauri veseliem kauliem, bet nu ir lauzti uzreiz vairāki, turklāt, uz sejas. kopš dzimšanas nebija arī nācies gulēt slimnīcā. sirreāla pieredze, atsevišķa stāsta vērta. bet draugu un radu atbalsts aizkustināja. ārkārtīgi sirsnīgi un pārsteidzoši reizē.

būtu grūti aprakstīt sajūtas, kas pārņem, sekojot līdzi sava atspulga pārmaiņām. nav jau tā, ka kaut kas gauži skaists būtu sabojāts, tomēr teju ikviens pie savas sejas taču pierod. drīz jau ceriņtoņi ap aci būs zuduši, pēdējais lielais pleķis pat dzeltē. beidzot nevajadzēs aiz saulesbrillēm slēpties no līdzjūtīgajiem skatieniem. rētas dzīst. vēl daļa sejas nejūtīga, bet laikam sāku arī pie tā pierast. tik apnicis justies kā jēlai olai.

žēl, ka skaisti pasākumi gājuši secen, bet, smadzeņu satricinājuma iespaidā, pirmo reizi [tā, pa īstam] apmaldījos – burvīga pieredze! mamma pat mazliet sabijās, jo, atšķirībā no viņas, ar orientēšanos man parasti problēmu nav. retrospektā, nespēju izprast, kā mēs tik ļoti varējām novirzīties no kursa, ejot no slimnīcas, kur izņēma vaiga šuves, uz manu māju pusi, kas normāli būtu aizņēmis nepilnu stundu, mums izvērtās par vairāk kā divu stundu līkumu, čāpojot lēnā garā un šur tur piesēžot. toties izbaudīju pastaigu svaigā gaisā, sarunas un Pārdaugavas skatus.

nebija viegli pierast pie nekā nedarīšanas un tagad nav viegli pieslēgties darbam. ir taču vasara. un es ceru, ka jums izdodas to izbaudīt.


p.s. vissvarīgakie cilvēki dzīvē ir tie, kuri tevi saprot.


link4 comments|post comment

[Jun. 1st, 2017|01:20 am]


un nav jau visi cilvēki ļauni.
piemēram, piemājas nočņika pārdevēja, kura ticēja man uz vārda, noriskēja un pārdeva alu bez dokumentu uzrādīšanas, vēl pat līdzjūtību par nozagto somu izsakot.
vai vīrietis, kurš man vēl rīt jāsatiek, jo redz, meklēdams vietu, kur varētu atliet, atradis manu pasi un dienasgrāmatu, licis sievai draugiem.lv portālā informēt par to mani māti, kura, savukārt, nodeva man vīrieša nr.
un šodien atguvu savu numuru. žēl par dažiem citiem, kas liekas neatgūstami. dažus varbūt arī vairs nevajadzēs. un ir labi.

šis mūža gads vēl pat divas nedēļas nav vilcies, taču nogurums jau tāds.. te tikai kārtīga vasara palīdzēt spēs.

aizvediet mani, lūdzu, kāds uz savām lauku mājām! man tādu nav bijis.


link9 comments|post comment

(tēva nāves gadadiena) [May. 25th, 2017|11:07 pm]
un izauga manai mugursomai šodien kājas. 
tā aizgāja ar visu nepieciešamo - atslēgas, telefons, maks, pase.
un lietām, kas tik ierasti bija īpašumā - fotoaparāts, pārpilns cietais disks, noslēpumu kastīte un antīks dāmlietu maciņš.
gatavojoties garai maiņai, līdzi bija mātes aizdota grāmata, veselīgas ņammas, uzticīgs lakats un reti patīkams džemperis.
jūs jau zinat, ir tie mīļie sīkumi, ko, lai cik apgarots necenstos būt, cilvēks iemīļo. 
kristāliņš pie atslēgam, ko istabā atstāja muzikants, kuram biju nodrošinājusi naktsmājas divas vasaras atpakaļ.
''A'' burtiņš, kas agrāk bija mātei dāvāta piespraude (bērnībā tai nolauzu adatiņu, māte pārdzīvoja, bet burtiņu es vēl līdz šim biju saglabājusi pie atslēgām).
sirsniņa nemierīga par aizbēgušo dienasgrāmatu. neizturami iedomāties, ka tur kāds svešs deguns ielīdīs.

