te [entries|archive|friends|userinfo]

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Oct. 13th, 2017|10:20 am]
kamēr gulēju, viņš rakstīja garu epastu.
kamēr guļ viņš, sēžu darbā un lasu.
jau atkal citā pasaules malā un aicina līdzi. vēl aizvien gaida.
bet man ir tik ļoti bail.
reti ir dienas, kad nebūtu par viņu iedomājusies.
reti ir vakari, kad neilgotos pēc miera viņa skavās.
taču visam sava cena.
un tāpēc man bail.
vai nu esmu galīga muļķe, vai nu pietiek ar vienu reizi, lai..
..kad esi bijis ar kādu sajaukts, samalts, saberzts vienā, tad atgūt sevi, maigi sakot, ir grūti.
varbūt es vienkārši bez galējībām nemāku, jo.. kāda gan savādāk jēga? vai tad nav garlaicīgi prātīgi dzīvot?
link2 comments|post comment

[Oct. 12th, 2017|04:16 pm]
galvaskauss sāp. visi pieci lūzumi. laikam spiediena maiņas, bet varbūt tā tas dzīst.
pat nespēju piemeklēt vārdus.. loģiski, kaut kas uz zobsāpju pusi. bet iedomājies, ka Tev zobi ne tikai žoklī - arī vaigā, pierē, ap aci un deniņiem. sinhroni smilkst.
pretsāpju ripas ātri mani iemidzina, šobrīd atļauties zaudēt vēl vairāk laika nevaru.
bezjēdzīgi, jo padomāt jau arī grūti.
kā gan gribētos šo un daudz cita atstāt aiz muguras! pāršķirt lapu un atsākt baudīt dzīvi..
taču sanāk vien tā rēgaini plūst cauri dienām. nav veselas miesas, nav vesels gars.
kā vien protu, cenšos rast prieku.
ironiski, Līgas dzimšanas dienā nokārtoju eksāmenu velosipēda vadītāja apliecībai, taču šaubos, ka vēl kādreiz viņu vai kādu citu uz bagāžnieka vedīšu.
dažreiz, nospļaujoties uz miegu, dodos meklēt šajā pilsētā vēl neapgūtas vietas. vienā no tām iemēģināju savu pirmo termosu, vērojot rasu izžūstam saulē.
retāk, bet jaukāk sanāk draugus un paziņas sastapt. gan ilgi plānoti, gan nejauši. priecāties par viņu un radinieku dzīves jaunumiem.
bet jūtos kā darva viņu klātbūtnē, jo nevaru sniegt priecāšanās simbiozi. doma par to, ka esmu darva, dara vēl skumjāku un tā uz priekšu - tumšā bezdibenī iekšā.
tāpēc labāk palikt maliņā, cik vien tas iespējams, nebojāt skaisto kopainu. kad būs kas priecīgs, ar ko dalīties, tad varbūt jutīšos jūsu cienīga.
link2 comments|post comment

[Sep. 22nd, 2017|12:13 am]
vai man ir tik daudz spēka, lai ar vienu grūdienu izšķaidītu savu galvu pret tuvāko (galds, siena, seifs, palodze)? pabeigt asfalta šīvasar iesākto.
linkpost comment

[Sep. 20th, 2017|08:00 pm]
''Mehāniskais Veidenbaums'' un piens ar zemeņu garšu.
laba nogale, atmiņai paliks Haņina parakstītā grāmata un vēsturiskās fantāzijas afiša ar visu iesaistīto autogrāfiem.
linkpost comment

[Sep. 14th, 2017|01:01 am]
šodien manā darbadienā ietilpa vienīgās ābeles apzāģēšana un žalūzijas nomaiņa. nesen bija jāmaina ūdensmaisītājs un aizķeršanās gadījās tikai ar ūdens padeves nogriešanu, kas, lai gan, mazliet sarežģīti, bet atrisinājās. teju katru dienu kaut kas jālabo. vai kāds pods, pilošs sifons, izļurgājusies mēbele.. utt. kā menedžerei, laikam jau man būtu jāsamenedžē, lai ir kāds cilvēks, kurš tādas lietas nokārto profesionāli, bet pašai to darīt sanāk gan ātrāk, gan lētāk. un, ja godīgi, fiziski taustāms padarītais sniedz daudz lielāku gandarījumu, tajā slēpjas sava veida meditācija, kas ir pilnīgs pretstats maniem tiešajiem darba pienākumiem.
linkpost comment

