vakar ieklausījos sevī. beidzot.

lai gan, biju apņēmības pilna jau no paša rīta, kas izvērtās par vienu no tiem, kad viss krīt no rokām ārā un nespēj secīgi paveikt lietas, aizdevos uz darbu un nosēdēju savas 12h, vēl aizvien apņēmības pilna, tad čāpoju siltajā vakarā mājup.. cilvēki, cilvēki, cilvēki. apņēmība pazuda vienu cigareti pirms mājām. jā, Gabrāns un Mēness muzejs, neskaitāmas performances un festivāls kopumā – pievilcīgi. bet zinot sevi, jau varēju iztēloties, cik ļoti nožēlotu iziešanu no mājām, sastopot pirmo pūli. un ne tikai tas, visu jau var paciest labā kompānijā, taču man tādas nebija, daudz vieglāk jebkas ir paciešams, iesildoties ar kādu grādu, taču man šie prieki ir liegti. sapratusi, ka dzīvoklī esmu viena, pieņēmu vislabāko lēmumu – palikt uz vietas un svinēt Koko piecu gadu jubileju. ballīte ar trīs trakiem kaķiem un baldriānu! pēc nejaušības principa, uz apli tika drillēta Bjorkas ''Post'' kasete. nolēmu vēl arī pieveikt pēdējos lielos abu istabu iekārtošanas darbus. visā visumā, man liekas, ka mūsmāju baltā nakts noritēja vienreizēji labi. ap trijiem vai četriem naktī, ieritinoties gultā, jutu gandarījumu un nemaz nenožēloju visu garām palaisto, jo blakus priecīgi murrāja Koko.

linčiska pilnmēness nakts

savdabīgs laiks. un kad tad nav?

pāris nakts maiņas pavadīju, slīdot cauri iepriekšējās dekādes ierakstiem novārtā atsātajiem draugiem.lv, kur arī visi bilžu kalni, komentāri, sarakstes.
šķiet, meklēju kaut ko, bet pati nezinu ko īsti.

un tad kārtējā pārvākšanās, kas jau arī sevī ietver visa pārcilāšanu. otrā šogad, septītā Rīgā, devītā mūžā, ja atskaita mēnešus, kas pavadīt ceļā gan pirms gadiem divdesmit, gan diviem.
jestrs pasākums. šoferis lepni stāstīja par dēlu, kurš bija pats Emīls Emīla nedarbos.
gan izvācoties, gan ievācoties, šis šoferis pats algoja vietējos, lai palīdz ar to, kas smagāks, jo nebija dižs nesējs. ticiet vai nē, bet pie Torņakalna blokmājas tas bija bariņš, kuri turpat uzmeistaroja mangālu DIY stilā. savukārt, centrā tie bija jau pa ceļam noskatīti dīkdieņi, kas mīņājās pie ''Elvi'' veikala. abas kompānijas vienoja šķietami neremdināmas slāpes pēc grādīgā, kā dēļ bija gatavi izturēt slodzi, kas, dažbrīd likās, šīs nabaga nodeldētās miesas pieveiks. bez šofera bija arī nesējs Kristaps, kurš diriģēja abus balagānus visnotaļ pienācīgi. nākamās divas dienas muskuļi smilkstēja.
bet esmu atpakaļ centrā.. ak, mēs, Avotu ielas nolādētie.

jau zināju, ka ikdienā pietrūks ceļa mērošanas garām ''Stenders'' ražotnei, jo tās apkārtne katru reizi smaržo citādāk. bet tas arī viss. balkonu sezona beigusies.
manam kaķim tagad ir kompānija, viņš nenīkst garlaicībā. arī man, ja ir vēlēšanās, nav jāiet tālāk pa ķēķi, lai uzkūpinātu pie kafijas krūzes ar kādu kopā.
pirms pāris dienām novērtēju arī to, cik ātri varu nokļūt pie mammas, ja kādai no mums tas top nepieciešams.

aizvien tuvāka liekas doma par hosteļa pamešanu. jau kuro gadu vēroju no vienīgās pagalma ābeles krītošos ābolus, kas šķīst pret granti un turpat novietotajām automašīnām, tie zaigo naktīs bezmaz toksiskā gaismā. dažreiz atgādina Saulkrastus un Daiņa smīnsmaidu. bet aizvien biežāk tikai to, ka pārāk daudz vasaru un ziemu te aizvadīts.

kaut kam ir jāmainās.

un, kā zināms, ir jau septembris - Dzejas dienas, Baltā nakts un dabas krāsu spēles.

