pāris nakts maiņas pavadīju, slīdot cauri iepriekšējās dekādes ierakstiem novārtā atsātajiem draugiem.lv, kur arī visi bilžu kalni, komentāri, sarakstes.
šķiet, meklēju kaut ko, bet pati nezinu ko īsti.
un tad kārtējā pārvākšanās, kas jau arī sevī ietver visa pārcilāšanu. otrā šogad, septītā Rīgā, devītā mūžā, ja atskaita mēnešus, kas pavadīt ceļā gan pirms gadiem divdesmit, gan diviem.
jestrs pasākums. šoferis lepni stāstīja par dēlu, kurš bija pats Emīls Emīla nedarbos.
gan izvācoties, gan ievācoties, šis šoferis pats algoja vietējos, lai palīdz ar to, kas smagāks, jo nebija dižs nesējs. ticiet vai nē, bet pie Torņakalna blokmājas tas bija bariņš, kuri turpat uzmeistaroja mangālu DIY stilā. savukārt, centrā tie bija jau pa ceļam noskatīti dīkdieņi, kas mīņājās pie ''Elvi'' veikala. abas kompānijas vienoja šķietami neremdināmas slāpes pēc grādīgā, kā dēļ bija gatavi izturēt slodzi, kas, dažbrīd likās, šīs nabaga nodeldētās miesas pieveiks. bez šofera bija arī nesējs Kristaps, kurš diriģēja abus balagānus visnotaļ pienācīgi. nākamās divas dienas muskuļi smilkstēja.
bet esmu atpakaļ centrā.. ak, mēs, Avotu ielas nolādētie.
jau zināju, ka ikdienā pietrūks ceļa mērošanas garām ''Stenders'' ražotnei, jo tās apkārtne katru reizi smaržo citādāk. bet tas arī viss. balkonu sezona beigusies.
manam kaķim tagad ir kompānija, viņš nenīkst garlaicībā. arī man, ja ir vēlēšanās, nav jāiet tālāk pa ķēķi, lai uzkūpinātu pie kafijas krūzes ar kādu kopā.
pirms pāris dienām novērtēju arī to, cik ātri varu nokļūt pie mammas, ja kādai no mums tas top nepieciešams.
aizvien tuvāka liekas doma par hosteļa pamešanu. jau kuro gadu vēroju no vienīgās pagalma ābeles krītošos ābolus, kas šķīst pret granti un turpat novietotajām automašīnām, tie zaigo naktīs bezmaz toksiskā gaismā. dažreiz atgādina Saulkrastus un Daiņa smīnsmaidu. bet aizvien biežāk tikai to, ka pārāk daudz vasaru un ziemu te aizvadīts.
kaut kam ir jāmainās.
un, kā zināms, ir jau septembris - Dzejas dienas, Baltā nakts un dabas krāsu spēles.