[Sep. 13th, 2017|11:19 am]
''When I was depressed, people told me, ‘Hey, you’re great, don’t worry about it,’ and that makes it a thousand fucking times worse,” he says.That’s the whole point of depression. You know you’re better than you’re doing right now and you can’t do anything about it, so when someone tells you that you‘re better, it just drives you deeper and deeper down the hole until you just make a decision – you’re gonna face your fears or dry your tears, you’re gonna fight it or not. I just felt some unknown responsibility to fight it. It’s never easy.'' 
- M.M. 

linkpost comment

[Sep. 10th, 2017|10:40 pm]

vakar ieklausījos sevī. beidzot.

lai gan, biju apņēmības pilna jau no paša rīta, kas izvērtās par vienu no tiem, kad viss krīt no rokām ārā un nespēj secīgi paveikt lietas, aizdevos uz darbu un nosēdēju savas 12h, vēl aizvien apņēmības pilna, tad čāpoju siltajā vakarā mājup.. cilvēki, cilvēki, cilvēki. apņēmība pazuda vienu cigareti pirms mājām. jā, Gabrāns un Mēness muzejs, neskaitāmas performances un festivāls kopumā – pievilcīgi. bet zinot sevi, jau varēju iztēloties, cik ļoti nožēlotu iziešanu no mājām, sastopot pirmo pūli. un ne tikai tas, visu jau var paciest labā kompānijā, taču man tādas nebija, daudz vieglāk jebkas ir paciešams, iesildoties ar kādu grādu, taču man šie prieki ir liegti. sapratusi, ka dzīvoklī esmu viena, pieņēmu vislabāko lēmumu – palikt uz vietas un svinēt Koko piecu gadu jubileju. ballīte ar trīs trakiem kaķiem un baldriānu! pēc nejaušības principa, uz apli tika drillēta Bjorkas ''Post'' kasete. nolēmu vēl arī pieveikt pēdējos lielos abu istabu iekārtošanas darbus. visā visumā, man liekas, ka mūsmāju baltā nakts noritēja vienreizēji labi. ap trijiem vai četriem naktī, ieritinoties gultā, jutu gandarījumu un nemaz nenožēloju visu garām palaisto, jo blakus priecīgi murrāja Koko.

linkpost comment

[Sep. 6th, 2017|07:44 am]
linčiska pilnmēness nakts
linkpost comment

[Sep. 5th, 2017|06:07 am]
savdabīgs laiks. un kad tad nav?

pāris nakts maiņas pavadīju, slīdot cauri iepriekšējās dekādes ierakstiem novārtā atsātajiem draugiem.lv, kur arī visi bilžu kalni, komentāri, sarakstes.
šķiet, meklēju kaut ko, bet pati nezinu ko īsti.

un tad kārtējā pārvākšanās, kas jau arī sevī ietver visa pārcilāšanu. otrā šogad, septītā Rīgā, devītā mūžā, ja atskaita mēnešus, kas pavadīt ceļā gan pirms gadiem divdesmit, gan diviem.
jestrs pasākums. šoferis lepni stāstīja par dēlu, kurš bija pats Emīls Emīla nedarbos.
gan izvācoties, gan ievācoties, šis šoferis pats algoja vietējos, lai palīdz ar to, kas smagāks, jo nebija dižs nesējs. ticiet vai nē, bet pie Torņakalna blokmājas tas bija bariņš, kuri turpat uzmeistaroja mangālu DIY stilā. savukārt, centrā tie bija jau pa ceļam noskatīti dīkdieņi, kas mīņājās pie ''Elvi'' veikala. abas kompānijas vienoja šķietami neremdināmas slāpes pēc grādīgā, kā dēļ bija gatavi izturēt slodzi, kas, dažbrīd likās, šīs nabaga nodeldētās miesas pieveiks. bez šofera bija arī nesējs Kristaps, kurš diriģēja abus balagānus visnotaļ pienācīgi. nākamās divas dienas muskuļi smilkstēja.
bet esmu atpakaļ centrā.. ak, mēs, Avotu ielas nolādētie.

jau zināju, ka ikdienā pietrūks ceļa mērošanas garām ''Stenders'' ražotnei, jo tās apkārtne katru reizi smaržo citādāk. bet tas arī viss. balkonu sezona beigusies.
manam kaķim tagad ir kompānija, viņš nenīkst garlaicībā. arī man, ja ir vēlēšanās, nav jāiet tālāk pa ķēķi, lai uzkūpinātu pie kafijas krūzes ar kādu kopā.
pirms pāris dienām novērtēju arī to, cik ātri varu nokļūt pie mammas, ja kādai no mums tas top nepieciešams.

