te [entries|archive|friends|userinfo]

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jan. 13th, 2017|04:30 pm]
laikam pirmo reizi dzirdu Slowdive pa radio. prieks ^^
linkpost comment

[Jan. 4th, 2017|05:23 pm]

vajag šādi?


link3 comments|post comment

[Dec. 20th, 2016|03:15 am]
[music |Nina Simone - You Don't Know What Love Is]

uzticēšanās. man tās ļoti pietrūkst.
link4 comments|post comment

[Dec. 20th, 2016|12:24 am]
We must get home! How could we stray like this?--
So far from home, we know not where it is,--
Only in some fair, apple-blossomy place
Of children's faces--and the mother's face--
We dimly dream it, till the vision clears
Even in the eyes of fancy, glad with tears.

We must get home--for we have been away
So long, it seems forever and a day!
And O so very homesick we have grown,
The laughter of the world is like a moan
In our tired hearing, and its song as vain,--
We must get home--we must get home again!

We must get home! With heart and soul we yearn
To find the long-lost pathway, and return!...
The child's shout lifted from the questing band
Of old folk, faring weary, hand in hand,
But faces brightening, as if clouds at last
Were showering sunshine on us as we passed.

We must get home: It hurts so staying here,
Where fond hearts must be wept out tear by tear,
And where to wear wet lashes means, at best,
When most our lack, the least our hope of rest--
When most our need of joy, the more our pain--
We must get home--we must get home again!

We must get home--home to the simple things--
The morning-glories twirling up the strings
And bugling color, as they blared in blue-
And-white o'er garden-gates we scampered through;
The long grape-arbor, with its under-shade
Blue as the green and purple overlaid.

We must get home: All is so quiet there:
The touch of loving hands on brow and hair--
Dim rooms, wherein the sunshine is made mild--
The lost love of the mother and the child
Restored in restful lullabies of rain,--
We must get home--we must get home again!

The rows of sweetcorn and the China beans
Beyond the lettuce-beds where, towering, leans
The giant sunflower in barbaric pride
Guarding the barn-door and the lane outside;
The honeysuckles, midst the hollyhocks,
That clamber almost to the martin-box.

We must get home, where, as we nod and drowse,
Time humors us and tiptoes through the house,
And loves us best when sleeping baby-wise,
With dreams--not tear-drops--brimming our clenched eyes,--
Pure dreams that know nor taint nor earthly stain--
We must get home--we must get home again!

We must get home! The willow-whistle's call
Trills crisp and liquid as the waterfall--
Mocking the trillers in the cherry-trees
And making discord of such rhymes as these,
That know nor lilt nor cadence but the birds
First warbled--then all poets afterwards.

We must get home; and, unremembering there
All gain of all ambition otherwhere,
Rest--from the feverish victory, and the crown
Of conquest whose waste glory weighs us down.--
Fame's fairest gifts we toss back with disdain--
We must get home--we must get home again!

We must get home again--we must--we must!--
(Our rainy faces pelted in the dust)
Creep back from the vain quest through endless strife
To find not anywhere in all of life
A happier happiness than blest us then ...
We must get home--we must get home again! 

/James Whitcomb Riley/
linkpost comment

[Dec. 3rd, 2016|07:57 am]
Lotes portrets. pirmā kopīgā baseinpelde.
24.12.2016
link6 comments|post comment

[Dec. 1st, 2016|02:02 am]
darba vakars-nakts sākās, laužoties cauri salavecīšu drūzmai, kuri pulcējās tv3 atlasei. bija arī sievietes (:
piezadzies decembris un es ceru, ka arī šonakt ''Krievijas hīti'' radio būs klausāmas pasakas latviešu valodā, 
kas pagājušo nakti gan satrauca, gan sasmīdināja mani un kolēģus, jo nebijām īsti droši, ka tam tā ir jābūt.
šomēness arī līguma pagarinājums beidzas un laikam jau pietrūks mazliet šīs vietas. 
bērnībā aizmirstā ziņkārība par televīzijas aizkulisēm nu būs apmierināta un paliks vien profesionāls kretīnisms ar jaukām atmiņām.
link2 comments|post comment

[Nov. 26th, 2016|01:23 pm]
pamodos līdz ar Kastro nāvi. un lija.
link5 comments|post comment

