Bāc es te jūtos tik normāls

man arī bieži vien ir šķitis, ka es reizēm rakstu sociālajos tīklos lietas, kas uz sitienu nav saprotamas
taču tad es palasiju tēlotājmākslinieka un dizainera oļega paščenko feisbuka lentu
kuru, lai lasītu, cilvēkam ir nepieciešama ļoti spēcīga asociatīva izpratne, ko īsti šie vārdi nozīmē
un kaut kā pārstāju uztraukties, ka mani var saprast nepareizi, vai nesaprast vispār

bet visvairāk mani maindfako tas, ka man šāda pārslodze rodas no tā, kas man patīk.

ja man kaut kad atradīsies minūte laika, es gribētu atkal aktīvāk cibot.
kopš pēdējā ieraksta esmu pārstrādājusies, norāvusi nervu sabrukumu, izrāvusies laukā, un apceļojusi Uzbekistānu, Kirgistānu un iemaldījusies Almati.

nē, nu es, protams, izjūtu dziļu disharmoniju un vispār acī jebal šos japāņu technocell akumulatorus
kas KARST pie deviņu voltu sprieguma
tas taču ir breds kaut kāds

/ieslēdzot padzīvojuša onkuļa dramatismu par dzīvi/
un vispār, vot paskatieties jūtubē, kādu elektrotehniku paši japāņi bieži vien izmanto sadzīvē
video, kur viņu guru taisa galdus un mēbeles
ar kaut kādu hitachi frēzi, kas, nav skaidrs, ir pirms īsti kura pasaules kara ražota, vai arī vispār kaut kāda leģendāra imperatora laikos
jēzus vēl nebija, hitachi jau bija
tas pats ar 70-o - 80-o gadu elektroniku, kad meid in džepen vēl skaitījās augstākās kvalitātes zīme

/ieslēdzot sengrieķu statuju ar atēnas zobenu rokā/
kopš japāņu kompāniju transnacionalizācijas tas viss ir aizgājis dziļā pakaļā
cilvēki vēlas braukt tankā, nevis zārkā no alumīnija un plastmasas
par žēlabām autoservisos "man kaut kas nav tā ar elektroniku" sazvērestības teoriju piekritēji var sākt rakstīt opusus
utt