aizvien tuvāka liekas doma par hosteļa pamešanu. jau kuro gadu vēroju no vienīgās pagalma ābeles krītošos ābolus, kas šķīst pret granti un turpat novietotajām automašīnām, tie zaigo naktīs bezmaz toksiskā gaismā. dažreiz atgādina Saulkrastus un Daiņa smīnsmaidu. bet aizvien biežāk tikai to, ka pārāk daudz vasaru un ziemu te aizvadīts.

kaut kam ir jāmainās.

un, kā zināms, ir jau septembris - Dzejas dienas, Baltā nakts un dabas krāsu spēles.
linkpost comment

[Aug. 18th, 2017|05:13 am]
šo gadu jau tagad gribu norakstīt [kā vienu no sliktākajiem].
nesen, stāvot uz sava betona blokmājas balkona [gribas rakstīt ''jumta''], aizpīpēju zilā Winston cigareti un vēroju mēnesi kopā ar kaķi,
kamēr istabā čerkstoši drillējās Kино kasete, pārņēma spēcīgs déjà vu. Kauguru vietā ir Torņakalns. un kaut kur pazuduši jau 13 gadi.
tiem līdzi aizpeldēja reiz tik tuvi cilvēki, tik kvēli sapņi ar vēl cienījama pazemīguma un jautras pašironijas devu. un interese dzīvot.
varbūt tas viss tur arī palicis - priežu ēnās, jūras putās, nabadzības vienkāršībā.
drīz nedzīvošu vairs viena [pēc 1,5 gada pauzes], īrēšu istabu un centīšos atgūt pieticību, varbūt arī sevi. būs jāatvadās no dzīvokļa
ērtībām un mantām, ko vairs negribu stiept.
protams, labākais būtu atkal savākt no tā visa tikai vienu somu un doties līdzi putniem, bet ir jāatkopjas gan fiziski, gan morāli. jo šis
gads.. jeb šī vasara. nav viegli atzīt savu spēku limitācijas, bet nav iespējams dzīvot tikai sapņos.
vai esmu uz grimstoša kuģa, vai pati tas esmu - pagaidām nezinu.
link3 comments|post comment

[Aug. 4th, 2017|07:52 am]
pirmā šīgada pelde. Melluži, 31. jūlijs
link2 comments|post comment

[Aug. 3rd, 2017|04:16 am]
un varētu rakstīt par to, cik sajūsminoši bija, pārkārtojot latviešu valodas eksāmenu,
trešdaļu no tā pildīt uzdevumus, kas grozījās ap interviju ar Joņevu.
vai par to, kuru no pēdējām vietām LMA iestājeksāmenos saņēmu.

bet nesen pavadīju dienu Viļņā, baudot citus skatus, sastopot citus cilvēkus.
ieguvu pirmo zīmogu jaunajā pasē - Užupes Republikas.
tad devos uz Cigarettes after sex lietaino koncertu, kas, protams, bija maģisks,
pat pārmiju dažas frāzes ar mīlīgo Gonzalesu, kamēr grupa parakstīja albumu.

taču mājās atgriezos, iesildošās grupas iespaidā, kas pāris nedēļas nelika mieru.
augusta beigās viņi spēlēšot atkal Rīgā un tas kā gaisma tuneļa galā, jo šomēnes jānokārto vairākas nogurdinošas lietas.
piemēram, to, ka, būdama vienīgā cietusī pašas izraisītā ceļu satiksmes negadījumā
[izņemot burvīgās pasažieres kāju], nāksies uzņemties arī vainīgās puses piešķiramos pantus.
esmu divi vienā.
nezinu, kad drīkstu atsākt lietot alkoholu, bet jūtu, ka tā diena varētu nebūt tālu.

dažreiz ir labi nezināt.

un atgriežas ticība veciem varoņiem, un atgriežas veci paradumi, lai gan,
cauri grūti aptveramajai šodienas prizmai tie vairs nav tie paši, protams.

gaisā jaušams kaut kas neaprakstāms, bet kaut kad jau sastapts.
link6 comments|post comment

[Jul. 31st, 2017|11:23 pm]
negribēju sagaidīt augustu vēl šogad neizpeldējusies.
starp nakts maiņām bija brīvas 12h. devos mājās, pabaroju kaķi, atstāju riteni un čāpoju uz Torņakalna staciju.
drīz jau devos pa nostaļģisko Kanālu ielu no Mellužu stacijas uz jūru. un, protams, daudz ir mainījies, īpaši māja, kurā uzauga mamma, tad augām mēs.
laiks gluži kā ar laku ir pārklājis to, kas visspilgtāk iededzināts atmiņā, tās ''skrambiņas''. katrs gads kā jauna kārta. un tagad viss spožs un līdzens, teju neatpazīstams, teju svešs.

