drazuciņas [entries|archive|friends|userinfo]

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

ņemts no satori [Aug. 18th, 2016|11:45 am]

Dži Loenko: Jaunam dzejniekam

2016. gada 9. augustā, Singapūras 51. dzimšanas dienā


Pamet šo zemi, cik ātri vien vari
pirms esi kāpis uz karjeras takas vai pielaulāts
mājas pirkuma nomaksas grafikam.
Neņem galvā ciemata vecākos.
Slepenībā viņiem ir kauns, ka paši nav braukuši prom.

Pamet šo zemi, bet neslauki
kājas no dubļiem, kas paliek pie tām.
Pamet to, klusībā smaidot
par visu, ko mācījies esi.

Iemācies, ko  nozīmē cienītam būt
par sīknaudu tavā makā, par spēcīgām kājām,
stumjot rikšas ratiņus kalnā, par balsi stingru un nosvērtu.
Kad cieņa šī izbeigsies, un tā tas notiks,
iemācies pamest to vēlreiz, šoreiz – jau jūrai pāri.

Vienmēr ej savu ceļu, bet, sasniedzis galamērķi,
guli ar ikvienu, kas to vēlas. Tu nevari zināt
kādu dāvanu viņi tev pasniegs no rīta.
Tu atklāsi – uzreiz vai arī kādā garā ziemas naktī,
kāda ir tava dāvana viņiem.
Atvadoties vienmēr skūpsti uz lūpām.

Tu pieredzēsi vientulības periodus.
No tā nevar izvairīties, vienkārši sēdi un pēti
tuksnesi, kurā ne miņas no mākoņa ēnas.

Katrā pilsētā iemācies vietējo izrunu
un piejauc to savai, jau samaitātajai,
kā slepenu sastāvdaļu, kas piešķir parfīmam pēdējo noti.
Izdzirdot tevi, iebraucamās vietas apmeklētāji brīnīsies, no kurienes gan tu esi.
Baudi šo izbrīnu. Nenodod viņus.

Atstājis bārmenim krietnu dzeramnaudu,
dodies uz savu šauro istabu un raksti visu, ko vēlies.
Tavi ziedi izdaiļos svīduša bifeļa pieri.
Tavi politiskie uzskati dvašos kā parfīms.
Un rakstot par savu pamesto zemi, tu rakstīsi
par kādu mīlnieku, kurš atstājis tevi gultā, pieceļas naktī
lai nostātos logā un vērotu Mēnesi augam.

Atdzejojis Ilmārs Šlāpins

linkpost comment

[Jul. 4th, 2016|11:33 pm]
prieks, apjaušot, cik sen jau sveša kļuvusi garlaicība.
link3 comments|post comment

[May. 28th, 2016|12:00 am]
viens no zārka nesējiem, kurš bija noalgots, tamdēļ, nepazīstams, redzot, ka minstinos, pēdējā ejot ārā no kapličas, sākumā pajautāja, kāda radniecība ar aizgājēju, tad aizsoļoja līdz žuburainajam svečturim, nopūta vienu no liesmiņām, tik nekustīgu, ka biju jau nospriedusi, ka tās visas nav īstas, tad izvilka balto svecīti un iedeva to man, instruējot mājās nodedzināt, apdomājot to, ko neizdevās ceremōnijas laikā, tad palikšot vieglāk. bet nav jau tik slikti, pati brīnos.
link3 comments|post comment

[Mar. 28th, 2016|02:03 pm]

tikai šodienai ir nozīme. paldies paldies paldies! par visu. jums visiem. 




link2 comments|post comment

[Mar. 19th, 2016|04:16 pm]
lasu, mātes apaļā jubileja tiks atzīmēta pat Līvānu bibliotēkā - jauki.
cibā kāds nezināms lietotājs ierakstījis, ka lielais brālis esot labākais rakstnieks šobrīd valstī.
gan zināmi, gan man nepazīstami ļaudis otru brāli nereti slavina par akadēmiskajiem sasniegumiem.
māsa, manā skatījumā, ir modernas sievietes piemēru piemērs jeb kā būt lieliskai mātei, sievai un karjeristei reizē.
tētis šobrīd priecājas par invaliditātes statusa bōnusiem.
un ko daru es?
mostos nokaunināta, kad sapņos paviesojusies ōme, kura bija lieliska tēlniece, dzejniece un prozaiķe. siltum silta būtne un sapņos ne pušplēsta vārda no viņas nedzird, arī smaids nenodziest, taču mani nerealizēšanās kompleksi laikam manifestē sevi caur viņas patību.

