Šodien iedomājos par to, cik ļoti pavasara pienākšanu varētu izbaudīt cilvēki, kuri nav neko fundamentāli dzīvē sačakarējuši (vēl nav/ nezina, ka ir/ neatceras).

Kāds gan tas varētu būt vieglums.

Visas tās sapņainās, nenobriedušās sejas ar platajiem smaidiem un tinamās tabakas pelnu apbirušajām filozofijas grāmatām uz Bernāra kafejnīcas terases galdiņiem.

Viņa, krelles virpinādama, kaut ko gaida un laika patiešām vēl ir daudz.

Ko gan darītu Čaks Noriss?