[Nov. 11th, 2016|05:17 pm]
tērzēju ar jauku dāmu, vienu no klientēm, pēkšņi satrūkos, viņa bez jebkāda brīdinājuma sāka raudāt. ak, cilvēcība.. ir jau daudz iemeslu, kādēļ svešiniekam ir vieglāk uzticēt savas bēdas. laiks apstājās, viņa centās pavisam nozust manās skavās, strauji plūda vārdi un asaras, slūžas vaļā, līdz pamazām straumītes norima. viņas gaišais smaids padarīja mani patiesi priecīgu. un pēc atvadīšanās biju palikusi ne tikai ar noraudātu plecu un rūpjpilnu sirdi par šo nupat iepazīto cilvēkbūtni, bet arī mierinošo apziņu, ka neesam tik atšķirīgi, tā atkal uzrodas šādās tīrās saskarmēs un mēdz pazust ikdienā. un kāpēc tā tas ir?
link1 comment|post comment

[Nov. 7th, 2016|11:50 pm]
link1 comment|post comment

[Nov. 7th, 2016|12:09 am]
  sniegs izmainījis dzīves ritmu un, atsākot regulāri lietot sabiedriskos transportus, ikdienu iekrāso senaizmirsti un arī jauni elementi. jaukākais no tiem ir svītraino klaidoņpeļu pāris, 
kurš apdzīvo vienu no pieturām, kur nākas ciemoties arī man. visnotaļ drosmīgas.
  savukārt, mans minka katru gadu aizmirst kas ir sniegs un aizvien no jauna brīnās, bīstās, līdz lēnām pierod un izbauda. pagaidām ziņkārības fāze.
  pati esmu apžilbusi, sālsūdenī gara okulārus nomazgājusi. ieraudzīju skaidri, kas no kā un kam. vēl tikai jāsaprot. jāsadzīvo.

“You will never be happy if you continue to search for what happiness consists of. You will never live if you are looking for the meaning of life.” 
― Albert Camus
linkpost comment

[Nov. 4th, 2016|03:25 pm]
šonakt klausījos kā snieg. ierakstīt gan nesanāca, līdzinājās sīkam lietutiņam palēlinājumā.

eh, pirms kādiem 3-4 gadiem pazaudēju brāļa izlaiduma gredzenu. izvēlējos to noklusēt, apstākļi nebija glaimojoši, un katru reizi satiekoties, sirdsapziņa grauza, redzot savu izlaiduma gredzenu brāļa pirkstā. taču šodien viss ir mainījies. kaut kā, vadoties pēc iegravētā vārda, uzvārda pirmā burta un gada, cauri interneta dzīlēm, atradējs godprātīgi sakontaktējās ar īpašnieku. labi, ka ar humora izjūtu mums trim problēmu nav, stāsta paplašinātā versija tagad liekas visnotaļ smieklīga un, pie reizes, būs vēl viens jauks izbrauciens uz Vecāķiem.



link2 comments|post comment

[Nov. 1st, 2016|03:33 am]
''Viņš rakstīja, ka atpakaļceļa nav, jo viņš ar savu nāvi vēloties atraut cilvēkus no mobilo tālruņu un datoru ekrāniem, lai viņi ieraudzītu to, kas notiek apkārt, un lai pajautātu sev, kāpēc es dzīvoju.'' avots
linkpost comment

[Oct. 23rd, 2016|08:20 pm]
atkal jāatjaunina vērtību sistēma. taču nevaru izlemt cik daudz pazemības šoreiz lietot. bez tās, sirdsapziņas dēļ, iztikt nevar. taču ar to mēdzu arī pārāk bieži aiziet par tālu. cauri tik dažādajām pieredzēm, mazliet lutināta, mazliet nāves biedēta un arī valdzināta, cenšos atrast zelta pavedienu. būtu jāizprot arī to, kur es vēlos, lai tas aizved. kā tukšs mēness šobrīd esmu neesot.
protams, tas, ka kopš oktobra sākuma bijušas tikai piecas nepilnas brīvdienas, atlikušo laiku strādājot pa 12, reti 8, stundu maiņām divos krasi atšķirīgos darbos, jebkuru varētu izsist no līdzsvara. šoreiz gan tas nav īstais iemesls, notiek pārāk daudz visa kā. distancēšanās jau kuro reizi kā vienīgā izeja. un varbūt labākais stāvoklis kopumā.
neprotu nīst. tuvākais tam ir tikai nespēja saprast, pie kā parasti vainoju sevi pašu, jo mācos dzīvojot.
link1 comment|post comment

