Uz desktopa pēkšņi ieraudzīju tur jau reāli septiņus gadus stāvošu teksta dokumentu.

Dzejolis, kurš sākas ar
"Mani draugi"

un beidzas ar
"Nav nekādu iespēju to atcelt.
Mani draugi, tumsa, gaisma, miers."

Neesmu pierakstījis autoru: Tom, vai tas, gadījumā, nav tavējais?

es nesaprotu, ko es sajūtu, skatoties uz viņu

Svarīgs konponista radošās dzīves jautājums: citēt Vāgneru vai necitēt?

Anna Ķirse teica, ka Auznieka pirmo simfoniju jau noklausījusies Sibēliusā un apraudājusies.Tāpēc uz pirmatskaņojumu Cēsu koncertzālē apgādājusies ar zevas paciņu.
Labs bildaps.
Cēsīs satiku rindu ar paziņām, kas bija sirdssilti - mūs allaž celsmina, ja mūs pieņem. Un, ja patiešām 'sociāls dzīvnieks', nu un. Man šķiet, šo salikumu ir ieviesuši tie, kuriem pašiem nav, ar ko socializēties. Kā Bizamžurkas no labi zināmā izdevuma.

Atjaunināts. Raudāt nebija par ko, bet fināls bija dievīgs.

Atdodu "Asiņainā rītausma Parīzē. 1789. gada revolūcija kā mediju notikums." /D.Hanovs, V. Tēraudkalns

Savākšana centrā, nekur nesūtu. Var rakstīt pa taisno uz epastu profilā.

Burvīga intervija ar Margaret Atwood: On the Rise of Real World Authoritarians.

JF: "I guess we all have a capacity for good and evil, right?"
MA: "You forgot the third, because there's three - good, evil and stupidity."

vakar iedomājos - vai pasaules skolu sistēmas ir gatavas bērnu ceļošanai?
ne tikai ar katru gadu populārākais "pārziemot siltajās zemēs", bet skaita ziņā pieaugušie vecāku komandējumi un ceļojumi. bērni ir jāņem līdzi.

ir stipri jāmainās sistēmai, lai šai mobilitātei jēgpilni tiktu līdzi.

esam noparkojušies Bali.
izcili. es kaut kā pilnīgi negaidīju kaut ko tik lielisku. mums ir villa džungļu aizas malā, apakšā upe, apkārt jau nosauktie džungļi, virs galvas kokosriekstu palmas, baseins, aiz baseina aug puķes, tālāk duriani, neredz un nedzird nevienu kaimiņu, piekļūšana pa mazu taciņu caur rīsu terasēm.

man likās, ka šitā dzīvo tikai kaut kādi izredzētie. bet, izrādās, ka tas, nu, tas vienkārši ir norma te. (protams, norma ārpus tūristu un luksusa takām, kuru šeit noteikti nav mazums)

Nupat aizvadīto personīgo gadu varu norakstīt kā panākumiem bagātu (bet par kādu cenu).

Šodien intervēju dziedātāju,kura man ļoti patīk un pēc intervijas patīk vēl vairāk.Tas deva piepildījumu un arī atgādināja pieņemt la règle du jeu: mana radošuma forma ir aprakstīt citus, nevis sevi. Tāpēc arī tik kusli un nekādīgi ar dzeju pēdējo gadu laikā.

Man arvien biežāk nāk smiekli par kādu novērojumu. Un tas ir tāds - šķiet, ka daudzus vīriešus atgrūž sievietes, kas izturās kā viņi paši.
No turienes, manuprāt, aug kājas, piemēram, draugu zonai un visam kam citam.
Man pašai pēdējā laikā ir vairākas reizes atzīmēts puiciskums, nepieradinātība, rupjums,utt.
Tas mani ļoti iepriecina un uzjautrina.
Un būsim godīgi viens pret otru - kad mēs beigsim spēlēt to fakino teātri, kur sievietes spiež savas kājas augstpapēžu kurpēs un pīkst peļu balsīs?
Tas ir ļoti tālu no realitātes vairumā gadījumu. Vismaz no realitātes, kurā sieviete jūtas brīvi.
Bet teātris mums visiem patīk, oj kā patīk. Un tas ir tik mīlīgi.
Es applaudēju.

Bībele saka: piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara

Es saku: nepiedod saviem bulijiem, iestādi viņu pagalmā latvāņus!