vakar pēcpusdienā, pēc darba, skaldot malku skaliņiem, vēroju debesi pa plaši atvērtajām šķūnīša durvīm un mēģināju prognozēt, ko vējš atpūtīs šoreiz. pēcāk kurināju krāsni un spēlējos ar minku. viegla un vienkārša dzīve ir tas, par ko esmu fantazējusi ne vienu vien reizi. taču, lai ko es vēlējos sevī  nogalēt, kad bezmērķīgi aizmuku no šejienes, ir iesakņojies tik dziļi, ka šķietami nekas vairs nelīdzēs. tā spiediens uz visu pārējo ir tik ātri audzis spēkā, ka vai nu būs jāmūk atkal, vai nu būs tam jāatdodas. tagad visu atstāt būtu grūtāk, jo mīļām draudzībām klāt nākušas arī reti veselīgas attiecības ar burvīgu jaunskungu, kā arī, lielāka pienākuma apziņa pret manu četrkājaino draugu. dažbrīd liekas, ka nevajadzētu dzīvot galavspilsētas centrā, ka pilsētas maiņa varētu visu padarīt vieglāku. banāli, varētu teikt, ka jūra sauc. bet gribas pieaugt, beigt žēloties un abām rokām kārtīgi izmīcīt šo māla pikuci, ko sauc dzīve.

katrā ziņā, man nav ne jausmas, cik daudzi no jums zina, ko nozīmē uzaugt starp talantīgiem cilvēkiem, kur Tu pats, gandrīz vienīgais, ar tiem pašiem gēniem, kaut kā neīsteno vērotāju pareģojumus. а мы все такие разные
link3 comments|post comment

[Mar. 12th, 2016|06:08 pm]
jauns mēness iedancinājis labus ceļa vilņus, spēcīgas brīzes burās.
reizēm pietiek ar vienu nejaušu tikšanos, lai atklātos vienmēr blakus bijušās paralēles.
bet tiešām - no kā gan baidīties? nokrāsu palete izplešās un esībai piešķir vēl nebijušas garšas.
dozējiet prātīgi!
link1 comment|post comment

[Feb. 22nd, 2016|01:49 am]
dažreiz iedomājos par draugiem, kurus vairs neatpazīstu uz ielas.
mēdzu vērot jauniešus, kuri atgādina kādu no ''mēs'' agrīnājam versijām.
nepielūdzamais laiks, aizvien ātrāk iegriežoties, liek dvēselītēm mūsu sasilt, tad sakarst un beigās izdegt caur cauri.
akselerācija.
linkpost comment

[Feb. 14th, 2016|01:04 am]

#artsua-austra
linkpost comment

[Feb. 14th, 2016|12:49 am]
cik savādi, agrāk šis darbs patika. tagad, izņemot algu, palīdz noturēties tikai jaukie ļaudis-klienti.
un mūc-prom-domas, protams, sasparojas, kad jāorganizē sava pirmā dzīvokļa sālsmaize.
man atkal ir mājas. savas atslēgas.
un ir arī kāds, kura dēļ vieglāk tas viss panesams.
pavasari, nekavējies pārāk ilgi, lūdzu.
link4 comments|post comment

[Jan. 7th, 2016|03:09 am]

man bija tieši šāds pats mērkaķēns. Aksels viņam uztaisīja ''auskaru''. savādi, tā netīšām, uzdurties interneta plašumos vienai no vismīļākajām mantiņām.
vai Tu atceries savējo?
link3 comments|post comment

