drazuciņas [entries|archive|friends|userinfo]

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Feb. 25th, 2015|11:19 pm]
lieliski, atradu latviešu valodu uz šī kompja, bet jau biju apradusi ar franču izkārtoju rakstīt bez garmuzīmēm [atkal slikti :D]
bet vispār tagad blakus notiek mandeļriekstu iecukurošana, lasu jau atkal jaunas ziņas no draugiem par to kā bērni aug un attīstās dzimtenē.
vēl aizien žēl par likteņa ironiju, aptuveni desmit gadus biju gaidījusi Tīrsenu Baltijas apkaimē, bet nu, nebūšu pati klāt, būšu viņa dzimtenē vēl aizvien ap to laiku.
kā īsti ir ar pieredzēm, vai no tām tiešām mācas vairāk, vai pietiek ar sekundāro? vai pietiek ar vienu, perfekti izstrādātu lōģiku visai dzīvei?
nākas par to domāt, jo pēdējā laikā reaģēju uz dažāda veida jaunām pieredzēm savādāk, nekā jebkad būtu iedomājusies sevi darām. un es nezinu, vai rīkojos pareizi, bet zinu, ka savādāk nebūtu spējusi dotajā brīdī, lai gan, protams, ir apcerēti alternatīvi scenāriji un varbūt tiks izmēģināti, ja dzīve atkārtos pati sevi, kas, kā mēs visi labi zinam, mēdz notikt.
bet puķes dārzā plaukst, kā katru pavasari, jauns mēness atkal aug, te gan mazliet sagāzies un es pati vēl aizvien esmu tāpati.
gandrīz pusgads jau prombūtnē.



link9 comments|post comment

[Jan. 19th, 2015|09:33 pm]
ja gadiem ilgi izvairās no medikamentu lietošanas, tad visādas antibiotikas un citas ķīmijas iedarbojas daudz efektīvāk. šoreiz tas noder, jo jātiek atpakaļ uz pekām.
kad piespiedu kārtā esi ar kādu kopā 24/7, vienlaicīgi spraucoties cauri grūtībām, neizbēgami rodas spēcīga saikne un dziļāka izpratne vienam pret otru.
un nav viegli atzīt, ka tomēr ne vienmēr pietiek spēka, ka vājuma brīži pilni pretīgas sevis žēlošanas, ka gaidi no citiem atbalstu, kas nav pat skaļi izteikts, tad savās mēmajās skumjās vaino tos tuvākos, par to vainojot sevi, iesprūstot kaut kur starp ķēmīgas čūskas galvu un mutē iekniebtu astes galu, rodot mieru tikai tad, kad tā pati sevi apēdusi un pāri palicis pliks nekas. tikpat tukšs kā pats.
specifiskas žokļa iedzimtības dēļ, esmu pieradusi pie konstantām sāpēm tik ļoti, ka īsti vairs pat tās nejūt. atvieglojuma ripas esmu ziedojusi kādam, kuram mazliet vairāk vajag. interesants eksperiments, redzēsim, ko māte daba šoreiz sniegs.
cikliskums, protams, nav nekur aizmucis, bet leņķi sašaurinās noteiktos punktos.
un gluži kā bērns, dažbrīd skumstu par to, ka nav vairs iespējas bildes taisīt, solot sev, ja tāda vēl kādreiz būs, centīšos interesantākiem rezultātiem, labi zinot, ka mānu pati sevi.
tā nu te, franču zemē, viena latviete un viens vācietis, abi dzimuši gandrīz reizē, cīnās ar nogurdinošām kaitēm, mēģinot saglabāt kopējo garu dzīvu, kad es vārga, viņš ķeras pie stūres un otrādi. atliek dziļi ieelpot, zem izelpas nočukstēt "c'est la vie", izspiest no sevis smaidu, jo nav jau tā, ka nebūtu par ko, tad turpināt, atceroties, ka nevienam jau nav viegli un labākas dienas vēl tik priekšā.


link3 comments|post comment

[Dec. 27th, 2014|11:55 am]

kad viņš teica, ka mans smaids atgādinot Mona Lisas, es atbildēju ar Dilana citātu:
"But Mona Lisa musta had the highway blues. You can tell by the way she smiles."
tas bija Romā, šorīt to nākas atcerēties, skatoties spogulī, kamēr Liona mostas.
ceļš uz laiku ir apstājies un saule griežas atpakaļ.


pienāca īsziņa vāciski. mīļa, bet no nepazīstama itāļu nr. tikapt labi varētu nebūt domāta man. šeit pašai savs vācietis.
nespēju atbildēt par aiz sevis atstāto, tā vairs neesmu es.
sakostiem zobiem mainīšu arī pārējo.