cik gan naudai maz nozīmes, kad nav atslēgu, lai savu riteni varētu paņemt līdzi vai mājās aizdoties.

nogurdinoši sarežģīti tagad viss. sākumā atslēgas jāiegūst. tad pase, tikai tad varēs kartes, tai skaitā SIM, aizvietot. plāniem svītra pāri, plānotāja tik un tā nav.

sēdēšu te līdz rītam. palika man vismaz plejeris un austiņas. māsa aizdeva 20 EUR, palikuši 17, bet ir paciņa cigarešu.

un izrādās, brāļa numuru vēl aizvien atceros pareizi. jāiemācas būtu vēl daži.



p.s. nepierodiet. nekad. ne pie kā. 
link7 comments|post comment

[May. 24th, 2017|09:03 pm]
šonakt, kur vien braucu, smaržoja jasmīni, bet tumsā nebija manāmi.
gluži kā pavasarī, kad teju visa daba pēc samirkušiem pūpoliem smaržo, pat ja ne vītolu, ne kārklu tuvumā.
linkpost comment

[May. 18th, 2017|05:25 pm]
šodien hosteļa viesiem būs jāklausās Soundgarden, Temple of Dog, Audioslave un god. Kornela solo diskogrāfija.
pārāk negaidīti un skumji.
link2 comments|post comment

[May. 12th, 2017|12:30 am]
mēs novecojam.
daži paliek resni, daži nemainās, ir arī tādi, kuri pārāk ātri izdeg.
dzīve tā savādi dara, uz brīdi šķietami apstājas, tad acumirklī ieskrienas un aizskrien pa priekšu, pat īsti netiec līdzi.
taču tikko vēl varēji vienkārši gulšņāt.
kamēr Tu baudīji mirkli pēc mirkļa, aiz muguras jau lēnām kaut kas bija sācis briest. un tas nāk ar kaut ko labu,
jau teju piemirstas cerības īstenojas, tad tam seko kaut kas neiedomājams, lai iecirstu Tev bez brīdinājuma.
vari izvēlēties - smieties vai raudāt. tas ir vienīgais, kas paliek Tavās rokās. smieties vai raudāt.

dažreiz man liekas, ka esmu šeit, lai palīdzētu tiem, pa ceļam sastaptajiem.
palīdzību lūgt ir sasodīti grūti, bet dažreiz tā nemanāmi, pavisam vienkārši, uzmeklē Tevi.
link1 comment|post comment

[Apr. 24th, 2017|12:12 pm]
''celebāts ir īstais laiks, lai eksperimentētu ar kaunuma apmatojumu.''
jā, dažreiz prātu apciemo šāda tipa domas. un ''kaunuma apmatojums'', manuprāt, ir viens no visjocīgākajiem vārdu salikumiem.
bet kaut kā jau sevi vajag izklaidēt. īpaši, kad negribas domāt par to visu, kas notiek.
vai kad sēdi uzgaidāmajā telpā ar cilvekiem, pie kuriem nekad iepriekš nebiji iedomājusies sevi pieskaitīt.
''kas gan ir normāls? kas gan ir pieskaitāms?''
link6 comments|post comment

[Apr. 2nd, 2017|10:32 pm]
jūtos apmaldījusies, stāvot uz vietas.
link8 comments|post comment

[Feb. 14th, 2017|06:18 pm]
Tev būs būt!
link2 comments|post comment

[Dec. 20th, 2016|12:24 am]
We must get home! How could we stray like this?--
So far from home, we know not where it is,--
Only in some fair, apple-blossomy place
Of children's faces--and the mother's face--
We dimly dream it, till the vision clears
Even in the eyes of fancy, glad with tears.

