jūtos apmaldījusies, stāvot uz vietas.

Tev būs būt!

We must get home! How could we stray like this?--
So far from home, we know not where it is,--
Only in some fair, apple-blossomy place
Of children's faces--and the mother's face--
We dimly dream it, till the vision clears
Even in the eyes of fancy, glad with tears.

We must get home--for we have been away
So long, it seems forever and a day!
And O so very homesick we have grown,
The laughter of the world is like a moan
In our tired hearing, and its song as vain,--
We must get home--we must get home again!

We must get home! With heart and soul we yearn
To find the long-lost pathway, and return!...
The child's shout lifted from the questing band
Of old folk, faring weary, hand in hand,
But faces brightening, as if clouds at last
Were showering sunshine on us as we passed.

We must get home: It hurts so staying here,
Where fond hearts must be wept out tear by tear,
And where to wear wet lashes means, at best,
When most our lack, the least our hope of rest--
When most our need of joy, the more our pain--
We must get home--we must get home again!

We must get home--home to the simple things--
The morning-glories twirling up the strings
And bugling color, as they blared in blue-
And-white o'er garden-gates we scampered through;
The long grape-arbor, with its under-shade
Blue as the green and purple overlaid.

We must get home: All is so quiet there:
The touch of loving hands on brow and hair--
Dim rooms, wherein the sunshine is made mild--
The lost love of the mother and the child
Restored in restful lullabies of rain,--
We must get home--we must get home again!

The rows of sweetcorn and the China beans
Beyond the lettuce-beds where, towering, leans
The giant sunflower in barbaric pride
Guarding the barn-door and the lane outside;
The honeysuckles, midst the hollyhocks,
That clamber almost to the martin-box.

We must get home, where, as we nod and drowse,
Time humors us and tiptoes through the house,
And loves us best when sleeping baby-wise,
With dreams--not tear-drops--brimming our clenched eyes,--
Pure dreams that know nor taint nor earthly stain--
We must get home--we must get home again!

We must get home! The willow-whistle's call
Trills crisp and liquid as the waterfall--
Mocking the trillers in the cherry-trees
And making discord of such rhymes as these,
That know nor lilt nor cadence but the birds
First warbled--then all poets afterwards.

We must get home; and, unremembering there
All gain of all ambition otherwhere,
Rest--from the feverish victory, and the crown
Of conquest whose waste glory weighs us down.--
Fame's fairest gifts we toss back with disdain--
We must get home--we must get home again!

We must get home again--we must--we must!--
(Our rainy faces pelted in the dust)
Creep back from the vain quest through endless strife
To find not anywhere in all of life
A happier happiness than blest us then ...
We must get home--we must get home again! 

pamodos līdz ar Kastro nāvi. un lija.

tērzēju ar jauku dāmu, vienu no klientēm, pēkšņi satrūkos, viņa bez jebkāda brīdinājuma sāka raudāt. ak, cilvēcība.. ir jau daudz iemeslu, kādēļ svešiniekam ir vieglāk uzticēt savas bēdas. laiks apstājās, viņa centās pavisam nozust manās skavās, strauji plūda vārdi un asaras, slūžas vaļā, līdz pamazām straumītes norima. viņas gaišais smaids padarīja mani patiesi priecīgu. un pēc atvadīšanās biju palikusi ne tikai ar noraudātu plecu un rūpjpilnu sirdi par šo nupat iepazīto cilvēkbūtni, bet arī mierinošo apziņu, ka neesam tik atšķirīgi, tā atkal uzrodas šādās tīrās saskarmēs un mēdz pazust ikdienā. un kāpēc tā tas ir?

''Viņš rakstīja, ka atpakaļceļa nav, jo viņš ar savu nāvi vēloties atraut cilvēkus no mobilo tālruņu un datoru ekrāniem, lai viņi ieraudzītu to, kas notiek apkārt, un lai pajautātu sev, kāpēc es dzīvoju.'' avots

laikam jau visi ir mazliet sapisti, bet tik dažādos veidos, ka nebeidzu brīnīties.
ne vienu vien reizi pārsteidzis, cik tālu savā fantāzijā cilvēks var aizmaldīties.
taču galu galā, katram savi džungļi būs jāizbrien.

gribu pateikties tam, kurš uzzīmējis austras koku uz pretējās mājas sienas.
manas mājas apkārtnē vizuālas izpausmes ir visnotaļ reti sastopamas, bieži vien ļaudis vispār nezina, ka šī iela stiepjas tik tālu vai to, ka eksistē otra, ar ko tā krustojas.
nu es aizvien biežāk izvēlos baudīt dūmpauzes tieši pie loga, kas iziet uz izgreznoto sienu, jo tā, būdama augstāka par mazo mājiņu, kur dzīvoju, likās pabaisi vienmuļa, izņemot to vietu, kur apmetums jau nodrupis sen, atsedzot dažnedažādus ķieģeļus.
vai arī latvju zīmes ir kļuvušas pārāk modīgas un tā ir jauka sakritība, vai arī kāds no maniem draugiem ir lādzīgs huligāns, lai vai kā, skaisti.

atšķirībā no otra jeb papildus darba, kur viens no pienākumiem ir monitorēt rindām televīzijas kanālu, hosteļos maiņas ir jaukākas ar to, ka var pagūt arī mierīgi paklausīties mūziku, kas vēl neapgūta, kā arī, paceļot laikā un paklausīties ko gauži vecu, personīgo aktualitāšu hronoloģijas izpratnē. šonakt skarts tāls un vārīgs laikmets, taču vēl aizvien ir no jauna ko aptvert. dažreiz liekas, ka atmiņas ir kā neapstrādāti dārgakmeņi, kurus vienkārši tāpat, pa ceļam, necilus esi salasījusi, pati neko daudz nedomādama, tad mājās pārnākot, no kabatām burciņā sabērusi un ik pa laikam kādu izņem, lai pirkstos pavirpinātu. ar katru reizi nodrūp vairāk liekā kā jautājumi, atsedzot atbilžu skaidro vienkāršību un dzidro saikni. nosce te ipsum

visas psihodēlijas starpā, šīsnakts sapnī pavīdēja bērnības atmiņa par cipariņu kolekcionēšanu. 

viens no zārka nesējiem, kurš bija noalgots, tamdēļ, nepazīstams, redzot, ka minstinos, pēdējā ejot ārā no kapličas, sākumā pajautāja, kāda radniecība ar aizgājēju, tad aizsoļoja līdz žuburainajam svečturim, nopūta vienu no liesmiņām, tik nekustīgu, ka biju jau nospriedusi, ka tās visas nav īstas, tad izvilka balto svecīti un iedeva to man, instruējot mājās nodedzināt, apdomājot to, ko neizdevās ceremōnijas laikā, tad palikšot vieglāk. bet nav jau tik slikti, pati brīnos.