īsa filma par visu
linkpost comment

[Dec. 12th, 2014|06:11 pm]
varētu būt laba sieva atpakaļ Romā, varētu arī padoties, doties uz Rīgu.
nav nozīmes tam, ka esmu Florencē. skaisti un labi, bet tas pašas dēļ.
nospraustais mērķis jāsasniedz, tad varēs jaunus šaut. kā bultas.
nevaru zināt, ko nezinu.
bet ir pārliecība sevī, jo kamēr elpoju, nekas jau nav beidzies. kā Zeme neapstājas, vējiem mainot virzienus. viss jauns un vecs reizē.
sirds sprāgst un atkal saraujas.
mēness pačielē, atgādinot, cik maz un daudz vēl palicis.
Tu esi radījums, ko var sajaukt pa daļām, tās saliekot atpakaļ citādi.


esmu bezgala pateicīga par visu, cik skaisti veicies, nezinu kā atdarīt, gribas kaut ko pasakainu radīt. pārvarēt slinkumu & sākt.
link1 comment|post comment

[Nov. 21st, 2014|12:27 am]
  šodien atvadījos no vasaras, skatoties kā attālinās Sicīlijas sala. ļāvu saulei vēl pēdējo reizi sakarsēt vaigus. baltu putojot dzidrzilo jūru, kuģīs veda atpakaļ uz kontinentu. šauruma vidū skatiens pievērsās okeāna virzienā apspīdētajam horizontam. tukšie kilometri. šis bagātais ūdens vairs nešķir no man svarīgākā, beidzot esam uz vienas zemes. atvadījos no palmām un kaktusu augļiem tik sulīgi sarkanajiem. neaptverami daudz tika atstāts uz šīs salas. veselas pilsētas iemīļotas un desmitiem cilvēku, pat daži mājdzīvnieki. cita pasaule. cita dzīve.
  atgriešanās Romā liek justies kā mājās. jau zināmas ielas un draugi. nekādu problēmu. pats vakars arī skaists un veiksmīgs. saulriets krāsoja debesi pat zaļganīgos toņos, kalnu silueti iezīmējās aizvien tumšāki, pilsēta izskatījās kā izlieta zvaigžņu jūriņa starp tiem. te beidzot arī redzams rudens. ķermenis atpazīst, viss atkal līdzsvarā, es dodos pareizajā virzienā. šī sajūta bija pametus, kad aizdevos vēl tālāk uz dienvidiem. bet tad sirdsbalss vairs neizturēja, lika mainīt plānus, apgriezties uz papēža un desmit stundās pieveikt jau pusi ceļa.
  divas trīs pieturas uz tad mājas, Liona.



link3 comments|post comment

[Nov. 9th, 2014|01:50 am]
iepriekšējo nakti pavadīju ar mēnesgaismas apspīdētiem  Palermo draudziņiem, tipisku sicīliešu vīnu un visādiem garaiņiem plunčājoties šeit:


svētki katru dienu. šī kalniem un vulkāniem svētītā baznīcu zeme padara traku un apaļu. Āfrikas vēji, Sahāras smiltis. traki traki traki labi.
link3 comments|post comment

[Oct. 16th, 2014|11:01 pm]
katru reizi viņi grib manu stāstu, kaut ko pielipināmu tik grūti iegaumējamam vārdam un vēl neizpētītai sejai. bet tie taču ir viņi, kuri to veido. mētājos kā lapkritī pa karti, uz leju vien, uz dienvidiem lēnītēm. piedod, mīļā Liona, bet Tu devi par daudz un man bija jāmūk lietū, Tu taču zini, ka neciešu dzestrumu. uz ceļa ne mazums ceļabiedru, bet jāsastop to, kurš atradīs īstās itālijas virtuvītes, kur cilvēki reizē dejo, taisa ēst, dzied, vāra kafiju, liek stīgām enģeliski vibrēt, šķaidās ar vīnu un Tu arī. neskaitāmas pirmreizes, bagātīgas pieredzes, aizvien sarēžģītāki atzinumi. tā tas visums izplešas un saraujas. ceļā brīži ātrāk mijas, saldskābenos knapi izjūt. un es nespēju palūkoties aiz katra stūra, bet izvēlētie neliek vilties, tur sastopamie padalās viens ar otru, lai atrastu skaistāko ceļu prom. tāpēc plāni mainās - stāsts vēl nav zināms. protams, sirds aizvien kavējas Sonas upes krastos, bet rudens turpina dzīties pa pēdām un man vēl ir nenokārtotas darīšanas ar vasaru, Alpi aiz muguras. izdragājiet lapu kaudzes manā vietā, lūdzu!
link1 comment|post comment

[Sep. 18th, 2014|12:13 pm]
perspektīva, mazulīt.