kāpas sākas Magoņu ielas galā, to iezīmē līka priede, kurai mamma bērnībā nevarēja paiet garām, vienmēr centās uzrāpties.
mazliet vairāk kā pirms gada viņa tur izkaisīja tēta pīšļus.

pludmalē laika ritms atgādināja Sicīliju. pat negaisa mākoņiem tuvojoties, dāmas netraucēti turpināja sauļoties, blakus ģimene izklaidējās ar bumbu, kāda vientuļa sieviete ļāva aizvien pieaugošajam vējam pūst ziepju burbuļus viņas vietā.
aizpeldēju līdz bojai un arī nesteidzos atpakaļ.

kad allaž uzticamais vilciens lēni veda mani mājup, biļeti pārbaudīja tas pats konduktors, kurš to darīja turpceļā, sasmaidījāmies.

tad sapratu, ka pie līkās priedes, kur domīgi grauzu šokolādi ''Magone'', aizmirsu saulesbrilles, kas tik un tā bija par platu sejai, tāpēc pie sevis smēju, ka tāda kā dāvana sanāca. tētim patiktu.
linkpost comment

[Jun. 29th, 2017|09:21 pm]
hostelī apmeties viesis, kurš ir līdzīgs cilvēkam, kura nozīmi savā dzīvē te iztirzāt kautrējos. ir grūti strādāt, katra komunikācijas reize ne vien samulsina, bet atstāj apdullušu, pazūdu kaut kur starp nostaļģiju un fantāziju.
labi, cik gan nav sastapti cilvēki, kuri vizuāli atgādina cits citu. tas vairs sevišķi nepārsteidz. daudz retāk pa ceļam gadās ļaudis ar līdzīgām balsīm un/vai manierēm. taču pirmo reizi sastopu līdzību pat dzīves gājumā, uzskatos un idejās par nākotni. saprotams, viņi nav identiski, šos līdziniekus šķir tautība, vārds un pāris gadi vecumā. būtu interesanti, ja liktens lemtu abiem saskrieties.
uzjundītas gan spodras, gan apputējušas atmiņas. tām līdzi velkas mazliet pabalējušas emocijas. cenšos vienlaicīgi strādāt un to visu galvā sakārtot, bet šeit esošais līdzinieks atkal un atkal nāk ar mani pļāpāt, nemaz neko nenojaušot, cik sirreāli tas priekš manis ir.
protams, pēdējo dienu miega deficīts visu paspilgtina. tas arī izsauc vēl nekad iepriekš neizjustas galvassāpes, kas korelē ar dzīstošo galvaskausu. iedzeru kādu pretsāpju ripiņu, miegs sāk nākt, bet nevaru ļauties tam un sāpes drīz vien atgriežas. tā bez gala, bez malas.

šodien ieguvu jauno CE sertifikātu. pēc procentiem spriežot, manas angļu valodas prasmes ir krietni uzlabojušās astoņu gadu laikā, bet latviešu valodā teju nekādu pārmaiņu. oh, what a surprise..


kā gan būtu satikt pašam sevi?
link1 comment|post comment

[Jun. 22nd, 2017|02:14 pm]
bieži gribas raudāt. gan par skaisto, gan par neesošo.
link1 comment|post comment

[Jun. 21st, 2017|01:33 pm]

divas nedēļas gultas režīma jeb mājas aresta un ārpasaulei cita garša!

pēc avārijas vēl aizvien nejūtos īsti droši uz velosipēda, braucu smieklīgi lēni. taču, neatceroties pašu kritiena momentu, nezinu savu kļūdu, no kuras mācīties.

līdz šim, dzīvei biju gājusi cauri veseliem kauliem, bet nu ir lauzti uzreiz vairāki, turklāt, uz sejas. kopš dzimšanas nebija arī nācies gulēt slimnīcā. sirreāla pieredze, atsevišķa stāsta vērta. bet draugu un radu atbalsts aizkustināja. ārkārtīgi sirsnīgi un pārsteidzoši reizē.

būtu grūti aprakstīt sajūtas, kas pārņem, sekojot līdzi sava atspulga pārmaiņām. nav jau tā, ka kaut kas gauži skaists būtu sabojāts, tomēr teju ikviens pie savas sejas taču pierod. drīz jau ceriņtoņi ap aci būs zuduši, pēdējais lielais pleķis pat dzeltē. beidzot nevajadzēs aiz saulesbrillēm slēpties no līdzjūtīgajiem skatieniem. rētas dzīst. vēl daļa sejas nejūtīga, bet laikam sāku arī pie tā pierast. tik apnicis justies kā jēlai olai.