[Oct. 20th, 2016|07:56 am]
laikam jau visi ir mazliet sapisti, bet tik dažādos veidos, ka nebeidzu brīnīties.
ne vienu vien reizi pārsteidzis, cik tālu savā fantāzijā cilvēks var aizmaldīties.
taču galu galā, katram savi džungļi būs jāizbrien.
link3 comments|post comment

[Oct. 9th, 2016|10:45 am]
linkpost comment

[Oct. 8th, 2016|02:05 pm]
gribu pateikties tam, kurš uzzīmējis austras koku uz pretējās mājas sienas.
manas mājas apkārtnē vizuālas izpausmes ir visnotaļ reti sastopamas, bieži vien ļaudis vispār nezina, ka šī iela stiepjas tik tālu vai to, ka eksistē otra, ar ko tā krustojas.
nu es aizvien biežāk izvēlos baudīt dūmpauzes tieši pie loga, kas iziet uz izgreznoto sienu, jo tā, būdama augstāka par mazo mājiņu, kur dzīvoju, likās pabaisi vienmuļa, izņemot to vietu, kur apmetums jau nodrupis sen, atsedzot dažnedažādus ķieģeļus.
vai arī latvju zīmes ir kļuvušas pārāk modīgas un tā ir jauka sakritība, vai arī kāds no maniem draugiem ir lādzīgs huligāns, lai vai kā, skaisti.
link2 comments|post comment

[Oct. 2nd, 2016|05:05 am]
atšķirībā no otra jeb papildus darba, kur viens no pienākumiem ir monitorēt rindām televīzijas kanālu, hosteļos maiņas ir jaukākas ar to, ka var pagūt arī mierīgi paklausīties mūziku, kas vēl neapgūta, kā arī, paceļot laikā un paklausīties ko gauži vecu, personīgo aktualitāšu hronoloģijas izpratnē. šonakt skarts tāls un vārīgs laikmets, taču vēl aizvien ir no jauna ko aptvert. dažreiz liekas, ka atmiņas ir kā neapstrādāti dārgakmeņi, kurus vienkārši tāpat, pa ceļam, necilus esi salasījusi, pati neko daudz nedomādama, tad mājās pārnākot, no kabatām burciņā sabērusi un ik pa laikam kādu izņem, lai pirkstos pavirpinātu. ar katru reizi nodrūp vairāk liekā kā jautājumi, atsedzot atbilžu skaidro vienkāršību un dzidro saikni. nosce te ipsum


link1 comment|post comment

[Sep. 23rd, 2016|10:23 am]
visas psihodēlijas starpā, šīsnakts sapnī pavīdēja bērnības atmiņa par cipariņu kolekcionēšanu. 


"Известны так называемые цифры в сыре — цифры из чёрного или синего пищевого пластика (полиэтилен), которые иногда встречались в корке сыра. При изготовлении сырной головы вдавленными в неё пластиковыми цифрами отмечали дату изготовления, номер варки и другую информацию. Впоследствии заменены чернильными штампами, предполагалось, что корочка сыра вместе со штампом должна срезаться. В настоящее время нужная информация чаще всего выжигается лазером на корочке сыра или наносится на упаковку. Некоторые сырзаводы — в частности, Вожгальский в Кировской области — до сих пор помещают цифры в сыр (информация верна на конец мая 2015 г.)."
-wikipedia
linkpost comment

[Jul. 4th, 2016|11:33 pm]
prieks, apjaušot, cik sen jau sveša kļuvusi garlaicība.
link4 comments|post comment

[May. 28th, 2016|12:00 am]
viens no zārka nesējiem, kurš bija noalgots, tamdēļ, nepazīstams, redzot, ka minstinos, pēdējā ejot ārā no kapličas, sākumā pajautāja, kāda radniecība ar aizgājēju, tad aizsoļoja līdz žuburainajam svečturim, nopūta vienu no liesmiņām, tik nekustīgu, ka biju jau nospriedusi, ka tās visas nav īstas, tad izvilka balto svecīti un iedeva to man, instruējot mājās nodedzināt, apdomājot to, ko neizdevās ceremōnijas laikā, tad palikšot vieglāk. bet nav jau tik slikti, pati brīnos.
link3 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]