<3
linkpost comment

[Sep. 1st, 2014|01:17 pm]
pēc pieprasījuma, ziņoju, ka esmu jau pirmo nakti pavadījusi franču zemē.
sabūvējām teltis pie upes, kurā cauru nakti dreifēja balti gulbji zem bagātīgi zvaigžņotās debess.
te rudens nesteidzas, bet zaļos kalnus noklājuši daži mākoņi.
ir labi zināt valodas!
apcerīgumam te maz laika, dauzamies apkārt un ir skaisti.

mīļoju jūs visus un ceru, ka dzīvojat labi :]
link6 comments|post comment

[Aug. 29th, 2014|10:07 am]
pēdējās atslēgas izmestas, viss, kas izdzīvošanai vajadzīgs, ir uz muguras.
vienīgais, ko atstāju šeit, kā dēļ arī būtu vērts atgriezties, ir dažas mīļas sirdis.
..gr, gaidu transportu, nevaru vairs noturēties uz vietas.

ņur, susuri, jauku jums rudeni un kultivējiet mur-mur :]
link4 comments|post comment

[Aug. 19th, 2014|12:45 am]
linkpost comment

[Aug. 5th, 2014|09:29 pm]
viss tik tiešām labi, vai ne?
vienīgā epziode, ko neesmu vēl aizvien sapratusi:

cilvēki, visādi atpūtušies, atnākuši K-Remonta fantastikso koncertu paklausīties, padancot un tā.
protams, būdama izteikti īsa auguma melomāne, atrados tuvu skatuvei un tuvu jau eiforijai.
smaids pāris sejai, pēkšņi uz tās arī prožektora gaisma, kam seko Ievas skatiens un negaidīta manas klātbūtnes izsludināšana.
KAMDĒĻ?
nu, tiešām.. gan jau to tā jauki bija domājusi, redzējusi kā uzaugu, nesen arī skolojusi, bet tomēr..
nezinu, kurš bija vairāk apmulsis - es vai pūlis?
smieklīgākais bija tas, ka kāds izsauca māsas vārdu, jo Ieva nevajadzīgajā priekšā stādīšanā atklāja tikai to, kuras dzejnieces jaunākā meita esmu.
varēja taču pēc koncerta vienkāršu "čau" pateikt :D
šitā nevar biedēt jau otro dienu savvaļā palaistus mincīšus. trauma, būs bail gan no Ievas, gan no prožektoriem un skatuvēm netuvošos vairs vispār.


linkpost comment

[Jul. 29th, 2014|05:15 am]

kad izblandījies prāts un ķermenis, šamaniskais ģēnijs jau piedāvā
svaigus toņus, šoreiz tieši jauno ceļu paletei meklētos.


linkpost comment

[Jul. 9th, 2014|03:58 am]
Tev jau arī skropstās izstiepjas saules spārni, kad piemiegtām acīm uzlūko to.
bet cik tālu jūrā parasti Tu peldi?
meža ogu smaržām pilnas taciņas un smalks lietus uz sakarsušas ādas,
pilsētai nav vairs nozīmes.


link2 comments|post comment

[Jun. 29th, 2014|10:32 am]
skaties, lietas

linkpost comment

[Jun. 17th, 2014|07:46 pm]
parasti tās ir dziesmas, kas neliek mieru,
bet šīs skaistās dienas pavada Viljams Bleiks:

"If the doors of perception were cleansed,
every thing would appear to man as it is, Infinite."

linkpost comment

[Jun. 14th, 2014|07:45 am]

“Loss hurts, insults hurt, death hurts. You can’t change that; you can only change your perspective on it. If you said to a therapist – and I haven’t been to one in many years, because it just doesn’t do anything for me anymore – but if you said to a therapist: ‘My dad beat me every day and then murdered all my brothers and sisters in front of me, before turning the gun on himself. And it was in the newspaper the next day and I got fired from my job because of the scandal of it…’ If you said something like that to a therapist, all they can ever say is, ‘Wow, that’s too bad. I guess we’ve got to figure out a way for that not to bother you any more.’”

- Jack White

linkpost comment

[Jun. 13th, 2014|12:06 am]
tie skaistie mirkļi, kad "jigsaw falling into place"
brauc mājās. uz riteņa. taisns ceļa gabals. Tava iela.
nakts vidus, bet tīkamas smaržas.
tīkams asins sastāvs. laba oma.
SALŪTS. Tev pretī salūts, jo tas ir ceļš uz pašreizējām mājām.
ausīs iespraustie atskaņotāji dod ceļu Nelaiķa pavadonim.
viss ir labi. viss vienmēr ir labi, tikai Tu reizēm aizmirsties.
link2 comments|post comment

[Jun. 9th, 2014|06:58 am]
linkpost comment

[Jun. 9th, 2014|01:45 am]
tas taču ir mazliet skumji, ja pat uz sekundes simtdaļu prātā noķerama doma "piedod, ka neesmu pietiekami laba".
un tad atkal, gribas domāt, ka tā gadījies ikkatram [savā dzimtē, protams]. varbūt ne
link1 comment|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]