un izauga manai mugursomai šodien kājas. 

tā aizgāja ar visu nepieciešamo - atslēgas, telefons, maks, pase.

un lietām, kas tik ierasti bija īpašumā - fotoaparāts, pārpilns cietais disks, noslēpumu kastīte un antīks dāmlietu maciņš.

gatavojoties garai maiņai, līdzi bija mātes aizdota grāmata, veselīgas ņammas, uzticīgs lakats un reti patīkams džemperis.

jūs jau zinat, ir tie mīļie sīkumi, ko, lai cik apgarots necenstos būt, cilvēks iemīļo. 

kristāliņš pie atslēgam, ko istabā atstāja muzikants, kuram biju nodrošinājusi naktsmājas divas vasaras atpakaļ.

''A'' burtiņš, kas agrāk bija mātei dāvāta piespraude (bērnībā tai nolauzu adatiņu, māte pārdzīvoja, bet burtiņu es vēl līdz šim biju saglabājusi pie atslēgām).

sirsniņa nemierīga par aizbēgušo dienasgrāmatu. neizturami iedomāties, ka tur kāds svešs deguns ielīdīs.

cik gan naudai maz nozīmes, kad nav atslēgu, lai savu riteni varētu paņemt līdzi vai mājās aizdoties.

nogurdinoši sarežģīti tagad viss. sākumā atslēgas jāiegūst. tad pase, tikai tad varēs kartes, tai skaitā SIM, aizvietot. plāniem svītra pāri, plānotāja tik un tā nav.

sēdēšu te līdz rītam. palika man vismaz plejeris un austiņas. māsa aizdeva 20 EUR, palikuši 17, bet ir paciņa cigarešu.

un izrādās, brāļa numuru vēl aizvien atceros pareizi. jāiemācas būtu vēl daži.

p.s. nepierodiet. nekad. ne pie kā.