šo gadu jau tagad gribu norakstīt [kā vienu no sliktākajiem].
nesen, stāvot uz sava betona blokmājas balkona [gribas rakstīt ''jumta''], aizpīpēju zilā Winston cigareti un vēroju mēnesi kopā ar kaķi,
kamēr istabā čerkstoši drillējās Kино kasete, pārņēma spēcīgs déjà vu. Kauguru vietā ir Torņakalns. un kaut kur pazuduši jau 13 gadi.
tiem līdzi aizpeldēja reiz tik tuvi cilvēki, tik kvēli sapņi ar vēl cienījama pazemīguma un jautras pašironijas devu. un interese dzīvot.
varbūt tas viss tur arī palicis - priežu ēnās, jūras putās, nabadzības vienkāršībā.
drīz nedzīvošu vairs viena [pēc 1,5 gada pauzes], īrēšu istabu un centīšos atgūt pieticību, varbūt arī sevi. būs jāatvadās no dzīvokļa
ērtībām un mantām, ko vairs negribu stiept.
protams, labākais būtu atkal savākt no tā visa tikai vienu somu un doties līdzi putniem, bet ir jāatkopjas gan fiziski, gan morāli. jo šis
gads.. jeb šī vasara. nav viegli atzīt savu spēku limitācijas, bet nav iespējams dzīvot tikai sapņos.
vai esmu uz grimstoša kuģa, vai pati tas esmu - pagaidām nezinu.

un varētu rakstīt par to, cik sajūsminoši bija, pārkārtojot latviešu valodas eksāmenu,
trešdaļu no tā pildīt uzdevumus, kas grozījās ap interviju ar Joņevu.
vai par to, kuru no pēdējām vietām LMA iestājeksāmenos saņēmu.

bet nesen pavadīju dienu Viļņā, baudot citus skatus, sastopot citus cilvēkus.
ieguvu pirmo zīmogu jaunajā pasē - Užupes Republikas.
tad devos uz Cigarettes after sex lietaino koncertu, kas, protams, bija maģisks,
pat pārmiju dažas frāzes ar mīlīgo Gonzalesu, kamēr grupa parakstīja albumu.

taču mājās atgriezos, iesildošās grupas iespaidā, kas pāris nedēļas nelika mieru.
augusta beigās viņi spēlēšot atkal Rīgā un tas kā gaisma tuneļa galā, jo šomēnes jānokārto vairākas nogurdinošas lietas.
piemēram, to, ka, būdama vienīgā cietusī pašas izraisītā ceļu satiksmes negadījumā
[izņemot burvīgās pasažieres kāju], nāksies uzņemties arī vainīgās puses piešķiramos pantus.
esmu divi vienā.
nezinu, kad drīkstu atsākt lietot alkoholu, bet jūtu, ka tā diena varētu nebūt tālu.

dažreiz ir labi nezināt.

un atgriežas ticība veciem varoņiem, un atgriežas veci paradumi, lai gan,
cauri grūti aptveramajai šodienas prizmai tie vairs nav tie paši, protams.

gaisā jaušams kaut kas neaprakstāms, bet kaut kad jau sastapts.

negribēju sagaidīt augustu vēl šogad neizpeldējusies.
starp nakts maiņām bija brīvas 12h. devos mājās, pabaroju kaķi, atstāju riteni un čāpoju uz Torņakalna staciju.
drīz jau devos pa nostaļģisko Kanālu ielu no Mellužu stacijas uz jūru. un, protams, daudz ir mainījies, īpaši māja, kurā uzauga mamma, tad augām mēs.
laiks gluži kā ar laku ir pārklājis to, kas visspilgtāk iededzināts atmiņā, tās ''skrambiņas''. katrs gads kā jauna kārta. un tagad viss spožs un līdzens, teju neatpazīstams, teju svešs.

kāpas sākas Magoņu ielas galā, to iezīmē līka priede, kurai mamma bērnībā nevarēja paiet garām, vienmēr centās uzrāpties.
mazliet vairāk kā pirms gada viņa tur izkaisīja tēta pīšļus.

pludmalē laika ritms atgādināja Sicīliju. pat negaisa mākoņiem tuvojoties, dāmas netraucēti turpināja sauļoties, blakus ģimene izklaidējās ar bumbu, kāda vientuļa sieviete ļāva aizvien pieaugošajam vējam pūst ziepju burbuļus viņas vietā.
aizpeldēju līdz bojai un arī nesteidzos atpakaļ.

kad allaž uzticamais vilciens lēni veda mani mājup, biļeti pārbaudīja tas pats konduktors, kurš to darīja turpceļā, sasmaidījāmies.