We must get home--for we have been away
So long, it seems forever and a day!
And O so very homesick we have grown,
The laughter of the world is like a moan
In our tired hearing, and its song as vain,--
We must get home--we must get home again!

We must get home! With heart and soul we yearn
To find the long-lost pathway, and return!...
The child's shout lifted from the questing band
Of old folk, faring weary, hand in hand,
But faces brightening, as if clouds at last
Were showering sunshine on us as we passed.

We must get home: It hurts so staying here,
Where fond hearts must be wept out tear by tear,
And where to wear wet lashes means, at best,
When most our lack, the least our hope of rest--
When most our need of joy, the more our pain--
We must get home--we must get home again!

We must get home--home to the simple things--
The morning-glories twirling up the strings
And bugling color, as they blared in blue-
And-white o'er garden-gates we scampered through;
The long grape-arbor, with its under-shade
Blue as the green and purple overlaid.

We must get home: All is so quiet there:
The touch of loving hands on brow and hair--
Dim rooms, wherein the sunshine is made mild--
The lost love of the mother and the child
Restored in restful lullabies of rain,--
We must get home--we must get home again!

The rows of sweetcorn and the China beans
Beyond the lettuce-beds where, towering, leans
The giant sunflower in barbaric pride
Guarding the barn-door and the lane outside;
The honeysuckles, midst the hollyhocks,
That clamber almost to the martin-box.

We must get home, where, as we nod and drowse,
Time humors us and tiptoes through the house,
And loves us best when sleeping baby-wise,
With dreams--not tear-drops--brimming our clenched eyes,--
Pure dreams that know nor taint nor earthly stain--
We must get home--we must get home again!

We must get home! The willow-whistle's call
Trills crisp and liquid as the waterfall--
Mocking the trillers in the cherry-trees
And making discord of such rhymes as these,
That know nor lilt nor cadence but the birds
First warbled--then all poets afterwards.

We must get home; and, unremembering there
All gain of all ambition otherwhere,
Rest--from the feverish victory, and the crown
Of conquest whose waste glory weighs us down.--
Fame's fairest gifts we toss back with disdain--
We must get home--we must get home again!

We must get home again--we must--we must!--
(Our rainy faces pelted in the dust)
Creep back from the vain quest through endless strife
To find not anywhere in all of life
A happier happiness than blest us then ...
We must get home--we must get home again! 

/James Whitcomb Riley/
linkpost comment

[Dec. 3rd, 2016|07:57 am]
Lotes portrets. pirmā kopīgā baseinpelde.
24.12.2016
link6 comments|post comment

[Dec. 1st, 2016|02:02 am]
darba vakars-nakts sākās, laužoties cauri salavecīšu drūzmai, kuri pulcējās tv3 atlasei. bija arī sievietes (:
piezadzies decembris un es ceru, ka arī šonakt ''Krievijas hīti'' radio būs klausāmas pasakas latviešu valodā, 
kas pagājušo nakti gan satrauca, gan sasmīdināja mani un kolēģus, jo nebijām īsti droši, ka tam tā ir jābūt.
šomēness arī līguma pagarinājums beidzas un laikam jau pietrūks mazliet šīs vietas. 
bērnībā aizmirstā ziņkārība par televīzijas aizkulisēm nu būs apmierināta un paliks vien profesionāls kretīnisms ar jaukām atmiņām.
link2 comments|post comment

[Nov. 26th, 2016|01:23 pm]
pamodos līdz ar Kastro nāvi. un lija.
link5 comments|post comment

[Nov. 11th, 2016|05:17 pm]
tērzēju ar jauku dāmu, vienu no klientēm, pēkšņi satrūkos, viņa bez jebkāda brīdinājuma sāka raudāt. ak, cilvēcība.. ir jau daudz iemeslu, kādēļ svešiniekam ir vieglāk uzticēt savas bēdas. laiks apstājās, viņa centās pavisam nozust manās skavās, strauji plūda vārdi un asaras, slūžas vaļā, līdz pamazām straumītes norima. viņas gaišais smaids padarīja mani patiesi priecīgu. un pēc atvadīšanās biju palikusi ne tikai ar noraudātu plecu un rūpjpilnu sirdi par šo nupat iepazīto cilvēkbūtni, bet arī mierinošo apziņu, ka neesam tik atšķirīgi, tā atkal uzrodas šādās tīrās saskarmēs un mēdz pazust ikdienā. un kāpēc tā tas ir?
link1 comment|post comment