[Dec. 4th, 2015|11:23 pm]
linkpost comment

[Nov. 15th, 2015|12:47 am]
mācoties tikt galā ar sevi tīri analītiski, cenšoties izprast arī sajūtas, man liekas, ka būšu zaudējusi māku patiesi just. ar to arī saistu radošo mēģinājumu nebaudāmos rezultātus, vēl joprojām nespēdama līdz galam atzīt to, ka ne jau katram dots. varbūt tāpēc, ka dzīve kļūst aizvien jaukāka, skaidrāk atklājas pašas disharmonijas, vairs neatrodot aiz kā paslēpties, ko vainot. nē, bet, protams, var jau pagrābt no visas plašās Pasaules - rudens, Parīzes traģēdijas, ekonomika, degradācija utt. bezatbildība der kā uzlieta. un taisnība jau ir vietējam rokstāram, esmu traģikomiski valdonīga, tas ir gluži mans jājamzirdziņš, kursu nospraudis postā. nekas..
link2 comments|post comment

[Aug. 19th, 2015|09:33 pm]

link2 comments|post comment

[Jul. 26th, 2015|04:29 pm]
kapitālisms ielīdis atkal aiz ādas

linkpost comment

[Jul. 17th, 2015|06:35 am]

kārtējo reizi sev jautāju

“ar ko un par ko”

bezspēkam pieņemoties spēkā

atbilde godīga

“ar sevi par sevi”

un tā mūždien



linkpost comment

[Jul. 6th, 2015|11:05 pm]
"it was raining all day. now sun is set and street lights light up. wind sings in the trees. oh, the boring symphony of cars, trolleys, footsteps and drunks is sneaking in with the fresh air through my only window..and all these people with their strangeness have polluted my mind. weird repetitions of big city life. seagulls.. they seem so out of place but remind me that bay is near. everything's so loud here, on the 2nd floor, that it makes You feel like you're on the street.ALL THE TIME. I swear to Shostakovich, I used earplugs today! I miss You, my dear unicorn."
linkpost comment

[Jul. 5th, 2015|08:56 pm]
link2 comments|post comment

[Jun. 30th, 2015|11:59 pm]
lūpas sakošļātas, cenšoties noturētu kaut drusciņu līdzsvara. kā naktstauriņš apdullis, pilsētas lampu apdedzinātiem spārniem, cenšos nepadoties vecām orbītām. mūžīgais troksnis pārmāc pašu, nedabiskās strūktūras vienkārši nomāc. skumji, kad vakaros atliek vien nojaust, ka kaut kur, aiz aukstiem kalniem, izdeg debess saulrieta krāsās, kā ugunskuri tajos mierpilnajos vakaros. pats laiks izkūst uz asfalta, kā skābe, izsvilinot bedres, bet ielas svētums saslaucīts tās galā, metot ēnu nepārejošu. domāju par kļūdām un to cenām, izlabojot bilanci. un naktīs neļauj gulēt aiz loga notiekošais, bet tikai tad, ja pati neesmu tur. sveiks, jūlij un jaunā sekunde!


linkpost comment

[Jun. 1st, 2015|03:03 am]
pasaule paplašinās ar katru jaunu iepazīšanos, līdz tā kļūst tik maziņa, ka jāslēpjas sevī.
trīs atslēgas par daudz
trīs somas par maz
riekšas pilnas ceriņu gaisa, bet vīnu vairs negribas dzert. viss sarauts un tagad jāpin jau atkal, kā vējā izpūrušas bizes. ak, dažām domām jāuzbrūk ar mačeti, citādi var nesanākt laika. visu vienmēr paspēt nevar, jāmāk palaist, kā komētas, kas mēdz arī atgriezties. gribētos vienmēr tikai to labāko, bet savādi, ne vienmēr tas izdodas. nekas nav vienkārši, pārtraukt arī nedrīkst. dzīpariņš cauri visām tagadībām jānostiepj taisns, tikai tad varēs noturēt līdzsvaru līdz galam. lai kur tas arī nebūtu.


link2 comments|post comment

[May. 18th, 2015|03:48 am]
pārāk daudz prieka un pārāk daudz skumju

link4 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]