tad sapratu, ka pie līkās priedes, kur domīgi grauzu šokolādi ''Magone'', aizmirsu saulesbrilles, kas tik un tā bija par platu sejai, tāpēc pie sevis smēju, ka tāda kā dāvana sanāca. tētim patiktu.

hostelī apmeties viesis, kurš ir līdzīgs cilvēkam, kura nozīmi savā dzīvē te iztirzāt kautrējos. ir grūti strādāt, katra komunikācijas reize ne vien samulsina, bet atstāj apdullušu, pazūdu kaut kur starp nostaļģiju un fantāziju.
labi, cik gan nav sastapti cilvēki, kuri vizuāli atgādina cits citu. tas vairs sevišķi nepārsteidz. daudz retāk pa ceļam gadās ļaudis ar līdzīgām balsīm un/vai manierēm. taču pirmo reizi sastopu līdzību pat dzīves gājumā, uzskatos un idejās par nākotni. saprotams, viņi nav identiski, šos līdziniekus šķir tautība, vārds un pāris gadi vecumā. būtu interesanti, ja liktens lemtu abiem saskrieties.
uzjundītas gan spodras, gan apputējušas atmiņas. tām līdzi velkas mazliet pabalējušas emocijas. cenšos vienlaicīgi strādāt un to visu galvā sakārtot, bet šeit esošais līdzinieks atkal un atkal nāk ar mani pļāpāt, nemaz neko nenojaušot, cik sirreāli tas priekš manis ir.
protams, pēdējo dienu miega deficīts visu paspilgtina. tas arī izsauc vēl nekad iepriekš neizjustas galvassāpes, kas korelē ar dzīstošo galvaskausu. iedzeru kādu pretsāpju ripiņu, miegs sāk nākt, bet nevaru ļauties tam un sāpes drīz vien atgriežas. tā bez gala, bez malas.

šodien ieguvu jauno CE sertifikātu. pēc procentiem spriežot, manas angļu valodas prasmes ir krietni uzlabojušās astoņu gadu laikā, bet latviešu valodā teju nekādu pārmaiņu. oh, what a surprise..


kā gan būtu satikt pašam sevi?

bieži gribas raudāt. gan par skaisto, gan par neesošo.

divas nedēļas gultas režīma jeb mājas aresta un ārpasaulei cita garša!

pēc avārijas vēl aizvien nejūtos īsti droši uz velosipēda, braucu smieklīgi lēni. taču, neatceroties pašu kritiena momentu, nezinu savu kļūdu, no kuras mācīties.

līdz šim, dzīvei biju gājusi cauri veseliem kauliem, bet nu ir lauzti uzreiz vairāki, turklāt, uz sejas. kopš dzimšanas nebija arī nācies gulēt slimnīcā. sirreāla pieredze, atsevišķa stāsta vērta. bet draugu un radu atbalsts aizkustināja. ārkārtīgi sirsnīgi un pārsteidzoši reizē.

būtu grūti aprakstīt sajūtas, kas pārņem, sekojot līdzi sava atspulga pārmaiņām. nav jau tā, ka kaut kas gauži skaists būtu sabojāts, tomēr teju ikviens pie savas sejas taču pierod. drīz jau ceriņtoņi ap aci būs zuduši, pēdējais lielais pleķis pat dzeltē. beidzot nevajadzēs aiz saulesbrillēm slēpties no līdzjūtīgajiem skatieniem. rētas dzīst. vēl daļa sejas nejūtīga, bet laikam sāku arī pie tā pierast. tik apnicis justies kā jēlai olai.

žēl, ka skaisti pasākumi gājuši secen, bet, smadzeņu satricinājuma iespaidā, pirmo reizi [tā, pa īstam] apmaldījos – burvīga pieredze! mamma pat mazliet sabijās, jo, atšķirībā no viņas, ar orientēšanos man parasti problēmu nav. retrospektā, nespēju izprast, kā mēs tik ļoti varējām novirzīties no kursa, ejot no slimnīcas, kur izņēma vaiga šuves, uz manu māju pusi, kas normāli būtu aizņēmis nepilnu stundu, mums izvērtās par vairāk kā divu stundu līkumu, čāpojot lēnā garā un šur tur piesēžot. toties izbaudīju pastaigu svaigā gaisā, sarunas un Pārdaugavas skatus.

nebija viegli pierast pie nekā nedarīšanas un tagad nav viegli pieslēgties darbam. ir taču vasara. un es ceru, ka jums izdodas to izbaudīt.

p.s. vissvarīgakie cilvēki dzīvē ir tie, kuri tevi saprot.

šonakt, kur vien braucu, smaržoja jasmīni, bet tumsā nebija manāmi.
gluži kā pavasarī, kad teju visa daba pēc samirkušiem pūpoliem smaržo, pat ja ne vītolu, ne kārklu tuvumā.