žēl, ka skaisti pasākumi gājuši secen, bet, smadzeņu satricinājuma iespaidā, pirmo reizi [tā, pa īstam] apmaldījos – burvīga pieredze! mamma pat mazliet sabijās, jo, atšķirībā no viņas, ar orientēšanos man parasti problēmu nav. retrospektā, nespēju izprast, kā mēs tik ļoti varējām novirzīties no kursa, ejot no slimnīcas, kur izņēma vaiga šuves, uz manu māju pusi, kas normāli būtu aizņēmis nepilnu stundu, mums izvērtās par vairāk kā divu stundu līkumu, čāpojot lēnā garā un šur tur piesēžot. toties izbaudīju pastaigu svaigā gaisā, sarunas un Pārdaugavas skatus.

nebija viegli pierast pie nekā nedarīšanas un tagad nav viegli pieslēgties darbam. ir taču vasara. un es ceru, ka jums izdodas to izbaudīt.


p.s. vissvarīgakie cilvēki dzīvē ir tie, kuri tevi saprot.


link4 comments|post comment

[Jun. 1st, 2017|01:20 am]


un nav jau visi cilvēki ļauni.
piemēram, piemājas nočņika pārdevēja, kura ticēja man uz vārda, noriskēja un pārdeva alu bez dokumentu uzrādīšanas, vēl pat līdzjūtību par nozagto somu izsakot.
vai vīrietis, kurš man vēl rīt jāsatiek, jo redz, meklēdams vietu, kur varētu atliet, atradis manu pasi un dienasgrāmatu, licis sievai draugiem.lv portālā informēt par to mani māti, kura, savukārt, nodeva man vīrieša nr.
un šodien atguvu savu numuru. žēl par dažiem citiem, kas liekas neatgūstami. dažus varbūt arī vairs nevajadzēs. un ir labi.

šis mūža gads vēl pat divas nedēļas nav vilcies, taču nogurums jau tāds.. te tikai kārtīga vasara palīdzēt spēs.

aizvediet mani, lūdzu, kāds uz savām lauku mājām! man tādu nav bijis.


link9 comments|post comment

(tēva nāves gadadiena) [May. 25th, 2017|11:07 pm]
un izauga manai mugursomai šodien kājas. 
tā aizgāja ar visu nepieciešamo - atslēgas, telefons, maks, pase.
un lietām, kas tik ierasti bija īpašumā - fotoaparāts, pārpilns cietais disks, noslēpumu kastīte un antīks dāmlietu maciņš.
gatavojoties garai maiņai, līdzi bija mātes aizdota grāmata, veselīgas ņammas, uzticīgs lakats un reti patīkams džemperis.
jūs jau zinat, ir tie mīļie sīkumi, ko, lai cik apgarots necenstos būt, cilvēks iemīļo. 
kristāliņš pie atslēgam, ko istabā atstāja muzikants, kuram biju nodrošinājusi naktsmājas divas vasaras atpakaļ.
''A'' burtiņš, kas agrāk bija mātei dāvāta piespraude (bērnībā tai nolauzu adatiņu, māte pārdzīvoja, bet burtiņu es vēl līdz šim biju saglabājusi pie atslēgām).
sirsniņa nemierīga par aizbēgušo dienasgrāmatu. neizturami iedomāties, ka tur kāds svešs deguns ielīdīs.

cik gan naudai maz nozīmes, kad nav atslēgu, lai savu riteni varētu paņemt līdzi vai mājās aizdoties.

nogurdinoši sarežģīti tagad viss. sākumā atslēgas jāiegūst. tad pase, tikai tad varēs kartes, tai skaitā SIM, aizvietot. plāniem svītra pāri, plānotāja tik un tā nav.

sēdēšu te līdz rītam. palika man vismaz plejeris un austiņas. māsa aizdeva 20 EUR, palikuši 17, bet ir paciņa cigarešu.

un izrādās, brāļa numuru vēl aizvien atceros pareizi. jāiemācas būtu vēl daži.



p.s. nepierodiet. nekad. ne pie kā. 
link7 comments|post comment

[May. 24th, 2017|09:03 pm]
šonakt, kur vien braucu, smaržoja jasmīni, bet tumsā nebija manāmi.
gluži kā pavasarī, kad teju visa daba pēc samirkušiem pūpoliem smaržo, pat ja ne vītolu, ne kārklu tuvumā.
linkpost comment

[May. 18th, 2017|05:25 pm]
šodien hosteļa viesiem būs jāklausās Soundgarden, Temple of Dog, Audioslave un god. Kornela solo diskogrāfija.
pārāk negaidīti un skumji.
link2 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]