[Nov. 7th, 2016|11:50 pm]
link1 comment|post comment

[Nov. 7th, 2016|12:09 am]
  sniegs izmainījis dzīves ritmu un, atsākot regulāri lietot sabiedriskos transportus, ikdienu iekrāso senaizmirsti un arī jauni elementi. jaukākais no tiem ir svītraino klaidoņpeļu pāris, 
kurš apdzīvo vienu no pieturām, kur nākas ciemoties arī man. visnotaļ drosmīgas.
  savukārt, mans minka katru gadu aizmirst kas ir sniegs un aizvien no jauna brīnās, bīstās, līdz lēnām pierod un izbauda. pagaidām ziņkārības fāze.
  pati esmu apžilbusi, sālsūdenī gara okulārus nomazgājusi. ieraudzīju skaidri, kas no kā un kam. vēl tikai jāsaprot. jāsadzīvo.

“You will never be happy if you continue to search for what happiness consists of. You will never live if you are looking for the meaning of life.” 
― Albert Camus
linkpost comment

[Nov. 4th, 2016|03:25 pm]
šonakt klausījos kā snieg. ierakstīt gan nesanāca, līdzinājās sīkam lietutiņam palēlinājumā.

eh, pirms kādiem 3-4 gadiem pazaudēju brāļa izlaiduma gredzenu. izvēlējos to noklusēt, apstākļi nebija glaimojoši, un katru reizi satiekoties, sirdsapziņa grauza, redzot savu izlaiduma gredzenu brāļa pirkstā. taču šodien viss ir mainījies. kaut kā, vadoties pēc iegravētā vārda, uzvārda pirmā burta un gada, cauri interneta dzīlēm, atradējs godprātīgi sakontaktējās ar īpašnieku. labi, ka ar humora izjūtu mums trim problēmu nav, stāsta paplašinātā versija tagad liekas visnotaļ smieklīga un, pie reizes, būs vēl viens jauks izbrauciens uz Vecāķiem.



link2 comments|post comment

[Nov. 1st, 2016|03:33 am]
''Viņš rakstīja, ka atpakaļceļa nav, jo viņš ar savu nāvi vēloties atraut cilvēkus no mobilo tālruņu un datoru ekrāniem, lai viņi ieraudzītu to, kas notiek apkārt, un lai pajautātu sev, kāpēc es dzīvoju.'' avots
linkpost comment

[Oct. 23rd, 2016|08:20 pm]
atkal jāatjaunina vērtību sistēma. taču nevaru izlemt cik daudz pazemības šoreiz lietot. bez tās, sirdsapziņas dēļ, iztikt nevar. taču ar to mēdzu arī pārāk bieži aiziet par tālu. cauri tik dažādajām pieredzēm, mazliet lutināta, mazliet nāves biedēta un arī valdzināta, cenšos atrast zelta pavedienu. būtu jāizprot arī to, kur es vēlos, lai tas aizved. kā tukšs mēness šobrīd esmu neesot.
protams, tas, ka kopš oktobra sākuma bijušas tikai piecas nepilnas brīvdienas, atlikušo laiku strādājot pa 12, reti 8, stundu maiņām divos krasi atšķirīgos darbos, jebkuru varētu izsist no līdzsvara. šoreiz gan tas nav īstais iemesls, notiek pārāk daudz visa kā. distancēšanās jau kuro reizi kā vienīgā izeja. un varbūt labākais stāvoklis kopumā.
neprotu nīst. tuvākais tam ir tikai nespēja saprast, pie kā parasti vainoju sevi pašu, jo mācos dzīvojot.
link1 comment|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]