šodien hosteļa viesiem būs jāklausās Soundgarden, Temple of Dog, Audioslave un god. Kornela solo diskogrāfija.
pārāk negaidīti un skumji.

mēs novecojam.
daži paliek resni, daži nemainās, ir arī tādi, kuri pārāk ātri izdeg.
dzīve tā savādi dara, uz brīdi šķietami apstājas, tad acumirklī ieskrienas un aizskrien pa priekšu, pat īsti netiec līdzi.
taču tikko vēl varēji vienkārši gulšņāt.
kamēr Tu baudīji mirkli pēc mirkļa, aiz muguras jau lēnām kaut kas bija sācis briest. un tas nāk ar kaut ko labu,
jau teju piemirstas cerības īstenojas, tad tam seko kaut kas neiedomājams, lai iecirstu Tev bez brīdinājuma.
vari izvēlēties - smieties vai raudāt. tas ir vienīgais, kas paliek Tavās rokās. smieties vai raudāt.

dažreiz man liekas, ka esmu šeit, lai palīdzētu tiem, pa ceļam sastaptajiem.
palīdzību lūgt ir sasodīti grūti, bet dažreiz tā nemanāmi, pavisam vienkārši, uzmeklē Tevi.

''celebāts ir īstais laiks, lai eksperimentētu ar kaunuma apmatojumu.''
jā, dažreiz prātu apciemo šāda tipa domas. un ''kaunuma apmatojums'', manuprāt, ir viens no visjocīgākajiem vārdu salikumiem.
bet kaut kā jau sevi vajag izklaidēt. īpaši, kad negribas domāt par to visu, kas notiek.
vai kad sēdi uzgaidāmajā telpā ar cilvekiem, pie kuriem nekad iepriekš nebiji iedomājusies sevi pieskaitīt.
''kas gan ir normāls? kas gan ir pieskaitāms?''

jūtos apmaldījusies, stāvot uz vietas.

Tev būs būt!

We must get home! How could we stray like this?--
So far from home, we know not where it is,--
Only in some fair, apple-blossomy place
Of children's faces--and the mother's face--
We dimly dream it, till the vision clears
Even in the eyes of fancy, glad with tears.

We must get home--for we have been away
So long, it seems forever and a day!
And O so very homesick we have grown,
The laughter of the world is like a moan
In our tired hearing, and its song as vain,--
We must get home--we must get home again!

We must get home! With heart and soul we yearn
To find the long-lost pathway, and return!...
The child's shout lifted from the questing band
Of old folk, faring weary, hand in hand,
But faces brightening, as if clouds at last
Were showering sunshine on us as we passed.

We must get home: It hurts so staying here,
Where fond hearts must be wept out tear by tear,
And where to wear wet lashes means, at best,
When most our lack, the least our hope of rest--
When most our need of joy, the more our pain--
We must get home--we must get home again!

We must get home--home to the simple things--
The morning-glories twirling up the strings
And bugling color, as they blared in blue-
And-white o'er garden-gates we scampered through;
The long grape-arbor, with its under-shade
Blue as the green and purple overlaid.

We must get home: All is so quiet there:
The touch of loving hands on brow and hair--
Dim rooms, wherein the sunshine is made mild--
The lost love of the mother and the child
Restored in restful lullabies of rain,--
We must get home--we must get home again!

The rows of sweetcorn and the China beans
Beyond the lettuce-beds where, towering, leans
The giant sunflower in barbaric pride
Guarding the barn-door and the lane outside;
The honeysuckles, midst the hollyhocks,
That clamber almost to the martin-box.

We must get home, where, as we nod and drowse,
Time humors us and tiptoes through the house,
And loves us best when sleeping baby-wise,
With dreams--not tear-drops--brimming our clenched eyes,--
Pure dreams that know nor taint nor earthly stain--
We must get home--we must get home again!

We must get home! The willow-whistle's call
Trills crisp and liquid as the waterfall--
Mocking the trillers in the cherry-trees
And making discord of such rhymes as these,
That know nor lilt nor cadence but the birds
First warbled--then all poets afterwards.

We must get home; and, unremembering there
All gain of all ambition otherwhere,
Rest--from the feverish victory, and the crown
Of conquest whose waste glory weighs us down.--
Fame's fairest gifts we toss back with disdain--
We must get home--we must get home again!

We must get home again--we must--we must!--
(Our rainy faces pelted in the dust)
Creep back from the vain quest through endless strife
To find not anywhere in all of life
A happier happiness than blest us then ...
We must get home--we must get home again!